Pirmais pasaules karš
Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp sabiedrotajām valstīm Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrā pusē, kas ilga no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karu dēvēja arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus.[1] Kara rezultātā sabruka Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas Impērijas, un pasaules politikā turpmāk aizvien nozīmīgāku lomu spēlēja ASV. Radikāli izmainījās Eiropas politiskā karte, rodoties daudzām jaunām valstīm.[2] Britu un franču koloniālās impērijas sasniedza savu teritoriālo maksimumu.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Neviens cits militārais konflikts iepriekš nebija mobilizējis tik daudz karavīru, un neviena cita konflikta laikā cīņas nebija notikušas tik plašā karalaukā. Pirmais pasaules karš kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (pēc Taipinu sacelšanās), tomēr upuru skaitā to jau pēc vienas paaudzes pārspēja Otrajā pasaules karā. Kopumā sabiedrotās valstis zaudēja gandrīz 22,5 miljonus kritušo un ievainoto, kamēr Centrālās valstis zaudēja 16,4 miljonus kritušo un ievainoto. Gandrīz 10 miljoni kareivju krita karalaukā vai mira no ievainojumiem, apmēram 3 miljoni karagūstekņu gāja bojā nepietiekamā uztura un slimību dēļ. Nepietiekama uztura, genocīda un slimību dēļ gāja bojā 6—13 miljoni civiliedzīvotāju.[3]
Pirmajā pasaules karā pirmo reizi plaši izmantoja kara aviāciju un bombardēšanu. Kā viens no modernās karošanas aspektiem bija civiliedzīvotāju masveida iznīcināšana. Strauji attīstījās jaunu iznīcinošu ieroču izmantošana — sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus. Karu Rietumu frontē raksturoja pozīciju karš, kur karavīri ilgstoši atradās ierakumu aizsardzības līnijās, kuras pretinieki centās pārraut ar masīvām artilērijas apšaudēm, radot lielus dzīvā spēka zaudējumus.
Kara iemesls
labot šo sadaļu1914. gadā Austroungārijas impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs neatkarību iegūt vēlējās čehi, bet Serbijas Karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara nepieciešamību ietekmēja problēmas ar valsts iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšana. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar nelielajām Balkānu valstīm, īpaši Serbiju, lai paplašinātu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī pārskatītu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara sekas. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds.
Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrilo Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku, par ko Austrija vainoja Serbiju.[4][5]
Vācijā baidījās no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja Vācijas Impērijas ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt.[6]
5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka militāri to atbalstīs Balkānu kara gadījumā. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībām, kas bija jāakceptē 48 stundās. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas Impērija pieteica karu Serbijai.[7][8] 29. jūlijā Krievija izsludināja armijas mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu. Krievija noraidīja Vācijas prasību un sāka pārvietot karaspēku uz rietumiem. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu. Francija izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija pieteica karu arī Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu 4. augustā karā iesaistīties Lielbritānijai.
Kara cēloņi
labot šo sadaļuPirmajam pasaules karam ir daudzi savstarpēji saistīti cēloņi — dedzīgs nacionālisms, sen neatrisinātie valstu strīdi, sarežģītā alianšu sistēma, aizkavēšanās un pārpratumi starpvalstu diplomātiskajos sakaros, iepriekšējo desmitgadu bruņošanās sacensība, Eiropas jaunpienācēju — Vācijas un Itālijas centieni iekarot vietu pasaules politikā, cīņa par ekonomiskās attīstības iespējām un kolonijām.
Pastāv daudzas teorijas par to, kurš un kas tieši ir vainojams pie kara sākšanās. 1920. un 1930. gados saskaņā ar Versaļas miera līguma tekstu tika uzskatīts, ka Vācija un tās sabiedrotās valstis ir vienīgās par karu atbildīgās valstis. Tomēr laika gaitā tika izpētīti gan Vācijas, gan Krievijas militārie plāni, kuros abas valstis uzsvērušas pirmā uzbrukuma un ātras karadarbības nodrošināšanas svarīgumu. Tika arī izpētīta Lielbritānijas pieredze koloniālajos karos, kuros šī lielvalsts guva relatīvi vieglas uzvaras, jo tās pretinieki bija daudz vājāki, tādējādi radot nepamatotu kara entuziasmu valsts iedzīvotājos. Neviens liels politiskais spēks nepretojās karam, un pretkara opozīcijas ietekme bija nenozīmīga.
Jāpiemin arī starpvalstu komunikāciju problēmas 1914. gadā. Valdību vadītāji un militārie komandieri kā galveno saziņas formu izmantoja telegrāfu un vēstnieku iesniegtas notas, kuru sagatavošana, atšifrēšana un iesniegšana parasti aizņēma vairākas stundas vai pat dienas, radot jucekli savstarpējajā komunikācijā.
ASV prezidents Vudro Vilsons karā vainoja militārismu. Viņš uzskatīja, ka Eiropas aristokrātiem un militārajai elitei bija pārāk liela vara Vācijā, Krievijā un Austroungārijā. Karš bija sekas to vēlmei pēc militāra spēka un demokrātijas iznīcināšanas. Vladimirs Ļeņins uzskatīja, ka karā vainojams imperiālisms. Viņš atsaucās uz Kārļa Marksa un Džona Hobsona ekonomiskajām teorijām, kuras prognozēja, ka neierobežotā konkurence starp augošajiem tirgiem novedīs pie globāla konflikta.[9] Šī teorija bija populāra kara sākumā un veicināja komunisma izplatību.
Bruņošanās sacensība
labot šo sadaļu
Eiropas lielvalstis aizvien vairāk tērēja armijai un karaflotei, kas bija nepieciešama tālo koloniju kontrolei. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francija 23,8%, Vācijas Impērija 22%, Itālijas Karaliste 11,6%, Krievijas Impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta.[6]
Pēc Vilhelma II kļūšanas par ķeizaru, Vācija aizvien vairāk tērēja modernai artilērijai un okeāna karaflotes izveidošanai. Eiropas lielvalstis un Japāna tolaik uzskatīja, ka spēcīga flote ir vitāla lielvalsts pazīme. Flotes sacensība starp Lielbritāniju un Vāciju pastiprinājās 1906. gadā pēc karakuģa Dreadnought uzbūvēšanas. Tas bija jauna tipa karakuģis, kas tehnoloģiskā attīstībā pārspēja visus iepriekšējos kuģus.
Pirmskara alianses
labot šo sadaļu
Jau pirms 1914. gada Eiropas lielvalstu starpā izveidojās vairākas politiskas un militāras alianses, kas izveidoja sarežģītu savstarpējo saistību sistēmu un noveda pie valstu iesaistīšanās karā divās pretējās nometnēs. Vienlaikus, šīs alianses bija balstītas uz mainīgām interesēm un nebija stabilas. 1905. gadā Krievija un Vācija gandrīz vienojās par attiecību uzlabošanu. Lielbritānijas un Vācijas starpā nebija tādu vēsturisku un koloniālu problēmu, kādas traucēja Francijas un Lielbritānijas attiecībām.
Beļģijas un Luksemburgas neitralitāte
labot šo sadaļuPēc Beļģijas revolūcijas 1839. gadā Francijas, Lielbritānijas un Prūsijas Karalistes, kā arī Krievijas un Austrijas Impērijas vienojās garantēt mūžīgu Beļģijas neitralitāti. Ja 1914. gadā Beļģija būtu piekritusi Vācijas prasībai ļaut tās armijai šķērsot beļģu teritoriju ceļā uz Franciju, Lielbritānijai būtu trūcis iemesla iestāties Eiropas karā.[10]
1867. gada Londonas līgums nodrošināja Luksemburgas neitralitāti (to vēlējās anektēt gan Francijas Otrā impērija, gan Prūsija), ļaujot vāciešiem kontrolēt mazās hercogistes dzelzceļus.
Vācija-Austroungārija
labot šo sadaļu1879. gada 7. oktobrī abas impērijas noslēdza līgumu, kuru Oto fon Bismarks bija iecerējis, lai ierobežotu Austroungārijas ambīcijas Balkānos, kur tas varēja izraisīt konfliktu ar Krieviju. Līdzīgas līgumattiecības Vācijai līdz 1890. gadam bija arī ar Krievijas Impēriju. Līgums nodrošināja to, ka Vācija atturēja Austroungāriju no militāras iesaistīšanās 1885. gada Bulgārijas krīzē, kas beidzās ar serbu-bulgāru karu. Austroungārija arī neiesaistījās 1912.-13. gada Balkānu karos. Taču Bosnijas krīzes laikā Vācija atbalstīja Austroungārijas veikto Bosnijas aneksiju 1908. gadā, un 1914. gada 31. jūlijā pieprasīja, lai Austroungārija iesaistās karā pret Krieviju.
Vācijas-Austroungārijas līguma galvenie punkti: 1.ja Krievija uzbruks vienai no abām valstīm, otra tai dosies palīgā. 2.ja vienai no valstīm uzbruks kāda cita valsts, otra to atbalstīs, bet paliks neitrāla. 3.ja Krievija palīdzēs kādai citai valstij, kas uzbruks vienai no abām valstīm, spēkā stāsies 1. punkts.[10]
Itālija-Vācija-Austroungārija
labot šo sadaļu1882. gada 20. maijā trīs valstis noslēdza slepenu līgumu (Trejsavienību), kas palika spēkā līdz 1915. gadam. Lai arī Itālijas un Austroungārijas starpā attiecības bija sliktas, visām valstīm šis līgums deva zināmu drošību attiecībās ar Franciju. 1891. gadā līgumu papildināja ar punktiem, kas apsolīja saglabāt Osmaņu impērijas robežas, kā arī Balkānu aneksijas gadījumā konsultēties ar pārējām divām valstīm un sniegt tām teritoriālu kompensāciju. 1908. gadā Austroungārija anektēja Bosniju, nesniedzot nekādu kompensāciju Itālijai, kas vēlējās iegūt Albāniju. 1911. gadā Austroungārija apsvēra ideju par preventīvu karu pret Itāliju. 1914. gadā sākoties karam, Itālija paziņoja par neitralitāti un 1915. gadā sāka karu Antantes pusē, cerot iegūt Austroungārijas teritorijas.
Līguma galvenie punkti: 1.ja Francija uzbruks Itālijai, Vācija un Austroungārija tai nāks palīgā. 2.ja Francija uzbruks Vācijai, Itālija tai nāks palīgā. 3.ja vienai no valstīm uzbruks divas citas Eiropas valstis, pārējās divas nāks tai palīgā. 4.ja viena no valstīm sāks karu ar kādu citu Eiropas valsti, pārējās divas to atbalstīs, bet paliks neitrālas.[10]
Itālija-Krievija
labot šo sadaļu1909. gada 24. oktobrī Krievija un Itālija paraksta Rakonidži vienošanos, atzīstot savstarpējās intereses Balkānos un Vidusjūrā. Austroungārijas rīcība, anektējot Bosniju-Hercegovinu, apdraudēja Krievijas un Itālijas intereses. Ar šo vienošanos Itālija atzina Krievijas intereses Dardaneļos, kamēr Krievija atzina Itālijas intereses Lībijā. 1911. gada itāļu-turku kara laikā, Krievijas diplomāti atbalstīja Itāliju, cenšoties tai nodrošināt citu lielvaru atbalstu. Tikmēr Krievijas vēlme iegūt Konstantinopoli, Balkānu karu laikā izraisīja saspīlējumu ar Grieķiju un Bulgāriju, kuru karaspēki apdraudēja Osmaņu galvaspilsētu.
Austroungārija-Rumānija
labot šo sadaļuPēc tam, kad krievu-turku kara rezultātā Krievija 1878. gadā okupēja Besarābijas dienvidus, kurus Rumānijas Karaliste uzskatīja par savu vēsturisko teritoriju, rumāņi novērsās no senās alianses ar Krieviju un pārgāja Austroungārijas pusē. 1883. gada 30. oktobrī abas valstis noslēdza slepenu alianses līgumu. Pēdējos gados pirms kara Rumānijas attiecības ar Krieviju atkal uzlabojās, un tā palika neitrāla līdz 1916. gadam, kad iestājās karā Antantes pusē.
Līguma galvenie punkti: 1.ja Krievija uzbruks Rumānijai, Austroungārija un Vācija nāks tai palīgā. 2.ja Krievija vai Serbija uzbruks Austroungārijai, Rumānija nāks tai palīgā. 3.Rumānijai nav pienākuma iesaistīties Krievijas-Vācijas karā.[10]
Francija-Krievija
labot šo sadaļuPēc tam kad 1890. gadā Vācija vairs nepagarināja alianses līgumu ar Krieviju, Francija izmantoja savu iespēju. Pēc 1870. gada franču-prūšu kara Francijas Trešajai republikai nebija alianses ne ar vienu no Eiropas lielvarām. Ievērojami franču finansiālie aizdevumi Krievijai nodrošināja militārās sadarbības līguma parakstīšanu 1892. gadā. Krievijas karaflote 1893. gada oktobrī apmeklēja Tulonas ostu, un 1894. gada 4. janvārī oficiāli noslēdza Francijas-Krievijas alianses līgumu. Francija ieguva otro fronti potenciālā karā ar Vāciju, kamēr Vācijai tagad draudēja karš divās frontēs. 1899. gadā līgumu papildināja ar punktu par sadarbību iespējama kara gadījumā ar Lielbritāniju. Krievija neatbalstīja Franciju tās koloniālajos konfliktos ar Lielbritāniju, un Francija nesniedza palīdzību Bosnijas aneksijas krīzes laikā. Francija finansēja jaunu dzelzceļu celtniecību Krievijas pārvaldītajā Polijas teritorijā, lai armija ātrāk varētu sasniegt Vāciju. Kad 1914. gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai, Francija nebūt nesteidzās sākt karu. To panāca tikai Vācijas kara pieteikums 3. augustā un militārais iebrukums.
Līguma galvenie punkti: 1.ja Francijai uzbruks Vācija, vai Vācijas atbalstītā Itālija, Krievija uzbruks Vācijai. 2.ja Krievijai uzbruks Vācija, vai Vācijas atbalstītā Austroungārija, Francija nāks tai palīgā. 3.Vācijas, Itālijas vai Austroungārijas mobilizācijas gadījumā, Krievija un Francija automātiski veiks mobilizāciju. 4.šī alianse ir spēkā tik ilgi, cik ilgi pastāvēs Vācijas-Itālijas-Austroungārijas alianse.[10]
Lielbritānija-Japāna
labot šo sadaļuSarežģītais angļu—būru karš un pieaugošās citu valstu karaflotes pārliecināja Lielbritāniju, ka tā vairs nevar izolēties no aliansēm. Lai atsvērtu franču un krievu karakuģu pieaugošo ietekmi Klusajā okeānā, 1901. gada septembrī Lielbritānija sāka sarunas ar Japānu, kas nebija guvusi sekmes mēģinājumos vienoties ar Krieviju par mierīgu Korejas un Mandžūrijas sadalīšanu. Līgumu noslēdza 1902. gada 30. janvārī. Tas nodrošināja Lielbritāniju pret iespējamu Krievijas-Japānas aliansi, kā arī nodrošināja flotes kontroli pār Kluso okeānu. 1904. gadā, reaģējot uz Krievijas invāziju Mandžūrijā, Japāna uzbruka Krievijai, zinot, ka Lielbritānijas atbalsts atturēs Francijas floti no nākšanas palīgā Krievijai Tālajos Austrumos. 1905. gadā Lielbritānija samazināja savus tēriņus, atgriežot piecus karakuģus no Tālajiem Austrumiem uz mājām, kur tie radīja satraukumu Vācijā, kas bija sākusi plašu kara flotes būvniecības programmu.
Līguma galvenie punkti: 1.ja viena no abām valstīm iesaistīsies karā pret citu valsti, otra valsts paliks neitrāla. 2.ja viena no valstīm iesaistīsies karā ar vairākām valstīm, otra nāks tai palīgā. 1905. gadā šo punktu izmainīja uz to, ka militārā palīdzība tiks sniegta kara gadījumā ar vienu valsti.[10]
Lielbritānija-Francija
labot šo sadaļuAbas valstis bija vēsturiskas ienaidnieces un 19. gadsimta beigās asi konkurēja par jaunām kolonijām Āfrikā un Āzijā. Šī iemesla dēļ Vācija atbalstīja Francijas koloniālās impērijas izplešanos. Lielbritānijas 1882. gadā veiktā Ēģiptes okupācija saasināja šo konkurenci, kas gandrīz noveda pie kara 1898. gadā Fašodas incidenta dēļ. Pēc šīs krīzes Francija vēlējās uzlabot attiecības ar Lielbritāniju, kas pēc neveiksmīgā būru kara bija kļuvusi atsaucīgāka. Eduards VII 1903. gadā oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, un 1904. gada 8. aprīlī abas valstis vienojās par asāko domstarpību atrisināšanu. Šis nebija sadarbības līgums, bet tikai mierīgas līdzās pastāvēšanas līgums, uz kura bāzes tālāk uzlabot attiecības. Lai arī Vācijas agresīvā ārpolitika aizvien biežāk lika Francijai un Lielbritānijai politiski un militāri sadarboties un slepeni plānot britu armijas izvietošanu Francijā kara gadījumā, līdz 1914. gadam starp abām valstīm nebija noslēgta militāra alianse. Lielbritānija karā pret Vāciju iestājās nevis Francijas, bet Beļģijas aizstāvības dēļ.
Līguma galvenie punkti: 1.Ēģipte paliek Lielbritānijai un Maroka Francijai. 2.Taizeme paliek neatkarīga bufervalsts starp britu Indiju un Franču Indoķīnu. 3.Lielbritānija atsakās no pretenzijām uz Madagaskaru. 4.Jaunhebridu salas tiek pārvaldītas kopīgi. 5.zvejas strīds Ņūfaundlendas ūdeņos ir atrisināts.
1912. gada novembrī abas valstis noslēdza vienošanos par floti, ko izraisīja aizvien pieaugošās Vācijas, Itālijas un Austroungārijas karaflotes. Šī vienošanās paredzēja: 1.Lielbritānija samazinās savu karafloti Vidusjūrā, koncentrējot to Gibraltārā un Maltā. 2.Lielbritānijas Atlantijas flote koncentrēsies Lamanšā un Ziemeļjūrā. 3.Francijas Atlantijas floti samazinās un pārvietos uz Vidusjūru.[10]
Lielbritānija-Krievija
labot šo sadaļuArī Krievijas un Lielbritānijas starpā valdīja saspīlējums, ko izraisīja Lielā spēle — krievu agresīvā teritoriālā izplešanās Turkestānā un tuvošanās britu Indijas robežām. 1907. gada 31. augustā abas impērijas noslēdza angļu-krievu līgumu līgumu, kas atrisināja konfliktus šajā reģionā, taču abas to drīz pārkāpa, cenšoties nostiprināt savu ietekmi Persijā, Ķīnā un Tibetā. Samazinoties konflikta iespējai Centrālāzijā, Krievija atkal varēja pievērsties slāvu apdzīvotājiem Balkāniem. Krievija vēlējās militāru sadarbību ar Lielbritāniju, un 1914. pavasarī sākās slepenas sarunas par karaflotes sadarbību. Vācija to uzzinot bija pārliecināta, ka nonāk aizvien lielākā ielenkumā, ko var novērst tikai karš.
Līguma galvenie punkti: 1.Persijas neatkarība tiek saglabāta, bet tā ir sadalītu krievu ietekmes zonā ziemeļos, britu ietekmes zonā dienvidos un neitrālā centra zonā. 2.Tibeta paliek Ķīnas kontrolē, un abas puses apņemas tajā neveikt aktivitātes. 3.Krievija atzīst, ka Afganistāna ir britu ietekmes zonā, bet Lielbritānija formāli to neanektēs un neiekļaus impērijā.[10]
Kara plāni
labot šo sadaļu
Daudzi vēsturnieki uzskata, ka kara izcelšanos 1914. gada jūlijā izraisīja Vācijas, Francijas un Krievijas mobilizācijas plāni.[nepieciešama atsauce] Visu trīs valstu mobilizācijas un kara plāni radīja situāciju, kurā uzbrukuma ātrumam un nevis diplomātijai bija paredzēts izšķirošais faktors uzvaras gūšanā.
Vācijas Šlīfena plāns paredzēja izvairīšanos no kara divās frontēs, vispirms ātri sakaujot Franciju, un tad ātri pārmetot visus spēkus pa dzelzceļiem pret Krieviju, kuras mobilizācijai un karaspēka nokļūšanai līdz frontei pēc vācu aprēķiniem bija jāaizņem vairākas nedēļas. Problēmas radīja tas, ka Vācijai piesakot karu Krievijai, Francija nepieteica karu Vācijai, taču nespējot atteikties no Šlīfena plāna koncepta, Vācija pati iebruka Beļģijā un 3. augustā pieteica karu Francijai.
Francijas Plāns XVII paredzēja iebrukumu Vācijas galvenajā industriālajā centrā — Rūras apgabalā, kas apgrūtinātu Vācijas iespējas turpināt karu, jo franči sagrābtu galvenos ogļu ieguves rajonus un lielās bruņojuma rūpnīcas. Krievijas Plāns 19 paredzēja tās armiju mobilizāciju pret Vāciju un Austroungāriju, par galveno pēc 1912. gada plāna revīzijas uzskatot uzbrukumu Austrumprūsijai.
Valstu kara mērķi
labot šo sadaļuLai arī visām karā iesaistītajām valstīm bija iemesli, kāpēc tās 1914. gadā sāka karot, tikai dažām tajā brīdī bija konkrēti kara mērķi. Plāni un līgumi par dažādu teritoriju aneksijām sāka parādīties vēlāk, un bija daudz izteiktāki Antantes valstu vidū.[11]
- Austroungārijai kara sākumā bija viskonkrētākie mērķi — Serbijas iznīcināšana un Krievijas ietekmes izbeigšana Balkānos. Daļu iekaroto teritoriju Austroungārija vēlējās anektēt pati, pārējo atdodot savai sabiedrotajai Bulgārijai, kurai bija jākļūst par ietekmīgāko valsti Balkānu dienvidos.
- Vācija kopš Vilhelma II kāpšanas tronī aizvien aktīvāk centās radīt pati savu koloniālo impēriju un okeāna karafloti. Tādējādi tai radās konflikti ar Lielbritāniju un Franciju. Lai arī ekonomiski spēcīgākā Eiropas valsts, Vācija aizvien vairāk sāka baidīties no Krievijas militārās varenības pieauguma. Armijas un politiskajā vadībā pastāvēja viedoklis, ka preventīvs karš pret Krieviju jāsāk brīdī, kad to vēl var uzvarēt. Kara gaitā Vācija izstrādāja dažādus plānus par iekaroto zemju aneksiju. 1914. gada 9. septembra memorands paredzēja Beļģijas Flandrijas, Francijas ziemeļu un Krievijas Impērijas Eiropas teritoriju aneksiju, kas vēlāk pārtapa mazāk ambiciozā plānā par Vācijas, Austroungārijas, Beļģijas un Polijas muitas savienību. Pret to asi iebilda gan Vācijas, gan Austroungārijas uzņēmēji, kurus biedēja vācu rūpniecības pārspēks un Ungārijas lētie graudi. Vācija arī cerēja paplašināt savas Āfrikas kolonijas, primāri uz Portugāles koloniju rēķina. Vēl 1915. gadā Vācija vērsās pie Beļģijas un Krievijas ar ierosinājumiem noslēgt mieru, kuros tā būtu atteikusies no iekarotajām zemēm, apmaiņā pret tirdzniecības līgumiem. 1918. gada sākumā Vācija sasniedza savas maksimālās ambīcijas ar Brestļitovskas mieru, taču jau 27. augustā noslēdza boļševikiem daudz draudzīgāku Berlīnes līgumu, kurā paredzēja iespējamu Ukrainas atdošanu Krievijai. 1918. gada 7. maijā tā noslēdza miera līgumu ar iekaroto Rumānijas Karalisti, kurā rumāņi apņēmās kļūt par Vācijas protektorātu.
