Alberts I (franču: Albert I; dzimis 1875. gada 8. aprīlī, miris 1934. gada 17. februārī) bija Beļģijas karalis no 1909. līdz savai nāvei 1934. gadā.

Alberts I
Beļģijas karalis
1909. gada 23. decembris — 1934. gada 17. februāris
Priekštecis Leopolds II
Pēctecis Leopolds III
Dzimis 1875. gada 8. aprīlī
Valsts karogs: Beļģija Brisele, Beļģija
Miris 1934. gada 17. februārī (58 gadu vecumā)
Valsts karogs: Beļģija Namura, Beļģija
Dzīvesbiedre Bavārijas Elizabete
Tēvs Princis Filips
Māte Princese Marija
Paraksts

Viņa valdīšanas laikā notika Pirmais pasaules karš, kura laikā pār lielāko daļu valsts valdīja Vācijas impērija, kā arī lielākā daļa Lielās depresijas. Ir ticis apbalvots ar vairāku valstu ordeņiem. 1923. gadā piešķirts I šķiras Lāčplēša Kara ordenis,[1] 1930. gadā — I šķiras Triju Zvaigžņu ordenis ar ķēdi.[2] Alberts I ir vienīgais ārzemnieks valsts vadītājs, kas saņēmis divus augstākos starpkaru Latvijas apbalvojumus.[1]

Miris nelaimes gadījumā 1934. gadā 58 gadu vecumā. Par Beļģijas karali pēc Alberta nāves kļuva viņa dēls Leopolds III.

  1. 1,0 1,1 «Beļģijas "karalis bruņinieks" Alberts I». Lauku Avīze. 1996. gada 22. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 6. janvārī.
  2. «Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 9. saraksts». Valdības Vēstnesis. 1930. gada 17. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 6. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu