Saiksa—Piko vienošanās

Saiksa—Piko vienošanās, arī Saiksa—Piko—Sazonova vienošanās bija slepena vienošanās, starp Lielbritāniju un Franciju par Osmaņu impērijas arābu apdzīvoto teritorijas sadalīšanu, par kuras noslēgšanas datumu uzskata 1916. gada 16. maiju, lai arī diplomātiska sarakste par teritoriju piederību turpinājās vēlāk. Sarunās 1916. gadā iesaistījās arī Krievijas Impērija, un 1917. gadā Itālijas Karaliste. Slepenā vienošanās noteica šo valstu ietekmes sfēras Tuvajos Austrumos, pēc Pirmā pasaules kara rezultātā sagaidāmās Osmaņu impērijas sabrukuma. Vienošanos 1916. gada 16. maijā parakstīja franču diplomāts, bijušais Francijas ģenerālkonsuls Beirutā un Damaskā Fransuā Žoržs Piko un britu diplomātiskais padomnieks Marks Saiks. Galīgā vienošanās par Tuvo Austrumu valstu robežām pakāpeniski tika panākta 1920. gadu sākumā. Pat pēc Krievijas izstāšanās no kara, Anatolijas sadalījums vēlreiz tika apstiprināts ar Sevras līgumu, kas teritorijas piešķīra arī Grieķijas Karalistei.^[1]

Francijas un Lielbritānijas ietekmes un kontroles zonu sadalījums, saskaņā ar Saiksa-Piko slepeno vienošanos

Iecerētā Osmaņu impērijas dalīšana. Dzeltenā - Krievijai, zaļā - Itālijai atvēlētās teritorijas

Osmaņu-Eiropas attiecības

Jau Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs Eiropas lielvalstis veidoja savas ietekmes zonas brūkošajā impērijā. Eiropas lielvalstis izsniedza aizdevumus Osmaņu impērijai. 60% no aizdevumiem bija veikusi Francija, 21% Vācija un 14% Lielbritānija. Francija tradicionāli aizstāvēja Vidusjūras piekrastē dzīvojošos kristiešus, kas bija koncentrēti mūsdienu Libānā un Sīrijā. Lielbritānija bija sagrābusi Ēģipti un teritorijas Persijas līča piekrastē, pārvēršot to par "britu ezeru". 20. gadsimta sākumā britu karaflote pārgāja no oglēm uz naftu, kas nozīmēja, ka tā vēlējās kontrolēt ar naftu bagāto Mezopotāmiju. Nepieciešamība nodrošināt britu kontrolētā Suecas kanāla drošību noteica britu vēlmi kontrolēt Palestīnas un Transjordānijas teritorijas, kas tai dotu teritoriālu kontroli starp tās valdījumiem Ēģiptē, Persijā un britu Indijā. Krievija vēlējās kontroli pār armēņu apdzīvotājiem Anatolijas austrumiem, kā arī stratēģiski svarīgos Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumus, un pareizticīgajiem reliģiski nozīmīgo Konstantonopoli. Tikmēr Vācijas Impērija noslēdza militāru vienošanos ar turkiem, un 1903. gadā sāka būvēt dzelzceļu no Berlīnes līdz Bagdādei, kas deva tai iespēju apdraudēt britu ietekmes sfēru.^[2]

Britu-arābu sarunas

Britu augstais pārstāvis Ēģiptē Henrijs Makmahons 1915. gada sākumā sāka saraksti ar Mekas šarifu Huseinu par sadarbību pret osmaņiem. Lai arī Huseins sākotnēji bija lojāls osmaņiem, viņa dēls, apmeklējot Sīriju, atklāja lielu vietējo arābu neapmierinātību ar impērijas pārvaldi. Pēc kara sākšanās, Žoržs Piko bija pametis Francijas ģenerālkonsulātā svarīgus dokumentus, no kuriem turki uzzināja par franču slepenajām sarunām ar vietējiem arābu vadoņiem. 1915. gada jūlijā 58 Sīrijas arābu vadoņi tika notiesāti uz nāvi un 33 to arī izpildīja. Makmahons Huseinam apsolīja, ka sacelšanās gadījumā viņš varēs kļūt par neatkarīgas arābu valsts valdnieku. Konkrētas arābu valsts robežas netika apspriestas, bet 1915. gada oktobrī Makmahons norādīja, ka Libāna un Mezopotāmija nebūs arābu valsts sastāvdaļas. Pēc vienošanās ar Lielbritāniju, 1916. gada 5. jūnijā sākās arābu sacelšanās. Huseins uzskatīja, ka ir saņēmis britu solījumu, ka pēc kara viņš varēs izveidot vienotu arābu valsti, kas stiepsies līdz pat Anatolijai. Karam beidzoties viņa dēli pāris mēnešus valdīja Sīrijas Arābu Karalistē, līdz 1958. gadam Irākas Karalistē un līdz mūsdienām Jordānijas Karalistē.

Saiksa-Piko sarunas

1915. gada oktobrī briti informēja frančus par Makmahona-Huseina saraksti, un abas valstis vienojās organizēt sarunas par savām interesēm reģionā. Žoržs Piko un Marks Saiks tikās 1916. gada februārī un vienojās par aptuvenu ietekmes zonu sadalījumu. Vienošanās svarīgākie punkti bija par reģiona galveno ostu un dzelzceļu izmantošanas tiesībām starp abām valstīm, arābu valsts robežas atstājot otrajā plānā.^[3] Ņemot vērā Krievijas intereses reģionā, abi sarunu vedēji 1916. gada pavasarī apmeklēja Petrogradu, kur 1916. gada 26. aprīlī noslēdza formālu Krievijas Ārlietu ministra Sazonova un Francijas vēstnieka Paleologa vienošanos, par ietekmes zonu sadalījumu. Krievija saņemtu Erzurumas, Trabzonas, Vanas un Bitlisas provinces, kā arī Kurdistānas ziemeļus. Itālijas valdība uzzināja par slepeno līgumu 1917. gada sākumā, un 1917. gada 17. aprīlī piespieda Franciju un Lielbritāniju parakstīt līgumu, ar kuru Itālija saņēma plašu ietekmes zonu Anatolijas dienvidos.^[4]

Teritoriju dalīšana

Noslēgtā vienošanās iezīmēja tikai aptuvenas ietekmes zonas, koncentrējoties uz lielāko pilsētu piederību. Abas valstis apņēmās atzīt "Arābu valsti vai arābu valstu konfederāciju". Lielbritānija vēlējās Haifas un Akras ostas, Aleksandretu pasludinot par brīvostu, un daļu Palestīnas, ar centru Jeruzalemē padarot par starptautiski kontrolētu zonu.

Lielbritānijai piešķīra aptuveni visu mūsdienu Jordānas, Irākas teritoriju. Francijai piešķīra "Lielo Sīriju" - Turcijas dienvidaustrumus, Irākas ziemeļus ar Mosulu, Sīriju un Libānu. Katra valsts saglabāja tiesības novilkt konkrētas robežas un veidot attiecība ar vietējiem arābiem.

Balfūra deklarācija

Situāciju vēl vairāk sarežģīja 1917. gada 2. novembra Balfūra deklarācija, kuru Lielbritānijas ārlietu ministrs nosūtīja vienam no Lielbritānijas ebreju vadītājiem, lordam Rotšildam vēl pirms Saiksa—Piko vienošanās publiskošanas. Ar to briti apņēmās atbalstīt ebreju "nacionālās mājas" veidošanu Palestīnā. Deklarācijas mērķis bija gūt cionistu atbalstu, gūt Vācijā un Austroungārijā dzīvojošo ebreju atbalstu, ka arī gūt ASV dzīvojošo ebreju atbalstu.

Līguma publiskošana

Krievijas Impērijas teritoriālās pretenzijas zuda pēc Oktobra revolūcijas un Krievijas izstāšanās no kara. Boļševiki izlēma vienošanos, kopā ar citiem slepenajiem cara valdības līgumiem atklāt sabiedrībai. Vienošanās tekstu boļševiki nodeva osmaņiem, kas to tālāk nodeva arābiem, cerot, ka tie atteiksies no sadarbības ar britiem. Vienošanās tika publicēta 1917. gada 23. novembrī laikrakstos Izvestija (krievu: Известия) un Pravda (krievu: Правда) un to 1917. gada 26. novembrī britu laikrakstā Manchester Guardian. Līguma publiskošana izraisīja Antantes valstu problēmas ar arābiem un cionistiem, kas uztvēra to kā savu cerību nodevību. Briti arābiem paskaidroja, ka kara gaitā reģionā ir izveidojusies jauna situācija un jaunas vienošanās.

