Angļu—būru karš

Angļu—būru karš Anglo-Boereoorlog
Būru kaujinieki
Sākums: 1899. gada 11. oktobris
Vieta: Mūsdienu Dienvidāfrikas Republika
Puses
Apvienotā Karaliste Kanāda	Oranje Transvāla * ārzemju brīvprātīgie
Līderi
Roberts Gaskoins-Sesils Džozefs Čemberlens Alfrēds Milners Redvers Bullers Frederiks Robertss Herberts Kičeners Rūdolfs Lambarts Roberts Beidens-Pauels Herberts Plamers Fransuā Luī Lesārs Valters Tunbridžs	Pauls Krīgers Šalks V. Burgers Kozs de la Rejs Pjets Kronjē Pjets Žubērs Martinus Steins Luiss Bota Kristiāns de Vets
Zaudējumi
22 000 kritušie	6 500 kritušie 24 000 civiliedzīvotāji
Galvenās sadursmes
Kauja pie Moderas upes - Magersfonteinas kauja - Kolenso kauja - Kauja pie Spionkopa - Pārdebergas kauja - Leidismitas aplenkums - Mafekingas aplenkums
Beigas
Beigas: 1902. gada 31. maijs
Līgums: Verēnigingas līgums
Iznākums: Apvienotās Karalistes uzvara Abas būru republikas tika iekļautas Britu impērijas sastāvā

Angļu—būru karš (angļu: Second Boer War vai The Boer War, afrikānsā — Anglo-Boereoorlog vai Tweede Vryheidsoorlog (Otrais Neatkarības karš)) bija karš mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas teritorijā no 1899. gada 11. oktobra līdz 1902. gada 31. maijam starp Britu impēriju un divām neatkarīgām būru valstīm — Oranji un Transvālu. Smaga kara rezultātā Oranji un Transvālu anektēja Britu impērija. Kara gaitā tika izmantota karadarbības taktika, kas guva plašu izplatību 20. gadsimta karu gaitā, — izdedzinātās zemes taktika, civiliedzīvotāju ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs no britu puses un partizānu kara taktika no būru kaujinieku puses.

Kara iemesli

1885. gadā Transvālā tika atklātas bagātīgas zelta atradnes un šeit īsā laikā ieradās daudzi pārceļotāji no Kapzemes, kas tajā laikā bija Apvienotās Karalistes kolonija. Strauji attīstījās Johannesburga un citas pilsētas zelta raktuvju tuvumā. Īsā laikā Vitvatersrandā angļu skaits pārsniedza būru skaitu, kaut kopumā Transvālā vairākums vēl aizvien bija būri. Būru republikās dzīvojošajiem angļiem (un citiem ieceļotājiem) nebija vēlēšanu tiesību. Tas kļuva par kara sākšanas iemeslu.

Tiek uzskatīts, ka karam tomēr bija ekonomisks pamats. Būru republikas zelta ieguvi aplika ar augstiem nodokļiem, bet dinamīta ieguvei izveidoja monopolu ar Nobela kompāniju. Bija plāni uzcelt dzelzceļa līniju uz Indijas okeāna ostu caur Portugāles koloniju Mozambiku, apejot britu ostas. Tas apdraudēja britu tirdzniecības kompāniju un zelta raktuvju īpašnieku intereses.

1899. gada septembrī toreizējais britu koloniju valsts sekretārs Džozefs Čemberlens izvirzīja ultimātu, kas pieprasīja visu britu pilsoņu tiesību pielīdzināšanu būru tiesībām. Redzēdams, ka karš ir neizbēgams, Transvālas prezidents Pauls Krīgers, vēl nesaņēmis Čemberlena ultimātu, izvirzīja savējo. Viņš deva britiem 48 stundas, lai atvirzītu karaspēku no Transvālas, pretējā gadījumā piesakot karu. Londonas publika ultimātu uzņēma ar sašutumu un smiekliem, jo tika uzskatīts, ka būru republikas nav uzskatāmas par nopietniem pretiniekiem.

Kara gaita

Dienvidāfrikas politiskā karte 19. gadsimta beigās.

Būru ofensīva (1899. gada oktobris—decembris)

1899. gada 11. oktobrī tika pieteikts karš un būri iebruka Kapzemes kolonijā un Natālas teritorijā. Ātri sakāvuši izkliedēto britu armijas daļu pretošanos, būri ielenca britu armijas daļas Mafekingā un Kimberlijā Kapzemē, un Leidismitā Natālā. Britu papildspēki, kas devās atbrīvot aplenktās pilsētas ģenerāļa Redversa Bullera vadībā, decembra vidū cieta vairākas smagas sakāves (Magersfonteinas kauja, Kolenso kauja) un nespēja izbeigt pilsētu aplenkumu.

