Itālijas Karaliste (1861—1946)
Itālijas Karaliste (itāļu: Regno d'Italia) bija valsts, kas izveidojās 1861. gadā pēc Itālijas apvienošanās. Tā pastāvēja līdz 1946. gadam, kad tauta Konstitucionālajā referendumā nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un pasludināja Itālijas Republiku.
.svg)
.svg)
.svg)
_crowned.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Vēsture
labot šo sadaļuPirms Itālijas apvienošanās Apenīnu pussalā atradās vairākas valstis. Lielākās no tām bija Sardīnijas Karaliste, Abu Sicīliju karaliste, Pāvesta valsts un Toskānas lielhercogiste. Daļa Ziemeļitālijas teritorijas atradās Austrijas Impērijas pārvaldē. 1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija pieteica karu Austrijai, kurā Sardīnija guva uzvaru un ieguva Lombardiju. 1860. gada maijā Sardīnijas atbalstītā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā, līdz oktobrim ieņēma Abu Sicīliju karalisti un 1860. gada oktobrī, pēc tautas nobalsošanas, Burbonu dinastija tika gāzta un par jauno karali kļuva Viktors Emanuels II, kas valdīja pārējā brīvajā Itālijas daļā. 1861. gadā tika pasludināta Itālijas Karaliste. 1866. gadā sākās Austrijas—Prūsijas karš, kurā austrieši cieta sakāvi. Tas ļāva Itālijas Karalistei iegūt Veneto. Francijas—Prūsijas karš liedza pāvestam franču protekciju un Itālijas apvienošanās tika pabeigta, kad tās rokās 1870. gadā nonāca Roma, kas kļuva par karalistes galvaspilsētu.
Koloniālās ekspansijas ambīcijas radīja nesaskaņas ar Franciju,[1] kas noveda pie Itālijas Karalistes pievienošanās Trejsavienībai 1882. gadā. Reizē gan attiecības ar Austroungāriju bija rezervētas un abas valstis viena otru savienībā tikai formāli respektēja.[2] 1915. gadā Itālijas Karaliste pieņēma britu izteikto uzaicinājumu izstāties no Trejsavienības un pievienoties Sabiedrotajiem karā pret to. Par šo soli tika solīti teritoriālie ieguvumi uz Austroungārijas rēķina, kas gan vēlāk izrādījās krietni mazāki par iecerēto.
Pirmā pasaules kara beigas reizē iezīmēja gan ekonomiskās problēmas, gan sociālās pretrunas, kas valdīja šajā valstī. Pēc divu gadu ilga sociālistu mēģinājuma pārņemt varu valstī popularitāti sāka iegūt viņu pretinieki, starp kuriem bija arī fašisti. 1922. gadā pēc Marša uz Romu pie varas nāca Benito Musolīni, kas izveidoja fašistisko Itāliju.
1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. Itālija sniedza atbalstu Fransisko Franko vadītajai armijai Spānijas pilsoņu kara laikā. 1939. gada aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju (tā saukto "Tērauda paktu"), taču sākoties Otrajam pasaules karam palika neitrāla, un tikai 1940. gada 10. jūnijā pieteica karu Francijai. 28. oktobrī Itālijas armija iebruka Grieķijā, taču tika sakauta, un lai pieveiktu grieķus, 1941. gada aprīlī karā iesaistījās Vācija.
1943. gada vasarā Sabiedroto karaspēks iebruka Sicīlijā. Karalis Viktors Emanuels III aizliedza fašistu partiju un arestēja Musolīni, kuru vācieši atbrīvoja no gūsta un iecēla par formālo valsts vadītāju valsts ziemeļu daļā izveidotajā Itālijas Sociālajā republikā. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Autoru kolektīvs. "Pasaules vēsture II (vidusskolai)" Rīga:Zvaigzne ABC, 2001. g. ISBN 9984-22-109-1 (222. lpp. un 302.lpp.)
- ↑ Bosworth, Richard J. B. 1983. Italy and the Approach of the First World War. London: The Macmillan Pres Ltd. (119. lpp.) (angliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Itālijas Karaliste.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Kultūrvēstures terminu skaidrojošā vārdnīca Itālijas Karaliste
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |