Bulgārijas Karaliste

Bulgārijas Karaliste (bulgāru: Кралство България), arī Bulgārijas cariste (bulgāru: Царство България) vai Trešā Bulgārijas cariste (bulgāru: Трето Българско Царство), bija konstitucionālā monarhija, kas tika izveidota 1908. gada 5. oktobrī (pēc v.s. — 22. septembrī), kad faktiski jau no 1878. gada neatkarīgā Bulgārijas kņaziste pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas. Viens no jaunās karalistes mērķiem bija militārā ceļā apvienot visas bulgāru apdzīvotās zemes Sanstefano līgumā paredzētajās robežās, tāpēc valsts ar 5 miljoniem iedzīvotāju izveidoja 1 miljonu vīru lielu armiju. Starp 1910. un 1920. gadu Bulgārija iesaistījās Pirmajā, tad Otrajā Balkānu karā un Pirmajā pasaules karā Centrālo lielvalstu pusē. Otrajā pasaules karā līdz 1944. gadam Bulgārija karoja Ass valstu pusē, bet pēc tam PSRS pusē. 1946. gadā monarhija tika pasludināta par atceltu, cars izraidīts trimdā un nodibināta Bulgārijas Tautas republika.

Царство България Bulgārijas cariste ← 1908 – 1946 → Karogs Ģerbonis Devīze Съединението прави силата Himna Шуми Марица Химн на Негово Величество Царя Location of Karaliste Bulgārija 1942. gadā Pārvaldes centrs Sofija Valoda(s) bulgāru valoda Reliģija pareizticība Valdība Parlamentāra konstitucionālā monarhija (1908—1935; 1943—1946) Autoritāra absolūtā monarhija (1935—1943) Cars  - 1908—1918 Ferdinands I  - 1918—1943 Boriss III  - 1943—1946 Simeons II Premjerministrs  - 1908—1911 Aleksandrs Maļinovs (pirmais)  - 1944—1946 Kimons Georgjevs (pēdējais) Likumdevējs Nacionālā asambleja Vēsture  - Deklarēta neatkarība 1908. gada 5. oktobrī  - Pasludināta republika 1946. gada 15. septembrī Platība  - 1946 110 912 km² Iedzīvotāju skaits  - 1946. gadā 7 029 349       Blīvums 63,4 /km²  Nauda leva

Izveidošanās un mērķi

Bulgārijas neatkarības manifests.

Pēc 500 gadiem turku pakļautībā Bulgārijas cariste atdzima 1877 - 1878. gada Krievu-turku kara rezultātā. Lai novērstu lielas Krievijas vasaļvalsts izveidošanos visās etnisko bulgāru apdzīvotajās zemēs, 1878. gada Berlīnes līgums noteica teritoriāli mazākas Bulgārijas kņazistes izveidošanu, kas, lai arī faktiski neatkarīga, juridiski joprojām bija Osmaņu impērijas vasaļvalsts. Pēc 1885. gada sacelšanās Austrumrumēlijas province pievienojās Bulgārijai.

Valsts galvenais ārpolitikas mērķis bija visu bulgāru apdzīvoto zemju apvienošana. Lielākā daļa no tiem dzīvoja Maķedonijā un dienvidu Trāķijā, kas joprojām atradās Osmaņu impērijā. 1903. gadā Maķedonijā notika bulgāru sacelšanās. Lai varētu iekarot šīs teritorijas, Bulgārijai vispirms bija jāpasludina neatkarība.

Pēc 1908. gada Jauno turku revolūcijas Eiropas lielvaras un Balkānu valstis izmantoja Osmaņu vājumu. Austroungārija plānoja anektēt Bosniju un Hercegovinu. Lielbritānija vēlējās iegūt arābu zemes, Krievijas Impērijas sens mērķis bija Konstantinopoles, Bosfora un Dardaneļu kontrole. Bulgārijas valdība izmantoja izdevīgo mirkli, lai 5. oktobrī (pēc v.s. — 22. septembrī) pasludinātu Bulgāriju par karalisti un kņazu Ferdinandu I par caru. Pēc divām dienām Austroungārija anektēja Bosniju, bet grieķu Krētas valsts pasludināja pievienošanos Grieķijas Karalistei.

Balkānu kari

Bulgārijas kontrolētā teritorija Pirmā Balkānu kara beigās.

Bulgārijas kaimiņvalstis Serbijas karaliste un Grieķija arī vēlējās palielināt savu teritoriju uz Osmaņu impērijas rēķina. Serbi Maķedonijas slāvus uzskatīja par saviem tautiešiem. Par spīti pretrunīgajām interesēm, 1911. gadā Bulgārija sāka sarunas ar Grieķiju un Serbiju, kas beidzās 1912. gada sākumā ar slepeniem līgumiem par Balkānu līgas izveidošanu. Tai pievienojās arī Melnkalne. Līgumi paredzēja kopīgu Maķedonijas un Trāķijas sadalīšanu.

Pirmais Balkānu karš sākās 1912. gada oktobrī. Kamēr bulgāru armija veiksmīgi tuvojās Konstantinopolei, serbi un grieķi ieņēma Maķedoniju. Bulgāru veiksme turpinājās un viņi ieņēma Edirni, lielāko daļu Trāķijas un Egejas jūras piekrasti.

Savu panākumu un arī lielo kara upuru dēļ, Bulgārija uzskatīja, ka tai pienākas lielākas teritorijas. Serbija atteicās atstāt iekarotos Maķedonijas ziemeļus (aptuvenā mūsdienu Ziemeļmaķedonijas republikas teritorija) un uzstāja uz iepriekšējo līgumu pārskatīšanu. 1913. gada jūnijā Serbija ar Grieķiju izveidoja jaunu aliansi. Serbiem vajadzēja grieķu palīdzību, lai saglabātu Maķedoniju, un serbi grieķiem apsolīja iegūt Trāķiju.

1913. gada jūnijā Bulgārija sāka Otro Balkānu karu. Kad karā pret Bulgāriju iesaistījās arī Rumānijas Karaliste un Osmaņu impērija, bulgāri noslēdza pamieru. Osmaņi atguva Edirni bet rumāņi atņēma bulgāriem dienvidu Dobružas provinci.

Pirmais pasaules karš

Neijī līguma notektās Bulgārijas robežu izmaiņas.

Balkānu karu sakāves rezultātā Bulgārija bija izolēta - Francija un Krievija to uzskatīja par vainīgu Balkānu līgas sabrukumā; ar visām kaimiņvalstīm tā bija iesaistīta teritoriālos konfliktos. Vienīgā revanša iespēja bija pievienoties Centālo lielvalstu savienībai.

1915. gada oktobrī Bulgārija pieteica karu Serbijai un drīz ieņēma lielāko daļu Maķedonijas, no rumāņiem atguva Dobružu. 1916. gada decembrī kopā ar vāciešiem bulgāri ieņēma Bukaresti. Bulgārijas iesaistīšanās karā bija stratēģiski svarīga - tā palīdzēja pilnībā sakaut Serbiju un Rumāniju, kā arī nodrošināja Vācijas ieročiem koridoru uz Osmaņu impēriju.

Taču karš drīz kļuva nepopulārs, iedzīvotājiem bija apnikušas kara grūtības un tie nevēlējās karot pret pareizticīgajām kaimiņtautām. Krievijas Februāra revolūcija pastiprināja pret karu un pret monarhiju nokaņotās masas. Antantes spēkiem no Grieķijas 1918. gada 14. septembrī izdevās pārraut Maķedonijas fronti. Armijā izcēlās revolucionāri nemieri. Tesaloniku pamiers stājās spēkā 1918. gada 30. septembrī. Cars Ferdinands I atteicās no troņa par labu savam dēlam Borisam III un 1918. gada 3. oktobrī devās trimdā. Kara gaitā bija krituši 87 500 bulgāru kareivji.

1919. gada 27. novembrī Bulgārija parakstīja Parīzes miera konferences izstrādāto Neijī līgumu. Tās armija tika samazināta līdz 20 000 kareivju, kara flotē atstāti 10 kuģi, aizliedza kara aviāciju un bruņutehniku. Kara reparācijās bija jāizmaksā 2,25 miljardus zelta franku. Valsts zaudēja daļu teritoriju, svarīgākā no kurām - pieeja Egejas jūrai.

Starpkaru periods

Bulgāru bēgļu kustība

Atšķirībā no citām karā sakautajām valstīm, Bulgārija pēc kara saglabāja ne tikai lielāko daļu savas teritorijas, bet arī pastāvošo politisko sistēmu. Kara novārdzināto valsti pārsvarā apdzīvoja sīkzemnieki, jo lielie zemes īpašnieki bija varu zaudējušie turki. Nepastāvēja rūpniecība, galvenie eksporta produkti bija lauksaimniecības izstrādājumi. Valstij bija jāmaksā reparācijas Dienvidslāvijai un Rumānijai, jārisina Maķedonijas bēgļu problēma.

Bulgārijā pastāvēja laba izglītības sistēma. Mazākā puse no iedzīvotājiem bija analfabēti, vairāk nekā 80% bērnu apmeklēja astoņgadīgās skolas. Augstāko izglītību varēja iegūt Sofijas Universitātē vai Vācijā un Austrijā. Taču, trūkstot vajadzībai pēc tehniskajām zināšanām, studenti izvēlējās humanitāros mācību priekšmetus un pēc studijām darbu atrast varēja tikai valsts aparātā.

Stamboļijska valdība

Pirmajās divās pēckara vēlēšanās Agrārā savienība, komunisti (valsts otrā lielākā partija) un sociālisti ieguva vispirms 59% un tad 65% balsu, taču šīs partijas neveidoja kopīgu koalīcijas valdību.

Laikā no 1920. līdz 1923. gadam agrārista Aleksandra Stamboļijska valdība ieviesa progresīvu nodokļu sistēmu, veicināja lauksaimniecības kooperatīvu veidošanos, ieviesa bezmaksas izglītību. Militārā dienesta vietā tika ieviests darba dienests, visiem vīriešiem gadu bija jānostrādā valsts labā. Ārpolitikā Stamboļijskis bija gatavs atteikties no mērķa iegūt Maķedoniju un veidoja labas attiecības ar Dienvislāviju.