- Krievija kopš Berlīnes kongresa bija centusies saglabāt ietekmi jaunajās Balkānu valstīs, un no 1903. gada kļuva par Serbijas ietekmīgāko atbalstītāju. Iekšpolitiskā un ārpolitiskā prestiža dēļ tā nevarēja pieļaut Serbijas iznīcināšanu. Kara gaitā tā ar Franciju un Lielbritāniju vienojās par Osmaņu impērijas sadalīšanu, ar kuru Krievija iegūtu armēņu un kurdu zemes, kā arī jūras tirdzniecībai nozīmīgos Dardaneļus un seno pareizticīgo prestiža mērķi — Konstantinopoli. Krievija ar Franciju arī vienojās atzīt franču aneksijas plānus Reinzemē un krievu aneksijas plānus Polijas rietumumdaļā.
- Francija vēlējās revanšu par zaudēto franču-prūšu karu un atgūt Elzasu-Lotringu. Tās kara plāns paredzēja iebrukumu Rūras apgabalā, kas tai ļautu kontrolēt, vai iegūt Vācijas svarīgāko industriālo apgabalu. Francija arī aizstāvēja ideju par Vācijas sadalīšanu, iespējams, atjaunojot mazo vācu karaļvalstu neatkarību un anektējot Reinzemi un Luksemburgu. Vēlāk tā noslēdza Saiksa—Piko vienošanos ar Lielbritāniju un Krieviju par Osmaņu impērijas sadalīšanu, ar kuru tā ieguva Libānu un Sīriju.
- Lielbritānijas vienīgais mērķis Eiropā bija nepieļaut vienas valsts dominanci, tādēļ tai sākās problēmas ar Vācijas militārajām un ekonomiskajām ambīcijām. Tā vēlējās pilnīgu Beļģijas neatkarības atjaunošanu. Dažas vācu kolonijas Āfrikā to īpaši neinteresēja, un arī Osmaņu impēriju no galīgā sabrukuma tā bija centusies aizsargāt cik ilgi iespējams. Pēc vienošanās ar Krieviju un Franciju, Lielbritānija pēc kara nostiprināja savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, iegūstot Irākas, Izraēlas un Jordānijas teritorijas, kā arī daļu Vācijas koloniju. 1917. gada Balfūra deklarācija izteica atbalstu ebreju valsts izveidošanai.
- Osmaņu impērija, pēc slepenām sarunām ar Vāciju, iestājās karā 1914. gada oktobrī, tā izveidojot Centrālo valstu bloku. Turki vēlējās atgūt pēc iespējas vairāk zaudēto zemju Balkānos, Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā.
- Itālija, kas formāli bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā, 1915. gadā pārgāja Antantes pusē pēc tam, kad saņēma solījumu atzīt Austroungārijas etnisko itāļu apdzīvoto zemju aneksiju Alpos un Dalmācijā. Tā arī saņēma solījumu atzīt itāļu-turku kara iekarojumus Lībijā, koloniālās intereses Etiopijā un dalību plānotajā Osmaņu impērijas dalīšanā.
- ASV iestāšanās karā nedaudz piebremzēja Lielbritānijas un Francijas imperiālos plānus. Tām vajadzēja ņemt vērā Vudro Vilsona 14. punktu programmu, kas paredzēja tautu pašnoteikšanās principu un Tautu Savienības izveidi. Vilsons aizstāvēja Beļģijas un Polijas neatkarības atjaunošanu, Elzasas-Lotringas atdošanu Francijai. Vilsons sākotnēji uzskatīja, ka Osmaņu un Austroungārijas impērijas varētu saglabāt, ļaujot no tām atšķelties mazajām tautām.
Kara pirmais posms (1914—1917)
labot šo sadaļu
Ņemot vērā Krievijas iesaistīšanos karā, Austroungārija sadalīja savu armiju divās daļās — pret Krieviju Galīcijā un Serbiju dienvidos. Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas. Pirmā kauja notika pie Ceras 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu komandieris Stepa Stepanovičs noturēja aizsardzības līniju un piespieda Austroungārijas armiju atkāpties pāri Donavai, ciešot 21 000 cilvēku lielus zaudējumus pret serbu zaudētajiem 16 000. Šī uzvara demonstrēja Austroungārijas nespēju ātri sakaut Serbiju, un tā bija spiesta lielāko uzmanību pievērst karam ar Krieviju.
Tikmēr Vācija sāka īstenot savu Šlīfena plānu, kurš paredzēja ar armijas lielākajiem spēkiem dažās nedēļās ieņemt Parīzi, un tad armiju pa dzelzceļu pārvest uz austrumiem, lai karotu pret Krieviju, kuras armijas mobilizācijai pēc vāciešu domām vajadzēja aizņemt mēnesi. Šlīfena plāns paredzēja iebrukumu Francijā cauri neitrālajai Beļģijai. 2. augustā Vācija pieprasīja Beļģijai atļaut tās armijai šķērsot valsts teritoriju, solot samaksāt par nodarītajiem zaudējumiem. Nākamajā dienā Beļģija ultimātu noraidīja, un sākās Vācijas iebrukums, kas pārvarot beļģu pretestību, devās Francijas virzienā, vienlaikus okupējot Luksemburgu. 1914. gada 14.-24. augustā vācu karaspēks uzvarēja kaujās Lotringā, Ardēnos un Beļģijas dienvidos. Tomēr Beļģijas pretošanās, britu armijas iesaistīšanās un negaidīti ātrais Krievijas iebrukums Austrumprūsijā izjauca Vācijas kara plānu, liekot Vācijai pārmest daļu armijas no rietumiem uz austrumiem. Vācija sagrāva Krievijas armijas Tannenbergas kaujā 23.-30. augustā. Bet šī vācu karaspēka pārmešana uz Austrumu fronti ļāva Antantei apstādināt Vācijas uzbrukumu Parīzei pirmajā Marnas kaujā 1914. gada septembrī. Abas pretējās puses sāka mēģinājumus apiet pretinieka flangus, vienlaikus sākot veidot ierakumus un aizsardzības pozīcijas no Šveices līdz Lamanšam.
Kaujas Rietumu frontē
labot šo sadaļuLai arī virkne kara teorētiķu paredzēja, ka modernais karš nesīs lielus upurus un būs ilgs, 1914. gadā kara uztvere bija ļoti romantizēta. Iedzīvotāji bija pārliecināti, ka tas beigsies līdz Ziemassvētkiem. Kara pasludināšanu uztvēra ar patriotisku sajūsmu un šādu romantizētu uzskatu vadīti, daudzi vīrieši brīvprātīgi pieteicās dienestam.
Militārās tehnoloģijas, galvenokārt artilērijas attīstība karu bija padarījusi daudz asiņaināku. Pretinieka priekšējās pozīcijas parasti pilnībā iznīcināja ar lielkalibra artilērijas apšaudi. Aizsardzības līnijas nodrošināja mīnas, dzeloņstieples un ložmetēji. Jebkurš uzbrukums izraisīja milzīgus kareivju zaudējumus. Par spīti milzīgajiem zaudējumiem abās pusēs, komandieri turpināja 19. gadsimta uzbrukumu stilā dzīt kareivjus pretī ložmetēju ugunij un artilērijas apšaudei. Abas karojošās puses 1914. gadā ātri izveidoja ierakumu līnijas, kuras aizvien vairāk nostiprināja, izveidojot nocietinātu ierakumu un bunkuru sistēmu. Tās pārraut neizdevās pat pēc masīvām lielgabalu apšaudēm. Nocietināto aizsardzības līniju pārvarēšanu sākot ar 1916. gadu daļēji atviegloja tanku ieviešana.
1915. gada aprīlī-maijā otrajā kaujā pie Ipras vācieši pirmo reizi Rietumu frontē izmantoja ķīmiskos ieročus, atverot 6 km platu pārrāvumu pretinieku līnijā. Franču koloniālajiem kājniekiem atkāpjoties, vāciešu uzbrukumu šeit atsita Kanādas karavīri.
1915.-1917. gados angļu un franču spēki cieta daudz lielākus zaudējumus nekā Vācija, taču abas puses zaudēja daudzus miljonus kareivju gan no ievainojumiem, gan no slimībām.[nepieciešama atsauce]
Milzīgie zaudējumi Verdenas kaujā un kaujā pie Sommas noveda Francijas armiju pie sabrukuma sliekšņa un dumpjiem 1917. gadā. Disciplīnu izdevās atjaunot tikai karatiesai ar nāvessodiem.
