Hindenburga līnija

Hindenburga līnija bija Pirmā pasaules kara laikā Vācijas Impērijas armijas izveidota aizsardzības līnija Rietumu frontē. Briti šo nosaukumu attiecināja uz visām 1916.–1917. gadā vāciešu radītajām aizsardzības līnijām - Zigfrīda, Votana, Hundinga, Alberiha, Brunhildes un Krimhildes līnijas.

Hindenburga līnija
vācu: Siegfriedstellung
Ziemeļ-austrum Francija
Karte, kurā redzama Vācijas spēku atkāpšanās uz Hindenburgas līniju.
Koordinātas	49°30′N 02°50′E
Tips	Aizsardzības līnija
Objekta vēsture
Uzcelts	1917. gadā
Uzcēlis	Vācu impērijas armija Nosaukta Sigurda, leģendāra varoņa skandināvu mitoloģijā vārdā (vācieši), un Paula fon Hindenburga (Vācu ģenerālštāba priekšnieks, 1916–1919) vārdā (briti)
Lietošanā	1917–1918
Materiāli	Betons, tērauds, dzeloņstieples
Kaujas/kari	Pirmais pasaules karš Arasas kauja Pirmais uzbrukums pie Balekūras Vācu ofensīva pie Lagņikūras Balekūras kauja Kambrē kauja (1917) Kambrē kauja (1918) Mēzas-Argonas Ofensīva Sentkventinas kanāla kauja

Rietumu fronte ar vāciešu pamesto teritoriju

Atkāpšanās operācija Alberihs

Vēsture

Pēc milzīgajiem zaudējumiem Verdenas un Sommas kaujās, katrā no kurām vācieši zaudēja ap pusmiljonu nogalināto un ievainoto kareivju, no ģenerālštāba priekšnieka amata atbrīvoja Erihu fon Falkenhainu, par jauno vadītāju ieceļot Paulu fon Hindenburgu, kura aktīvais vietnieks Erihs Lūdendorfs ātri kļuva par reālo virspavēlnieku. Viņi izlēma uzbrukumu vietā pāriet uz aizsardzības stratēģiju, lai nosargātu pēc iespējas vairāk armijas dzīvā spēka un varētu veikt kareivju apmācību uzbrukuma operācijām.

Sommas kauja beidzās novembra vidū, kad sliktie laika apstākļi, kas frontes zonu pārvērta necaurejamos dubļos piespieda abas puses pāriet aizsardzībā. 1917. gada janvāra vidū sākās sals, un dubļi sasala.

1916. gada septembrī Vācijas armijas virsvadība pieņēma lēmumu jaunas aizsardzības līnijas veidošanai. Šī bija pirmā reize kara laikā, kad vācieši brīvprātīgi pameta teritorijas, kas iepriekšējos gados bija iekarotas un noturētas ar milzīgiem upuriem. Pāriešanu aizsardzībā uz zemes atsvēra neierobežota zemūdeņu kara sākums pret britiem. Vācieši cerēja atturēt frančus no jebkādiem panākumiem frontē, vienlaikus iznīcinot britu floti un izraisot badu Lielbritānijā. Stabilitāti Rietumu frontē prasīja arī aktīvā Austrumu fronte, kur cīņās pret Krievijas Impēriju un Rumānijas Karalisti atradās 122 no vāciešu 225 divīzijām.

1916. gada 19. septembrī apstiprināja aizsardzības līniju izvietojumu un 27. septembrī sākās būvniecības darbi. Jauno aizsardzības līniju veidoja vairākus kilometrus aiz faktiskās frontes līnijas, mēģinot veidot taisnāku frontes līniju, kas ļautu to aizsargāt ar mazākiem spēkiem. Aizsardzības līniju četru mēnešu laikā uzbūvēja 370 000 vācu rezervistu, krievu karagūstekņu un vietējie būvuzņēmēji. Aizsardzības līniju veidoja piecas aizsardzības joslas apmēram 6-8 km dziļumā. Aizsardzībai no artilērijas tika būvēti betona un tērauda bunkuri, kurus iznīcināt varēja tikai tiešs artilērijas trāpījums. Līdz 50 metriem plati dzeloņstiepļu žogi nosedza fronti, palēninot uzbrucējus, un dodot iespēju vācu ložmetējiem un artilērijai tos iznīcināt, kamēr vācu galvenie spēki atradās drošībā.

Jau 1917. gada janvāra beigās Antantes spiediena rezultātā vāciešu komandieri vēlējās atkāpties uz aizmugures aizsardzības līnijām, taču to neapstiprināja virspavēlniecība. Atkāpšanās uz jauno aizsardzības līniju notika operācijas Alberihs ietvaros, kuru 4. februārī apstiprināja Vilhelms II. Atkāpšanās sākās 9. februārī, kuras pirmā kārta beidzās 15. martā. 16. martā atkāpšanos sāka 35 divīzijas, un to pilnībā pabeidza 5. aprīlī. Atkāpšanās lielākā daļa notika slepeni, pa naktīm. Vācieši atkāpjoties piekopa izdedzinātās zemes taktiku, atstājot noslēptas mīnas, kuru atmīnēšana britiem aizņēma vairākus mēnešus. Frontes saīsināšana ļāva nosūtīt 13 divīzijas uz citām frontēm.

• 
  Vācu aizsardzības līnija
• 
  Vācu iznīcinātais ābeļu dārzs
• 
  Britu tankus īpaši aprīkoja, lai tie spētu pārvarēt tanku grāvjus

Vāciešu atkāpšanos Antante kļūdaini uzskatīja par sabrukuma pazīmi. 9. aprīlī briti sāka uzbrukumu pie Arrasas un 16. aprīlī franči uzsāka lielu uzbrukumu vāciešu aizsardzības līnijām, kas pēc milzīgiem zaudējumiem apstājās jau dažu dienu laikā, sagraujot franču morāli, kas maijā noveda pie plašiem dumpjiem armijā, kurus izdevās apspiest tikai ar nāvessodiem. Vācieši sāka izmantot elastīgo aizsardzību, uzbrukuma gadījumā atkāpjoties no pirmās līnijas, pēc tam ļaujot dziļāk aizmugurē izvietotajai artilērijai iznīcināt pretinieku, kam sekoja kājnieku pretuzbrukums, kura uzdevums bija atgūt pirmo līniju.

Aizsardzības līniju Antantes spēki pārrāva 1917. gada beigās, vāciešiem liekot saprast, ka aizsardzību neizdosies noturēt, un sākās Pavasara ofensīvas plānošana. Antantes Simts dienu ofensīvas laikā Hindenburga līniju pārrāva.

Ārējās saites

• The German Retreat and the Battle of Arras, Imperial War Museum
• The Hindenburg Line: The Apotheosis of German Fortifications on the Western Front in the Great War westernfront co uk Wayback Machine vietnē (arhivēta 22 May 2006)
• An interpretation of the Bullecourt photograph.
• Breaking the Hindenburg Line, Australian War Memorial
• local history of Hindenburg Line in Arras sector, Hindenburg Line Museum