Pēckara situācija

Sākotnēji okupētajās teritorijās izveidojas Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācija. Lai nostiprinātu savu kontroli, 1920. gada jūlijā Francija iekaroja Sīrijas Arābu Karalistes galvaspilsētu Damasku, gāžot karali Feisalu, kuram briti 1921. gadā piešķīra Irākas troni. Viņa brālim Abdulam, kā pagaidu risinājumu, briti piešķīra Transjordānas emirātu. Vienotas arābu valsts izveidošana jau no paša sākuma nebija iespējama. Britu Indijas pārstāvji kara laikā veica sarunas ar Ibn Saūdu par centrālās Arābijas zemju kontroli, britiem pieņemot lēmumu atbalstīt arī neatkarīgu Ibn Saūda valsti. Papildus tam, britiem jau bija seni līgumi par protektorātiem ar Kuveitas, Bahreinas, Kataras un Omānas valdniekiem.

Karam beidzoties, teritorijas dalīšana sāka radīt konfliktus. 1918. gada 2. decembrī franču un britu premjerministri tiekoties Londonā, Francija piekrita sākotnēji frančiem atvēlēto Mosulas reģionu, kā arī starptautisko Palestīnu nodot pilnā britu pārvaldē. Taču Parīzes miera konferencē britu premjers Deivids Loids Džordžs sāka uzstāt uz Vudro Vilsona sludinātajiem tautu pašnoteikšanās principiem, aizstāvot arābu tiesības veidot neatkarīgas valstis Sīrijā un Libānā, par valdnieku šeit ieceļot britu kontrolēto Feisalu.

Konfliktu Francija un Lielbritānija centās atrisināt 1920. gada aprīļa Sanremo konferencē, kurā puses vienojās, ka Lielbritānija valdīs Palestīnā un Irākā, bet Francija Libānā un Sīrijā.^[4]

Šo vienošanos apstiprināja Tautu Savienības sanāksmē (24.07.1922.), izveidojot Tautu Savienības mandātus:

Mezopotāmija (Lielbritānija), 1920. gada 10. augusts — 1932. gada 3. oktobris. Kļuva par neatkarīgu Irākas Karalisti.
Lielbritānijas mandātteritorija Palestīnā, 1920. gada 25. aprīlis (faktiski 1923. gada 29. septembris) — 1948. gada 15. maijs. 1921. gada aprīlī mandātā kā autonomu teritoriju iekļāva arī Transjordāniju, kas 1946. gada 22. martā kļuva par neatkarīgu Hašemītu Transjordānijas Karalisti (tagadējā Jordānija). Likvidējot atlikušo Palestīnas mandāta statusu, lielākajā teritorijas daļā izveidojās Izraēla. Pārējās daļas okupēja Jordānija (Rietumkrasts), Ēģipte (Gazas josla) un Sīrija (nelielas teritorijas Galileja ezera austrumu piekrastē).
Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija, 1923. gada 29. septembris — 1944. gada 1. janvāris. Teritorijā ietilpa arī Lielā Libāna un Aleksandretas sandžaks (tagadējais Hatajas ils Turcijā). Pēc mandāta likvidēšanas, tika izveidotas divas jaunas valstis: Sīrija un Libāna.

Vienošanās sekas

Dr. Džeina Vikovskija (Hārvarda Universitāte) uzskata, ka "Līgumu vairāki speciālisti uzskata par rietumu un arābu attiecību pagrieziena punktu, kas ir iemesls mūsdienās esošajam naidīgumam — kurdi zem Krievijas, šiīti zem Francijas, sunnīti zem Lielbritānijas — kas pārauga plašā reģionālā karadarbībā un piespieda noslēgt Versaļas līgumu, kas izraisīja Otro pasaules karu."^{[nepieciešama atsauce]}

Vairums uzskata, ka vienošanās bija pagrieziens rietumvalstu un arābu attiecībās. Ar to tika lauzts arābiem dotais solījums, ka Lielajā Sīrijā (mūsdienu Irāka, Izraēla, Jordānija, Libāna, Palestīna, Sīrija un Turcijas dienvidaustrumi) tiks izveidota neatkarīga arābu valsts, ja arābi karos britu pusē pret Osmaņu impērijas spēkiem. Britu un Franču veikto mākslīgo robežu novilkšanu un jaunu valstu izveidošanu arī uzskata par iemeslu arābu-izraēliešu konfliktam, un ilgstošajai politiskajai nestabilitātei reģionā, kas mūsdienās izpaužas Sīrijas pilsoņu karā, Irākas pilsoņu karā un cīņās pret Islāma valsti.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saiksa—Piko vienošanās.

Atsauces

[1] Sykes-Picot Agreement

[2] The Modern Middle East: A Political History since the First World War^{[novecojusi saite]}

[3] Tricolor and Crescent: France and the Islamic World^{[novecojusi saite]}

[World_War_I:_Encyclopedia,_Volume_1-4] 4,0 ^4,1 World War I: Encyclopedia, Volume 1^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]

[3]

[4]