-
Britu kareivji velk lielgabalu, 1918 -
Franču ierakumi -
Iznīcināts britu tanks
.jpg)
Kaujas Austrumu frontē
labot šo sadaļu
Austrumprūsijā un Polijā
labot šo sadaļuKrievijas Ziemeļrietumu frontes komandieris bija Jakovs Žilinskis, kurš atbalstīja Krievijas Plāna 19 G variantu, ar galveno uzbrukumu Austrumprūsijai, taču sākoties karam, viņš nespēja koordinēt 1. un 2. armijas darbību, novedot tās pie sakāves. Atbilstoši Plānam 19 un Francijas lūgumam pēc iespējas ātrāk atklāt Austrumu fronti, kara pirmajā dienās Krievijas virspavēlniecība (Stavka) pieņēma lēmumu no stratēģiski izdevīgajām pozīcijām Polijas Karalistē iebrukt Austrumprūsijā un doties Berlīnes virzienā.
15. augustā Austrumprūsijā iebruka Krievijas 1. un 2. armijas, kuru komandieriem vācbaltietim Paulam fon Rennenkampfam un krievam Aleksandram Samsonovam bija personīgi sliktas attiecības, kas traucēja abām armijām koordinēt savu rīcību.
Karam sākoties, Vācija nosūtīja septiņas no savām astoņām armijām pret Franciju. Vāji aizsargātās Austrumprūsijas aizsardzība palika 8. armijas uzdevums. Pēc pirmajām krievu uzvarām, 20. augustā vācu 8. armijas komandieris Maksis fon Pritvics pieņēma lēmumu atkāpties Vislas virzienā, un ļāva krievu spēkiem iebrukt dziļi Mazūrijas ezeru rajonā, kur ezeri sašķēla un sadalīja krievu armiju kustību, padarot vieglāku to atsevišķu sakaušanu vēlāk. 23. augustā Pritvicu atlaida no komandiera amata un par jauno komandieri iecēla ģenerāli Paulu fon Hindenburgu, kura palīgs bija Erihs Lūdendorfs. Viņi apņēmās īstenot agresīvu uzbrukuma taktiku, lai iznīcinātu Samsonova 2. armiju. 24.-25. augustā vācu izlūkošana pārtvēra krievu armijas radio ziņas, kas apliecināja, ka starp Samsonova un Rennenkampfa armijām nav sadarbības.[12]
No 26. līdz 30. augustam Samsonova armija iesaistījās Tannenbergas kaujā. 26. augustā Augusts fon Makenzens sakāva Samsonova kreisā flanga spēkus, taču par spīti tam, Žilinskis pavēlēja Rennenkampfam nevis pagriezties uz dienvidiem, palīgā Samsonovam, bet uzbrukt ziemeļu virzienā pret Kēnigsbergu. 27. augustā vācu spēki pārrāva Samsonova fronti, un 28. augustā aplenca viņa armiju. Samsonovs pavēlēja 2. armijai sākt atkāpšanos, kas pārvērtās bēgšanā. 29. augustā Samsonovs aiz kauna nošāvās. No 135 000 aplenkto krievu tikai 10 000 izlauzās no aplenkuma, pārējie bez lielas pretestības padevās.
30. augustā Žilinskis izlēma, ka pēc 2. armijas sagrāves vācu galvenie spēki uzbruks Varšavai, un pavēlēja Rennenkampfam doties dziļāk Austrumprūsijā. Sākoties vāciešu pretuzbrukumam, Rennenkampfs sāka atkāpties, Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā no 7. līdz 14. septembrim arī viņa armiju sakāva, Rennenkampfs zaudēja 150 000 vīru un 150 lielgabalus. Krievu spēki pārgrupējās un 1. oktobrī Augustovas mežā deva prettriecienu, gandrīz pilnībā padzenot vāciešus no Krievijas Impērijas teritorijas.[13]
Lai atvieglotu Austroungārijas stāvokli Galīcijas frontē, kur Krievija bija izvērsusi veiksmīgu uzbrukumu, 4. oktobrī vācieši sāka uzbrukumu Varšavas virzienā, kurai pietuvojas 12. oktobrī, taču 26. oktobrī bija spiesti atkāpties. 6. novembrī jauns vācu uzbrukums beidzās ar Lodzas ieņemšanu. 13. decembrī Vācijas un Austroungārijas uzbrukumi Polijas frontē tika pārtraukti.
Galīcijā un Karpatos
labot šo sadaļu
Kad 5. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, tās armijas virspavēlnieks Konrāds uzskatīja, ka krievu uzbrukums nāks no Polijas, nevis austrumiem, kamēr krievi uzskatīja, ka Austroungārija uzbruks austrumos. 9. augustā Vācijas virspavēlnieks Moltke informēja Konrādu, ka Vācijas spēki nevarēs palīdzēt Austroungārijai uzbrukumā Polijai, kas sākās 10. augustā. Austroungārijas kavalērija ātri uzbruka, apdraudot Ļubļinu un 5. armiju ar aplenkumu. Sastopot pretestību, Austroungārijas armija atkāpās.
18. augustā sākas Krievijas Impērijas 3. un 8. armijas iebrukums Galīcijā. 3. septembrī krievi ieņēma provinces galvaspilsētu Ļvivu (Lembergu) un 24. septembrī sāka spēcīgā Pšemislas cietokšņa aplenkumu, kas turpinās līdz 10. oktobrim. Jau 11. septembrī Konrāds pavēlēja vispārēju atkāpšanos no Galīcijas un krievu karaspēks pietuvojās Karpatu pārejām, kas tam pavērtu ceļu uz Ungāriju. 28. septembrī jaunizveidotā Vācijas 9. armija devās palīgā Austroungārijai, uzbrūkot krievu spēkiem Polijā. 10. novembrī krievi sāka otro Pšemislas cietokšņa aplenkšanu, ieņemot to 1915. gada 22. martā.[12]
No 1. līdz 17. decembrim notika Limanovas kauja, kuras rezultātā Austroungārijas 4. armija apturēja krievu uzbrukumu Krakovai un novērsa iespējamu ofensīvu Vīnes virzienā. Līdz decembra beigām frontes līnija šajā sektorā nostabilizējās līnijā starp Vislu, Tarnovu un Karpatiem, kuros visu ziemu notika kaujas.
Lai arī kara pirmajos mēnešos Krievija cieta lielus zaudējumus Austrumprūsijā, tās veiksmīgais uzbrukums Vācijai, iespējams, paglāba Parīzi no ieņemšanas. Krievijai arī izdevās nosargāt lielāko Polijas daļu, un tās zaudējumus pret Vāciju atsvēra uzvaras pret Austroungāriju un Galīcijas ieņemšana.
Lielā atkāpšanās, 1915
labot šo sadaļu
Jau 1914. gada kaujas iezīmēja Krievijas militārās rūpniecības problēmas. Salīdzinājumā ar vāciešiem, krieviem bija daudz mazāk lielgabalu un tiem akūti trūka lādiņu. Vācieši savu artilērijas pārspēku veiksmīgi izmantoja, lai īstenotu uzbrukuma operācijas, kurās pilnībā iznīcināja krievu aizsardzības līnijas.
1915. gada sākumā vācieši plānoja dot smagu triecienu krievu spēkiem Polijā, kas tur gatavojās jaunam iebrukumam Austrumprūsijā. Paralēli šim uzbrukumam vācieši sniedza palīdzību Austroungārijai, kas Galīcijā bija zaudējusi gandrīz miljonu nogalināto un karagūstekņu. 8. janvārī Vācija izveidoja Dienvidu armiju, kura turpmāk iesaistījās kaujās Austroungārijas atbalstam. 23. janvārī izgāzās Austroungārijas mēģinājums pārraut Pšemislas aplenkumu. No 7. līdz 21. februārim notika Otrā Mazūrijas ezeru kauja, kurā vācieši iznīcināja lielu daudzumu Krievijas Impērijas kareivju, taču neieņēma jaunas teritorijas. 22. martā beidzot padevās Pšemislas cietoksnis ar 150 000 Austroungārijas kareivjiem.
