Šlīfena plāns

Šlīfena plāns (vācu: Schlieffen-Plan) bija 20. gadsimta sākumā Vācijas Impērijas ģenerālštāba priekšnieka Alfrēda fon Šlīfena izstrādāts stratēģiskais plāns kara gadījumam, kurš tika izmantots Pirmā pasaules kara sākumposmā.

Īsi raksturojot, Šlīfena plāns paredzēja karu divās frontēs, kur sākumā lielākā daļa vācu karaspēka tiktu koncentrēta Rietumu frontē, lai vispirms sakautu Franciju, bet pēc tam pārsviežot spēkus uz austrumiem, sakautu Krievijas Impēriju pirms tā pilnībā spētu sagatavoties karadarbībai un mobilizēt nepieciešamo karavīru skaitu. Pēc Šlīfena aiziešanas no amata jaunais ģenerālštāba priekšnieks Helmuts fon Moltke veica vairākas korektīvas plānā. Pats plāns nedeva cerēto rezultātu, jo pēc Marnas kaujas fronte kļuva nekustīga un Vācijas Impērija bija spiesta karot pozīciju karā, kas nozīmēja pilnīgu Šlīfena plāna izgāšanos.

Plāns

Pēc Francijas-Prūsijas kara 1871. gadā Francijai piederošā Elzasa-Lotringa nonāca Vācijas Impērijas rokās. Šajā reģionā dzīvoja gan franči, gan vācieši. Revanšisti Francijā vēlējās atgūt zaudēto teritoriju, kuru viņi pirms apmēram tikai 200 gadiem paši bija ieguvuši savā īpašumā. Pēc Francijas-Prūsijas kara Bismarka realizētās politikas dēļ Francija atradās izolācijā, bet līdz ar Vilhelma II nākšanu pie varas 1888. gadā un sekojošās atsvešināšanās no Krievijas Impērijas un Lielbritānijas, Vācijā pieauga bailes par iespējamu karu divās frontēs, ja šīs valstis vienotos par sadarbību.

Francija, kura jau iepriekšminētajā Francijas-Prūsijas karā tika sakauta neilgā laika sprīdi, netika uzskatīta par ļoti bīstamu pretiniece, atšķirībā no Krievijas Impērijas, kuru uzskatīja par grūti sakaujamu, jo pilnībā mobilizējot savus armiju, tā varēja iegūt lielu pārsvaru dzīvē spēka ziņā. Pēc savienības līguma noslēgšanas 1904. gadā starp Franciju un Lielbritāniju ķeizars Vilhelms II uzdeva savas valsts ģenerālštāba priekšniekam Šlīfenam izstrādāt plānu gadījumā, ja Vācijai nāksies karot pret šīm valstīm, kā arī pret Krievijas Impēriju.

Plānā bija jāparedz iespēja karot divās frontēs. Vispirms 39 dienās būtu jāieņem Parīze un 42 dienās jāsakauj visa Francija pirms Krievijas Impērija paspētu mobilizēt visu savu armiju, lai varētu izvērsties pie frontes līnijas un uzsākt aktīvu kara darbību pret Vācijas Impēriju Austrumprūsijā. Svarīgi bija arī veikt strauju mobilizāciju, lai varētu apsteigt pretiniekus un neļautu viņiem reaģēt pietiekoši ātri.

Šlīfens lika uzsvaru uz frontes labo spārnu, kur bija jābūt koncentrētai lielākajai daļai karaspēka. Ar šo lielo karaspēku būtu jāiziet caur Nīderlandei, Luksemburgas un Beļģijai, lai varētu pietuvoties Francijas un Beļģijas robežai. Vācijas kreisajā spārnā būtu jāatstāj tikai tik daudz vienības, lai tās varētu traucēt un palēnināt franču uzbrukumu virzienā uz Elzasu-Lotringu. Šlīfens kreisajā spārnā paredzēja, ka frančiem tiks ļauts iebrukt Vācijas teritorijā, lai viņi attālinātos no Parīzes un nespētu pārmest savus galvenos spēkus uz virzienu, kur būtu vērsts vāciešu iebrukums.

Plānā nebija paredzēta cīņa par lielām pilsētām vai rūpnieciski svarīgu teritoriju ieņemšana ar nolūku graut Francijas rūpniecību, bet gan liels trieciens tieši Francijas sirdī, Parīzē, kas faktiski nozīmētu visas Francijas sakāvi. Politiskā ziņā Šlīfena plānā bija paredzēts iziet caur neitrālajām kaimiņvalstīm cerot, ka tās to ļaus vai arī neviena no lielvalstīm nevēlēsies iesaistīties karā pamatojoties uz šo valstu neitralitātes aizskaršanu. Beļģijas atteikšanās izlaist vācu karaspēku caur tās teritoriju un kara pieteikums no vācu puses pēc tam ļāva Lielbritānijai pieteikt karu Vācijas Impērijai vēl pirms paša iebrukuma Francijas teritorijā.

Vācijā tika uzskatīts, ka vāji attīstītā dzelzceļa tīkla dēļ krieviem neizdosies pietiekoši ātri pārsviest vajadzīgos spēkus uz fronti pret vāciešiem Austrumprūsijā. Tādējādi plānā bija paredzēts, ka vācieši apsteigs krievu ar uzvaru pār Franciju. Rietumus frontē Šlīfens bija paredzējis novietot 91% karaspēka, bet austrumos attiecīgi 9%.

Izmaiņas plānā 1906. gadā

Pēc Šlīfena aiziešanas no Vācijas Impērijas ģenerālštāba priekšnieka vietas par jauno priekšnieku tika iecelts Helmuts fon Moltke. Moltke uzskatīja, ka Šlīfena plāns ir pārāk riskants. Tā kā 1905. gadā pieņemtais plāns jau bija pieņemts no ķeizara puses un bija atstājis iespaidu uz Vācijas armiju, tad Moltke izvēlējās nevis izstrādāt jaunu plānu, bet gan veikt vairākas korekcijas jau esošajā. Moltke daļu no divīzijām, kas bija paredzētas priekš Beļģijas virziena, pārvietoja uz blakus esošo spārnu, kur tām bija jāveic defensīva rakstura uzdevumi. Nākamā izmaiņa paredzēja, ka vāciešu karaspēks neieies Nīderlandē, bet ies tikai caur Beļģiju un Luksemburgu. Moltkes veiktās izmaiņas ir bijušas vēsturnieku krustugunīs, jo ir dažādi viedokļi par to ietekmi uz plānu, piemēram, Nīderlandes ieņemšana varēja dot vāciešiem dzlezceļa līnijas priekš operatīvākas spēku pārvietošanas, kā arī ostas. Jau kara sākumā franči mobilizētos spēkus svieda uz Elzasas-Lotringas apgabala pusi, kas saskanēja ar Šlīfena ieceri zaudēt un ļaut ieiet savā teritorijā frančiem, lai viņus aizvilinātu prom no vāciešu galvenā uzbrukuma virziena. Moltke labo spārnu pavājināja ne tikai pastiprinot kreisā spārna aizsardzību, bet arī aizsūtot 3 armijas korpusu un 1 kavalērijas divīziju uz austrumiem pret krieviem.

Apstākļi, kas noveda pie Šlīfena plāna neizdošanās

Šlīfena plāna teorētiskais variants. Ar sarkano krāsu attēloti vācieši, bet ar zilo franči.

Pastāvēja vairāki faktori, kas jau sākotnē vai arī turpmākajā Pirmā pasaules kara gaitā, noveda pie plāna neizdošanās.

Pirmkārt, Beļģija, kurai bija desmit reizes mazāks karaspēks, tomēr savas valsts teritorijā spēja aizturēt vācu spēku virzīšanos uz priekšu apmēram par mēnesi. Pats uzbrukums Beļģijai, kas tobrīd bija neitrāla valsts, lika citām neitralitāti ievērojošām valstīm mainīt savu nostāju turpmākajā militārā konflikta gaitā.

Otrkārt, Lielbritānijas ekspedīcijas korpusa esamība franču kreisajā spārnā, jo tie, lai arī skaitā nelieli (ap 75 000 karavīru), tomēr spēja aizturēt vāciešu spēkus ilgāku laiku. Franču spēku virspavēlnieks novietoja britu spēkus savā kreisajā spārnā, jo lielākā daļa franču karaspēka atradās labajā franču spārnā. Tieši beļģu un britu cīņas sākumā Beļģijā un pēc tam Francijā ļāva paspēt lielāko daļu franču karaspēka pārsviest pret vāciešiem. 1914. gada augustā britu spēki saistīja vācu 1. armiju. Tas noveda pie tā, ka vācu komandieris savu armiju sagrieza pa dienvidrietumiem. Tas radīja spraugu starp 1. armiju un blakus esošajām vācu karaspēka vienībām, kurā Marnas kaujas laikā tika ietriekts ķīlis, kas izbeidza veiksmīgo vāciešu ofensīvu.

Treškārt, Krievijas Impērija krietni ātrāk paspēja mobilizēt karama vajadzīgo karaspēku. Krievijas karaspēks tobrīd nebija ļoti bīstams, tomēr iebrukums Austrumprūsijā un tālākā uzbrukuma veiksmīga attīstība varētu apdraudēt Berlīni. Tannenbergas kaujā vācieši guva uzvaru pār krievu karaspēku un devās liela mēroga pretuzbrukumā, tomēr vācieši pārsvieda savus spēkus uz šo frontes iecirkni, kas atrāva tik vajadzīgos vācu karavīrus no Rietumu frontes.

Ceturtkārt, franču dzelzceļa līnijas ļāva pārsviest lielas karavīru masas lielos attālumos. Beļģu un britu pretošanās vācu galvenā uzbrukuma virzienā ļāva lielu daļu franču pārsviest uz frontes līniju, kas bija visvairāk apdraudēta.

Piektkārt, Šlīfena plānā nebija sīki izstrādāti loģistikas jautājumi, jo kara laikā apgādes līnijas izstiepās vairākus simtu kilometru attālumā. Apgādes jautājumi bija sīkāk jāiztirzā un jāizplāno jau pirms kara, bet ne Šlīfens, ne arī vēlāk Moltke šos jautājumus neatrisināja, kas noveda gan pie pavājinātas apgādes, gan arī pie mobilitātes zuduma.

Sestkārt, plānā nebija sīkāk analizētas diplomātiskās un ārpolitiskās problēmas. Tika uzskatīts, ka Beļģijai ir svarīga tās deklarētā neitralitāte, tādēļ tā nevēlēsies iesaistīties karadarbībā pret daudzkārt lielāko vācu karaspēku. Karš pierādīja, ka tas bija aplami.

Atsevišķi tiek izdalītas arī Moltkes veiktās korektīvas Šlīfena plānā, kuras min arī kā vienu no Šlīfena plāna izgāšanās iemesliem. Jau iepriekš tika minēts, ka aizsardzības nodrošināšanai tika noņemti no uzbrukuma virziena kopā 180 000 karavīri. Moltke atteicās no Nīderlandes okupācijas, kas bija paredzēta sākotnējā plānā. Tādējādi tika zaudētas iespējas piekļūt šīs valsts ostām un dzelzceļa tīklam, kas arī atstāja iespaidu uz turpmāko karadarbību. Moltkes lēmums neļaut frančiem ieiet Vācijas teritorijā, lai tos aizvilinātu no Parīzes noveda pie tā, ka vācieši izvirzījās uz priekšu un kreisās spārns dažviet aizsteidzās labajam spārnam priekšā, kas traucēja plāna realizācijai. Jau kara laikā uz austrumu fronti tika pārsviesti 80 000 karavīri, kas beigās nonāca 2 dienas pēc tam, kad krievi tika sakauti. Moltke saņēma plānu mantojumā no Šlīfena bez īpaši izstrādātas taktiskās daļas, respektīvi, nebija sīki plānotas kauju norises, vienību izvietojums un citas taktiskā līmeņa lietas. Moltke šajā ziņā neveica nekādas sevišķas izmaiņas, kas atstāja pašu plānu stratēģiskā līmenī.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šlīfena plāns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Šlīfena plāns: teorija un realizācija (Vēsture sauc!)