Trīsdesmitgadu karš

Trīsdesmitgadu karš
	; Karojošās puses un galvenie karagājieni Trīsdesmitgadu kara laikā. Sārtā krāsā iezīmētas protestantu zemes, dzeltenā un oranžā krāsā Hābsburgu dinastijas pārvaldītās katoļu zemes
Datums	1618. gada 23. maijs – 1648. gada 15. maijs; (29 gadi, 11 mēneši, 22 dienas)
Vieta	Centrāleiropa
Iznākums	Vestfālenes miera līgums
Karotāji
Pret Hābsburgu valstis un sabiedrotie: ; Zviedrijas Impērija (no 1630); Nīderlandes Republika; Francijas Karaliste (no 1635); Dānijas–Norvēģijas ūnija (1625–29); Bohēmijas kroņa zemes (1618–20); Kurpfalca (līdz 1623); Saksijas kūrfirstiste (līdz 1635); Brandenburga-Prūsija (līdz 1635); Braunšveiga–Līneburga; Anglijas Karaliste (1625–30); Skotijas Karaliste (1625–38); Transilvānijas hercogiste (no 1619) Atbalstītāji:; Osmaņu impērija; Krievijas cariste;	Hābsburgu valstis un sabiedrotie:; Svētā Romas impērija Katoļu līga; Hābsburgu monarhija; Spānijas impērija; Ungārijas Karaliste; Dānijas–Norvēģijas ūnija (1643–45) Atbalstītāji: Polijas kroņa zemes; Zaporižjas Seča;
Komandieri un līderi
Gustavs II Ādolfs	Ferdinands II Hābsburgs; Albrehts fon Valenšteins

Trīsdesmitgadu karš (1618—1648) bija karš Eiropā starp diviem kristīgās ticības novirzieniem — katolicismu un protestantismu Svētās Romas impērijas teritorijā. Karā iesaistījās Dānijas, Spānijas, Zviedrijas un Francijas karaspēks.

Priekšvēsture

Kad par Bohēmijas karali ievēlēja katolicisma aizstāvi Ferdinandu II, 1608. gadā izveidojās protestantu savienība. Turpinājās Nīderlandes Neatkarības karš un poļu—zviedru karš (1600—1629), kura laikā zviedri okupēja Kurzemes hercogistes un Prūsijas hercogistes teritorijas.

Norise

Čehu un vācu protestantu sakāve (1618–1624)

Kara tiešais iemesls bija Bohēmijas protestantu sacelšanās (Otrā Prāgas defenestrācija) pret katolisko Svētās Romas impērijas ķeizaru Ferdinandu II Hābsburgu. Bohēmijas karaļa kroni viņi piedāvāja Protestantu līgas līderim Pfalcas kūrfirstam Frīdriham. Pfalcas Frīdriha valdīšana beidzās līdz ar protestantu karaspēka sakāvi Baltā Kalna kaujā 1620. gada 8. novembrī. Katoļu līgas karaspēks J. Tillī vadībā izcīnīja uzvaras pār vācu protestantiem Mingolsheimas kaujā 1622. gada 27. aprīlī, Vimpfenes kaujā 1622. gada 6. maijā, Hehstas kaujā 1622. gada 20. jūnijā un Štatlones kaujā 1623. gada 6. augustā.

Dānijas karaspēka sakāve (1625–1629)

Dānijas un Norvēģijas karalis Kristiāns IV izlēma iesaistīties karā vācu protestantu pusē. Tomēr Dānijas armija cieta neveiksmi Luteres kaujā Lejassaksijā 1626. gada 27. augustā pret Svētās Romas impērijas karaspēku A. Valenšteina vadībā un katoļu līgas karaspēku J. Tillī vadībā. Vallenšteins guva uzvaras arī Desavas 1626. gadā un Volgastas kaujā 1628. gadā.