Austrumu fronte vāciešiem tagad kļuva par kara svarīgāko zonu. 2. maijā sākās veiksmīgā Gorlices-Tarnovas ofensīva Makenzena vadībā, kas turpinājās līdz 23. maijam. Ar masīvu artilērijas pārspēku viņš pārrāva krievu fronti. Taču krievu pretuzbrukums piespieda Austroungārijas armiju pamest Bukovinu. 3. jūnijā Makenzens atguva Pšemislu. Vācu uzbrukuma rezultātā Krievija 20. jūnijā sāka atkāpšanos no Galīcijas, 22. jūnijā zaudējot Ļvivu. Atkāpšanās laikā gūstā nonāca 250 000 krievu.[10]
2. jūlijā ķeizars Vilhelms II piekrita Hindenburga un Lūdendorfa plānam aplenkt un iznīcināt Krievijas Impērijas armijas galvenos spēkus Polijā, izvēršot vairākus vienlaicīgus uzbrukumus. Balstoties uz jau pavasarī iesāktajiem uzbrukumiem, 13. jūlijā ar jaunu sparu sākās Bugas ofensīva, Makenzenam uzbrūkot krievu 3. armijai ar mērķi ieņemt Brestļitovsku, Narevas ofensīva Polijas ziemeļos ar mērķi ieņemt Varšavu, un Kurzemes ofensīva Latvijas un Lietuvas teritorijās.
22. jūlijā, lai glābtu karaspēku no aplenkuma un sakāves, Krievijas Impērijas armijas sāka Lielo atkāpšanos, 4. augustā zaudējot Varšavu, 17. augustā Kauņu, 19. augustā Novogeorgijevsku, 25. augustā Brestļitovsku, 2. septembrī Grodņu un 18. septembrī Viļņu. Lai arī gūstā kritušo skaits bija liels, Krievijai izdevās izvairīties no pilnīgas armijas iznīcināšanas un evakuēt lielu daļu rūpniecības uzņēmumu. Bēgļu gaitās devās arī liela daļa zaudēto teritoriju iedzīvotāju. Septembra beigās fronte atkal nostabilizējās.
Austroungārija augustā mēģināja veikt iebrukumu dziļāk Ukrainā, taču zaudēja 300 000 gūstekņu un kritušo. 23. augustā cars Nikolajs II kļuva par Krievijas armijas virspavēlnieku. Vācu flotes sāktās kaujas Rīgas jūras līcī beidzās bez panākumiem.
Brusilova pārrāvums, 1916
labot šo sadaļu
Pēc katastrofālā 1915. gada, Krievijas armija dažu mēnešu laikā saņēma ievērojamus ieroču papildinājumus, un sāka plānot pretuzbrukumu, kas beidzās ar gandrīz visas Volīnijas un Bukovinas, kā arī Galīcijas austrumu daļas ieņemšanu.
Brusilova pārrāvums sākās 1916. gada 4. jūnijā nu turpinājās līdz 20. septembrim Antantes 1916. gada stratēģiskā plāna ietvaros. Tā mērķis bija atvieglot Francijas stāvokli Verdenas kaujā, kā arī palīdzēt Itālijai, kas neveiksmīgi uzbruka Austroungārijai Trento provincē.
Zaudējumi, kurus šo kauju laikā cieta Austroungārija, tai turpmākā kara gaitā vairs neļāva patstāvīgi realizēt liela mēroga militārās operācijas. Vienlaikus Centrālajām lielvalstīm, lai apturētu ofensīvu, nācās pārsviest uz Austrumu fronti 34 divīzijas, pavājinot to spēkus citās frontēs. Kopā ar Rietumu frontē paralēli notikušo ofensīvu (Kauja pie Sommas) 1916. gadā Antantei izdevās veikt saskaņotu ofensīvu pret Centrālo lielvalstu karaspēku.
Krievijas panākumu iedvesmota, Antantes pusē karā iesaistījās iepriekš neitrālā Rumānijas Karaliste, tomēr Augusta fon Makenzena vadītajiem spēkiem to izdevās ātri sakaut un ieņemt galvaspilsētu Bukaresti. Tā Krievijas Impērijas militārais stāvoklis tikai pasliktinājās, jo frontes līnija tagad stiepās līdz Melnajai jūrai.
Pēc Rumānijas sakāves, Krievijas nolēma veikt uzbrukumu Rīgas frontē, lai piesaistītu Vācijas karaspēka rezerves un palīdzētu Francijai izturēt Verdenas kauju. Neveiksmīgā Krievijas 12. armijas uzbrukuma operācija (Ziemassvētku kaujas) notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (jaunajā stilā), kurā lielu drosmi parādīja latviešu strēlnieki.
Tuvie Austrumi un Kaukāzs
labot šo sadaļu
Vācijas karakuģi, kas bija pārgājuši jauno turku vadītās Osmaņu impērijas pakļautībā, 1914. gada 29. oktobrī uzbruka Krievijas flotes Melnās jūras bāzēm, tā osmaņi pievienojās Centrālajām lielvalstīm, saskaņā ar 1914. gada 2. augustā noslēgto slepeno Osmaņu-Vācu aliansi. Osmaņu iesaistīšanās karā apdraudēja Krievijas Kaukāza provinces un Lielbritānijas jūras sakarus ar britu Indiju pa Suecas kanālu.
1915. gadā briti un franči atklāja aktīvu karadarbību pret osmaņiem, uzsākot Galipoli kauju, kur izsēdināja britu domīniju karaspēku, un Mezopotāmijas operāciju, ko galvenokārt veica Indijas koloniālā armija. Galipoli tika atsists Lielbritānijas, Francijas, Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpusa (ANZAC) desants, piespiežot tos evakuēties. Mezopotāmijā, pēc padošanās Kutas aplenkumā, Lielbritānijas spēkus papildināja un 1917. gadā tie ieņēma Bagdādi. 1917. gada decembrī britu Sīnāja un Palestīnas operācija vainagojās ar Jeruzalemes ieņemšanu. Feldmaršala Edmunda Alenbija vadītā armija 1918. gada septembrī sakāva osmaņus Megido kaujā.
Krievijas Kaukāza operācija attīstījās veiksmīgi. Viens no jauno turku vadoņiem, Envers paša bija armijas virspavēlnieks un vēlējās iekarot ne tikai Kaukāzu, bet arī Krievijas Turkestānu, kuru apdzīvoja turkiem radniecīgas tjurku tautas. Ar gandrīz 100 000 lielu karaspēku 1914. gada 22. decembrī viņš sāka uzbrukumu Kaukāzā. Pavēlot kalnos doties frontālā uzbrukumā ziemas apstākļos, Envers pašā Sarikamišas kaujā zaudēja 60-80 000 kareivju, liela daļa no kuriem nosala. 1915. gada decembrī šeit sākās ģenerāļa Judeniča vadītais pretuzbrukums, kura rezultātā 1916. gada sākumā krievi ieņēma Bitlisu un Trabzonu. Krievijas armija arī iegāja dziļi Persijā, sasniedzot Hamadanu un Kirmanšahu, un pagriežoties Mezopotāmijas virzienā, mēģināju izbeigt britu spēku aplenkumu Kutā, pēc kuras krišanas turkiem, krievu un britu spēki sastapās pie Tigras. Pēc šiem panākumiem, Krievija noslēdza slepenu Saiksa-Piko vienošanos ar Franciju un Lielbritāniju, kas pēc kara tai piešķīra tiesības anektēt visas armēņu zemes Turcijā, daļu Kurdistānas un Anatolijas ziemeļus. Jau 1915. gada martā Rietumu sabiedrotie Krievijai bija atvēlējuši Konstantinopoli un Dardaneļus.[14]
1915. gada augustā, pēc virspavēlnieka amata zaudēšanas, uz Kaukāza fronti nosūtīja lielkņazu Nikolaju Nikolajeviču, kurš centās izbūvēt dzelzceļu no Gruzijas uz iekarotajām teritorijām, lai varētu nodrošināt pietiekamu karaspēka apgādi jaunai ofensīvai. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, ātri sākās krievu armijas sabrukums un turki 1918. gada sākumā sāka pretuzbrukumu, dažu mēnešu laikā iekarojot visu Kaukāzu.
Kaujas Itālijas frontē
labot šo sadaļu
Itālija, Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā kopš 1882. gada, neatteicās no savām pretenzijām uz Austrijas teritorijām Trentīno, Istrijā un Dalmacijā. Austroungārijas mēģināja apmierināt Itāliju, piedāvājot Francijas teritorijas. 1915. gada 26. aprīlī Itālija pievienojās Antantei, parakstot Londonas līgumu, ar kuru tā apņēmās drīz uzsākt uzbrukumu Austroungārijai. 23. maijā Itālija pieteica karu Austroungārijai, 20. augustā Itālija pieteica karu Osmaņu impērijai, un 10. oktobrī Bulgārijai. Pēc 15 mēnešiem Itālija pieteica karu arī Vācijai.