Britu ofensīva (1900. gada janvāris—septembris)

No 19. līdz 24. janvārim briti cieta vēl vienu sakāvi Leidismitas pievārtē — kaujā pie Spionkopa. Tomēr 14.janvārī ieradās britu papildspēki feldmaršala Frederika Robertsa vadībā, kas ļāva britiem veikt pretuzbrukumu. 15. februārī briti Džona Frenča vadībā likvidēja Kimberlijas blokādi, februāra beigās Robertss uzvarēja būrus Pārdebergas kaujā un izbeidza Leidismitas blokādi.

No rietumiem Robertss iebruka Oranjē un 13. martā ieņēma Oranjes galvaspilsētu Blūmfonteinu. 1900. gada 18. maijā tika pārrauta Mafekingas blokāde, kas izraisīja lielas svinības Londonā. 5. jūnijā Robertss ieņēma Transvālas galvaspilsētu Pretoriju, ko būri atstāja bez kaujas. Prezidents Krīgers, britu vajāts, pārgāja robežu ar Portugāles Austrumāfriku, tomēr atlikušās būru armijas daļas Luisa Botas vadībā organizēti izklīda Transvālas teritorijā.

Britu novērotāji sprieda, ka līdz ar galvaspilsētu krišanu karš būs beidzies, tomēr būri jau iepriekš bija sagatavojušies partizānu karam.

Partizānu karš (1900. gada septembris—1902. gada maijs)

Ieņemot galvaspilsētas, britu karaspēks ar saviem bruņotajiem spēkiem (250 000 karavīriem)^{[nepieciešama atsauce]} tomēr nespēja kontrolēt milzīgās teritorijas ap tām. Faktiski teritoriju pārvaldīja apkārtni lieliski pārzinošie būru kaujinieki. Tie veica pēkšņus uzbrukumus britu karaspēkam, reizēm iebrūkot arī britu kolonijās Kapzemē un Natālā. Bruņotas sadursmes turpinājās līdz pat kara beigām 1902. gadā.

Lai salauztu būru pretošanos, britu karaspēka pavēlnieks Lords Kičeners izmantoja izdedzinātās zemes taktiku, nodedzinot būru kolonistu sējumus un mājas, bet būru iedzīvotājus (vairums no tiem — sievietes un bērnus) ieslogot koncentrācijas nometnēs. Tika izveidotas 45 nometnes būriem un 64 nometnes melnādainajiem.^{[nepieciešama atsauce]} Līdz 1901. gadam, kad Londonā izraisījās skandāls, nometņu apstākļi bija ļoti smagi — bada un slimību dēļ nomira 27 927 būru, no kuriem 24 074 bija bērni (50% no visiem būru bērniem).^{[nepieciešama atsauce]} Nomira arī 14 154 melnādainie iedzīvotāji.^{[nepieciešama atsauce]} Sagūstītie būru kaujinieki tika internēti uz citām britu kolonijām — Sv. Helēnas salu, Ceilonu, Bermudām un Indiju.

Kara beigas

1902. gada maijā padevās pēdējā regulārās būru armijas daļa. 1902. gada 31. maijā ar Verēnigingas līgums izbeidza karadarbību. Abas būru republikas tika iekļautas Britu impērijas sastāvā ar pašpārvaldes tiesībām, būriem tika izmaksāta kompensācija 3 000 000 £ saimniecības atjaunošanai, tika garantēta afrikandu valodas lietošana skolās, tiesās utml.

Pazīstami cilvēki, kuri piedalījušies angļu—būru karā

• Britu pusē — karavīrs Edmunds Allenbijs, skautu kustības dibinātājs Roberts Beidens-Pauels, karavīrs Džuljens Bings, politiķis Vinstons Čērčils, karavīrs Džons Frenčs, politiķis Mohandāss Karamčands Gandijs, karavīrs Duglass Heigs, ekonomists Džons Hobsons, diplomāts Esmē Hauards, politiķis Aleksandrs Kembridžs, karavīrs Herberts Kičeners, ceļotājs Laurenss Outs, rakstnieks Edvards Plankets, karavīrs Arčibalds Veivels, rakstnieks Edgars Volless, rakstnieks Arturs Konans Doils
• Būru pusē — politiķis Luiss Bota, politiķis Džeimss Berijs Munniks Hercogs, politiķis Pauls Krīgers, karavīrs Koss de la Rejs, politiķis Jans Smetss

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Angļu—būru karš.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)