Zviedrijas karaspēka uzbrukums (1630–1635)

Pēc Dānijas un vācu protestantu valstu sakāvēm 1629. gada 18. janvārī Zviedrijas Riksdāgs atļāva karalim Gustavam Ādolfam iesaistīties karadarbībā protestantu valstu pusē. Pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1630. gada vasarā karalis ar 13 tūkstošiem karavīru pārkuģoja Baltijas jūrai, 6. jūlijā izcēlās Pomerānijas krastā, kopā ar Saksijas un Hesenes karaspēkiem 1631. gada 17. septembrī sakāva katoļu valstu karaspēku Breitenfeldes kaujā pie Leipcigas un līdz gada beigām iekaroja lielāko daļu no tagadējās Vācijas teritorijas. 1632. gada 15. aprīlī katoļu karavadoni J. Tillī ievainoja Rainas kaujā un pēc 15 dienām viņš nomira.

1632. gada septembra sākumā apvienotais katoļu valdnieku karaspēks virspavēlnieka Albrehta Valenšteina vadībā uzvarēja karaļa Gustava Ādolfa komandēto protestantu valstu armiju Alte Vestes kaujā pie Nirnbergas. Kaut arī izšķirošajā Licenes kaujā 16. novembrī zviedri guva uzvaru, kaujā krita Zviedrijas karalis. Par Zviedrijas karaspēka Vācijā pavēlnieku kļuva Aksels Ūksenšerna, izvēloties par rezidences pilsētu Maincu. 1634. gada 18. februārī Svētās Romas impērijas ķeizars apsūdzēja Vallenšteinu valsts nodevībā. 1634. gada 25. februārī Hebā Vallenšteinu līdz ar viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem nogalināja viņa armijas īru un skotu karavīri. Zviedri cieta sakāvi kaujā pie Nerdlingenes (1634), viņu karavadonis Gustavs Horns krita gūstā.

Francijas iesaistīšanās protestantu pusē (1635–1648)

1642. gada kampaņa zviedru karavadoņa Lenarta Torstensona vadībā.

1635. gadā Ferdinands II un Saksijas kūrfirsts noslēdza Prāgas miera līgumu. Nevēlēdamies pieļaut Hābsburgu nostiprināšanos, Francijas karaļa Luija XIII pirmais ministrs kardināls Rišeljē nostājās protestantu pusē un 1635. gada 19. maijā pieteica karu Spānijai. 1636. gadā Aksels Ūksenšerna atgriezās Zviedrijā, feldmaršala Juhana Banēra vadītā Zviedrijas armija izcīnīja uzvaru Vitstokas kaujā, 1637. gadā viņš aplenca Leipcigu un guva uzvaras Kemnicas un Melnicas kaujās 1639. gadā. 1637. gadā nomira ķeizars Ferdinands II, bet 1642. gadā kardināls Rišeljē. 1643. gadā Francijas armijas vadīšanu uzņēmās ģenerālmaršals Anrī de Tirenns (Henri de La Tour d’Auvergne, vicomte de Turenne), kurš pāri Reinai iebruka Virtembergas teritorijā un 1645. gadā ieņēma Trīres pilsētu Reinzemē.

1648. gada 25. jūlijā Zviedrijas karaspēks sāka Prāgas aplenkumu, 20. augustā Francijas armija uzvarēja ķeizara Ferdinanda III jaunākā brāļa Leopolda vadīto karaspēku kaujā pie Lansas. Pēdējā kauja notika 1648. gada 5. oktobrī pie Dahavas, kur neveiksmi cieta zviedru feldmaršals Kārlis Gustavs Vrangelis. Karš beidzās 1648. gada 24. oktobrī ar Vestfālenes miera līguma parakstīšanu Minsteres pilsētā. Līgumu parakstīja Svētās Romas impērijas ķeizara Ferdinanda III un Spānijas pārstāvji no vienas puses, un Zviedrijas, Francijas, Nīderlandes pārstāvji no otras puses, kā arī abu pušu sabiedrotie no vairākām Svētās Romas impērijas sastāvā esošajām zemēm un brīvpilsētām (freie Reichsstadt).

Zviedrijas karaspēks 1. novembrī beidza Prāgas aplenkumu, katoļu valstis atzina Nīderlandes un Šveices suverenitāti, Zviedrija un Francija ieguva atsevišķus valdījumus vācu zemēs.