Itālijas armija, lai arī slikti apgādāta un ar zemu morāli, bija skaitliski pārāka par šajā frontē izvietotajiem austroungāru spēkiem, kas bija koncentrēti Austrumu frontē. Lielākā daļa cīņu notika Alpu kalnu reģionos, kur ir ļoti labas pozīcijas aizsardzības cīņām un lielas grūtības munīcijas piegādei. Lielas ofensīvas varēja notikt tikai Veneto apgabalā. 27. maijā austroungāri sāk veidot aizsardzības līniju gar Izonco upi, kas iezīmē frontes līniju līdz 1917. gada novembrim. 23. jūnijā 200 000 kareivjus liela itāļu armija sāk pirmo uzbrukumu, taču negūst panākumus. Turpmākos divus gadus itāļi regulāri atkārto nesekmīgus mēģinājumus pārraut austriešu Izonco aizsardzības līniju, zaudējot simtiem tūkstošus kareivju.[10] 1917. gada oktobrī austroungāri un vācieši sāka pretuzbrukumu, un Kaporeto kaujā smagi sakāva itāļus, pietuvojoties 30 km attālumā Venēcijai.
Kaujas kolonijās
labot šo sadaļuVienas no 1914. gada pirmājām kaujām notika tālu no Eiropas — Āfrikā un Klusajā okeānā. Francija un Britu impērija (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikā neliela mēroga cīņas turpinājās visu kara laiku.
Kara otrais posms (1917)
labot šo sadaļu
ASV iesaistīšanās karā
labot šo sadaļuAntantes jūras blokāde izraisīja nopietnu Vācijas saimniecības lejupslīdi. 1917. gada februārī Vācija sāka zemūdeņu karu, kura mērķis bija pārtraukt jūras piegādes Anglijai un piespiest to izstāties no kara. Kaut gan sākumā briti cieta lielus zaudējumus (līdz pat 860 000 tonnu zaudētu izejvielu mēnesī), drīz vien Anglija ieviesa konvoju sistēmu, kas krietni samazināja vācu zemūdeņu radītos zaudējumus. Zemūdens karš kopā ar Cimmermaņa telegrammu sagrāva attiecības starp Trejsavienību un ASV. Prezidents Vudro Vilsons pieprasīja pieteikt karu Vācijai, kas arī notika 1917. gada 6. aprīlī. Senāts pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu nobalsojot 373 pret 50.
Kaut gan ASV deva ļoti svarīgu pienesumu karam, tā nekļuva par Antantes locekli, bet palika tikai Antantes sabiedrotā. Vācijas karaspēka vadība zināja, ka ASV kareivju pieplūduma dēļ viņa vairs nespēs uzvarēt aizsardzības karu, tādēļ plānoja strauju rāvienu uz rietumiem, izmantojot jauno bruņoto karaspēku un jaunas kājnieku taktikas. Turklāt abas puses apzinājās, ka ieildzis karš draudēja ar sociālo sagruvumu vai pat revolūciju, kā Krievijā. Abām pusēm bija nepieciešama ātra uzvara Rietumu frontē.
Krievijas izstāšanās no kara
labot šo sadaļu
1917. gada februārī sākās Krievijas revolūcija. Jau drīz pēc Februāra revolūcijas uzvaras, jaunā Krievijas Pagaidu valdība apliecināja sabiedrotajām valstīm, ka turpinās karu. Lai demonstrētu savu apņēmību, Pagaidu valdība organizēja Jūnija ofensīvu Galīcijā, kas izgāzās, demonstrējot Krievijas armijas sabrukumu.
Lai piespiestu Krieviju beidzot izstāties no kara, Vācijas Impērijas 8. armija no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim veica Rīgas operāciju, kuras laikā tā straujā triecienā ieņēma Rīgu un mēģināja ielenkt apmēram 160 000 Krievijas 12. armijas karavīru, kas kaujā pie Mazās Juglas tomēr spēja uz laiku noturēt aizsardzību, izkļuva no ielenkuma un atkāpās Petrogradas virzienā. Vācijas kara flote 1917. gada 29. septembrī — 20. oktobrī veica liela mēroga jūras desanta operāciju "Albiona", kuras laikā sagrāva Krievijas Baltijas kara floti un ieņēma Monzunda arhipelāgu.
1917. gada 8. novembrī, tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Miera sarunās Vācija pieprasīja Krievijas valdībai atzīt Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarību, no kā Krievijas puse atteicās. Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 25. janvārī pasludināja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību. 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts. 17. februārī pamiers tika pārtraukts un Vācijas armija 18. februārī ieņēma Daugavpils cietoksni un cauri Latgalei turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. 19. februārī Ļeņins lika steigšus noslēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē." Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā, 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība.
1918. gada 3. martā Padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina to "par brīvu un patstāvīgu valsti".
Kara trešais posms (1918)
labot šo sadaļuVācijas 1918. gada pavasara ofensīva
labot šo sadaļu
Pēc Krievijas izstāšanās no kara 1918. gada sākumā Vācijai parādījās liels karavīru daudzums, ko varēja pārvirzīt uz Rietumu fronti. Vācijas plānos bija ātra ofensīva Rietumos pirms ASV spēku nostiprināšanās. Aktīva karadarbība sākās 1918. gada 21. martā. Vācu spēkiem izdevās pavirzīties uz priekšu par vairāk nekā 30 km. Pirmo reizi kopš 1914. gada beigām frontē atgriezās manevrēšana. Britu un franču ierakumus vācieši ieņēma izmantojot viegli bruņotus specvienību kareivjus. Pirmās uzbrukuma dienas bija tik veiksmīgas, ka 24. martu Vācijā pasludināja par valsts brīvdienu. Daudzi vācieši ticēja, ka uzvara ir tuvu. Tomēr pēc smagām cīņām Vācijas ofensīva tika apstādināta.
1918. gada vasarā Eiropā strauji pieauga ASV spēku skaits, kas sastāvēja gandrīz vienīgi no kājniekiem. Vairāki mēģinājumi sadalīt amerikāņu vienības un izmantot viņus kā papildinājumu Francijas un Anglijas spēkiem izgāzās, jo ģenerālis Džons Peršings izvēlējās tos saglabāt kā vienotu spēku. Amerikāņi bija vienīgie, kas vēl piekopa frontālo uzbrukumu (kur kājnieki caur ložmetēju ugunij skrien uz pretinieka ierakumiem, lai turpinātu cīņu tur), ko Anglija un Francija sen jau nelietoja, tādēļ nedaudzajās kara operācijās 1918. gada vasarā un rudenī ASV cieta milzīgus zaudējumus.[nepieciešama atsauce]
15. jūlijā Antantes spēki, ASV atbalstīti, sāka otro kauju pie Marnas. Šī Antantes iniciatīva izvērtās par Antantes uzvaru sākumu. Tajā pašā laikā Vācija bruka jau arī no iekšpuses. Nepārtraukti notika pretkara gājieni un armijas morāle bija ļoti zema. Ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1913. gadu, bija sarucis par 53%.[nepieciešama atsauce]
Antantes uzvara
labot šo sadaļu
Franču pretuzbrukums sākās jau 18. jūlijā un septembra beigās izvērtās vispārējā uzbrukumā visā frontes līnijas garumā. 8. augustā notika Amjēnas kauja, kurā piedalījās britu Ceturtās armijas III korpuss kreisajā flangā, franču Pirmā armija labajā un Kanādas un Austrālijas korpuss, vadot uzbrukuma trieciengrupu centrā. Antantes spēki sastāvēja no 414 IV un V modeļa tankiem un 120 000 cilvēkiem. Antantes spēki septiņu stundu laikā pavirzījās uz priekšu 12 km, iznīcinot sešas vācu divīzijas un piespiežot vāciešus bēgt. Pēc dažām dienām ofensīvas ātrums apsīka, briti piedzīvoja tehniskas problēmas ar gandrīz visiem saviem tankiem (izņemot 7 no 414). 1918. gada 15. augustā ofensīva tika pārtraukta un sākās jaunas ofensīvas plānošana. Tā notika pēc 6 dienām — 21. augustā. Ap 130 000 Savienoto Valstu kareivju tika iesaistīti cīņā, kopā ar britu 3. un 4. armiju. Ofensīva bija ļoti veiksmīga — Vācijas 2. armija tika atstumta 55 km garā frontē. 2. septembrī Vācija jau bija atstumta līdz Hindenburga līnijai.
Hindenburga līnijas pārraušanas mēģinājums sākās 26. septembrī, 260 000 amerikāņu kareivjiem dodoties pretī Hindenburga aizsardzības līnijas ložmetēju ugunij. Visām divīzijām, izņemot ASV 79. kājnieku divīziju, izdevās ieņemt savus mērķus. Šī neveiksme ļāva Vācijai atgūties un pārgrupēties. Visas aizsardzības līnijas ieņemšana notika 27. septembrī.
Kara beigas
labot šo sadaļu
Bulgārijas Karaliste pamieru noslēdza 1918. gada 29. septembrī, pirmā izstājoties no Centrālo valstu bloka. 30. oktobrī kapitulēja Osmaņu impērija, noslēdzot Mudrosas pamieru. 3. novembrī pamieru noslēdza arī jau sabrukuma stāvoklī esošā Austroungārija. Itālija izmantoja situāciju, ka 3. novembrī noslēgtais pamiers stājās spēkā 4. novembrī, lai kara pēdējās stundās sagrābtu gūstā vairākus simtus tūkstošus austroungāru kareivju. Karadarbības pārtraukšana stājās spēkā 4. novembrī 15.00. Pēc Hābsburgu dinastijas gāšanas, jaunās Austrijas un Ungārijas valstis parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti.
Vācijas sabrukums
labot šo sadaļuAugstākā armijas vadība jau vasarā saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Ludendorfs arī Vilhelmam II pieprasīja izveidot jaunu civilo valdību, kuras uzdevums būtu miera sarunu sākšana, tādējādi noņemot šo atbildību no armijas pleciem.
3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Tajā pašā dienā Hindenburgs viņu informēja par slikto stāvokli frontē. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Šajās dienās armijas vadība bija tā, kas baidoties no armijas sabrukuma, piespieda civilo valdību sākt miera sarunas ar ASV prezidentu Vilsonu.
Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. 13. un 16. oktobrī tika labota impērijas konstitūcija, paplašinot Reihstāga pilnvaras, nododot armiju tā pakļautībā, kā arī padarīja kancleru atbildīgu parlamentam. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas balsošanas likumā, kas samazināja vēlēšanu ierobežojumus. Lielākajās vācu valstīs notika politiskas izmaiņas, atceļot šķiru ierobežojumus balsošanā, izveidojot jaunas valdības ar sociāldemokrātiem. Šādi Vācija centās pārliecināt Vilsonu, ka ir kļuvusi par demokrātisku, konstitucionālu monarhiju. 28. oktobra manifestā, ko publiskoja tikai 3. novembrī. Vilhelms II paziņoja, ka imperators kalpo tautai, taču vienlaikus viņš noraidīja aicinājumus atteikties no troņa.[15]
17. oktobra valdības un armijas vadības sapulcē, redzot amerikāņu miera prasības un vācu armijas spējas turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs vēlējās karu turpināt, cerot, ka 1919. gadā izdosies panākt labākus miera noteikumus. Kara ministrs solīja armijai 600 000 jaunus rekrūšus. Bādenes Maksis tomēr turpināja miera sarunas, 20. oktobrī atbildot amerikāņu priekšlikumiem. 24. oktobra pavēlē armijai Ludendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un aicināja turpināt cīņu. 26. oktobrī viņam beidzot pavēlēja aiziet no visiem amatiem.
Oktobra beigās karaflote saņēma admirāļa Reinharda Šēra pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Vācu karakuģiem zemūdeņu pavadībā bija jādodas uz Lielbritāniju, jāuzbrūk britu flotes galvenajai bāzei. Citiem kuģiem bija jāiepeld Temzā un jāapšauda Londona. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Novembra revolūcija. Vilhelms II no Berlīnes 29. oktobra vakarā devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai.
7. novembrī sociāldemokrāti informēja Bādenes Maksi, ka pametīs valdību, ja vien 8. novembrī Vilhelms II neatteiksies no troņa. 9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus — vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. Pēc vairāku stundu svārstīšanās, 10. novembrī Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi.[6]
Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt vismaz līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist Šeidemeņa veiktajai republikas pasludināšanai, kas tikai nedaudz apsteidza kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu. Jau 9. novembra vakarā sociāldemokrāti un Neatkarīgie sociālisti izveidoja jaunu valdību sešu cilvēku sastāvā, kas 10. oktobrī vienojās par sadarbību ar armijas vadību, lai nepieļautu boļševiku revolūciju Vācijā.
11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. 28. novembrī Vilhelms II trimdā parakstīja atteikšanos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēnešus vēlāk, līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā.
Sekas
labot šo sadaļu
- Kara laikā gāja bojā aptuveni 8,6 miljoni kareivju un aptuveni 6,5 miljoni civiliedzīvotāju.
- Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā. Sabruka četras impērijas: Vācijas Impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas Impērija, un to valdnieku dinastijas — Hoencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Osmaņu dinastija un Romanovu dinastija.
- Nespēja efektīvi atjaunot mieru un labklājību, kā arī jauno nacionālo valstu ambīcijas noveda pie autoritārisma izplatības starpkaru perioda Eiropā — tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un Otrajam pasaules karam tikai vienu paaudzi vēlāk. Karš kļuva par Oktobra revolūcijas katalizatoru Krievijā, kas iedvesmoja komunisma revolūcijas tik atšķirīgās valstīs kā Ķīna un Kuba, un lika pamatus Aukstajam karam starp PSRS un ASV.
- Austrumos Osmaņu impērijas sabrukums lika pamatus modernajai Turcijai. Centrālajā Eiropā dzima jaunas valstis — Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija u.c. Atkal tika atjaunota Polijas pastāvēšana.
- Franču un Britu impērijas aktivitātes Tuvajos Austrumos pēc Osmaņu impērijas sabrukuma lika pamatus mūsdienu konfliktu zonai Tuvajos Austrumos.
- Pirmais pasaules karš ieviesa vairākas tehnoloģiskas un militāras inovācijas. Karā plaši tika izmantoti jauni ieroči, piemēram, ložmetēji, tanki, lidmašīnas (no sākotnējiem izlūkošanas lidojumiem līdz pat lidmašīnu cīņām un stratēģiskai bombardēšanai, aviācija kļuva par neatņemamu karadarbības sastāvdaļu) un ķīmiskie ieroči (īpaši hlora un sinepju gāzes plaša izmantošana), kas radīja lielāku iznīcināšanu un traumas. Karš arī iezīmēja modernā kara taktikas attīstību — sākotnēji iesaldētās pozīciju cīņas pārvērtās mobilākos un dinamiskākos uzbrukumos, kas kļuva par pamatu 20. gadsimta otrās puses militārajām stratēģijām.
Skatīt arī
labot šo sadaļuPiezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Were they always called World War I and World War II?». Ask History. Skatīts: 2013. gada 24. oktobris.
- ↑ Willmott, 2003
- ↑ https://www.britannica.com/event/World-War-I/Killed-wounded-and-missing
- ↑ Taylor 1998
- ↑ Djokić, 2003
- ↑ 6,0 6,1 6,2 The First World War: Germany and Austria-Hungary 1914-1918
- ↑ Evans, 2004
- ↑ Martel, 2003
- ↑ “Imperialism" (1902) fordham.edu tīmekļa vietne Arhivēts 2007. gada 27. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 10,00 10,01 10,02 10,03 10,04 10,05 10,06 10,07 10,08 10,09 Longman Companion to the First World War: Europe 1914-1918
- ↑ War Aims and War Aims Discussions
- ↑ 12,0 12,1 Longman Companion to the First World War: Europe 1914-1918
- ↑ Fighting the Great War[novecojusi saite]
- ↑ The Military History of Tsarist Russia[novecojusi saite]
- ↑ The German Revolution, 1918-1919[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pirmais pasaules karš.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angliski)
- A multimedia history of World War I (angliski)