Valdības pieaugoši dominējošais stāvoklis un radikālā politika nebija pieņemama vecajai politiskajai elitei, Militārajai līgai un Maķedonijas revolucionārajai organizācijai (tā vēlējās Maķedonijas pievienošanu Bulgārijai). Maķedonijas revolucionāri faktiski kontrolēja pierobežas reģionu ar Dienvidslāviju no kura veica uzbrukumus. Nevarot paļauties uz Bulgārijas armiju, Stamboļijskis 1923. gada martā ar Dienvidslāviju parakstīja Nišas vienošanos, kas atļāva dienvidslāvu karaspēkam sekot un iznīcināt maķedoniešu partizānus Bulgārijas teritorijā.

1923. gada 8.-9. jūnija naktī Militārā līga kopā ar maķedoniešiem apvērsumā gāza Stamboļijski, kurš dažas dienas vēlāk tika nogalināts. Komunistu vadītājs Georgijs Dimitrovs aizbēga uz PSRS.

Reakcija un cara valdība

Sv. Nedeļas baznīca pēc sprādziena.

1925. gadā komunistu bumba Sofijas Sv. Nedeļas pareizticīgo baznīcā nogalina 213 un ievaino 500 bulgāru elites pārstāvjus. Pēc asiņainas agrāristu un komunistu apspiešanas 1926. gada janvārī labējo premjerminstru Cankovu nomainīja liberālāks Andrejs Ljapčevs. Tika atjaunota preses brīvība un parlamenta darbība. 1931. gada vēlēšanās uzvarēja opozīcijas koalīcija un par premjeru kļuva agrārists Nikola Mušanovs, taču viņa valdīšanu apgrūtināja Lielā depresija un iedzīvotāju nemieri.

Cars Boriss III.

1934. gada 18.-19. maija naktī Militārā līga atkal veica valsts apvērsumu. Jaunais Kimona Georgijeva režīms sekoja antidemokrātiskās grupas "Zveno" ideoloģijai - "nacionālās atdzimšanas" autoritāra valdība apturēja konstitūcijas un politisko partiju darbu, jaunajā parlamentā ievēlēja tikai kandidātus no valdības apstiprināta saraksta. Apvērsuma radītā nestabilitāte stiprināja cara Borisa III pozīcijas, kurš 1935. gadā atlaida un arestēja Georgijevu, samazināja Militārās līgas ietekmi un iecēla sev paklausīgu premjerministru Georgija Kjoseivanova (1935-40) un Bogdana Filova (1940-43) valdības.

Pēc karaļa varas nostiprināšanās Bulgārijā izveidojās starpkaru perioda Balkāniem raksturīga militārās monarhijas diktatūra.

Otrais pasaules karš

Lai arī 1938. gada Balkānu pakts ar Dienvidslāviju un Grieķiju atjaunoja labas attiecības, miers bija tikai šķietams. Sākoties Otrajam pasaules karam Bulgārija pasludināja neitralitāti, taču, ņemot vērā tās stratēģisko stāvokli Balkānos, bija skaidrs, ka Lielbritānija un Francija, vai Vācija un PSRS centīsies to iesaistīt karā savā pusē. Boriss III cerēja izmantot pieaugošo Vācijas ietekmi Balkānos, lai īstenotu mērķi par bulgāru zemju apvienošanu.

Ass valsts, 1941-44

Bulgārijas teritorija (1942)

1940. gada 7. septembrī pēc Hitlera spiediena, saskaņā ar Krajovas līgumu Rumānija Bulgārijai atdeva dienvidu Dobružas teritoriju. Lai militāri palīdzētu neveiksmīgajam Itālijas karam pret Grieķiju, Vācija pieprasīja Bulgārijas iestāšanos Vācijas, Itālijas un Japānas militārajā savienībā. Ņemot vērā, ka 1939-1941. gados PSRS un Vācija bija sabiedrotās, Bulgārija 1941. gada 1. martā pievienojās Ass valstīm. Valstī sāka ierasties vērmahta vienības, kas jau aprīlī izmantoja Bulgārijas teritoriju iebrūkot Dienvidslāvijā un Grieķijā.

1941. gada 19. aprīlī, pēc vērmahta uzvaras, bulgāru armija iegāja Dienvidslāvijā un 30. aprīlī Grieķijā. Bulgāru karalistes kontrolē tika nodota Trāķija, Grieķu Maķedonija un Dienvidslāvijas Maķedonija. Pakļaujoties Ass valstu spiedienam, 1941. gada beigās Bulgārija pieteica karu ASV un Lielbritānijai, taču atsacījās pieteikt karu PSRS un saglabāja diplomātiskās attiecības ar PSRS.

1943. gada 28. augustā, pēc tikšanās ar Hitleru, negaidīti nomira Boriss III un troni mantoja sešus gadus vecais Simeons II. Valsti pārvaldīja reģentu padome, ko vadīja jaunā cara onkulis, princis Kirils. Valdība nokļuva aizvien lielākā vācu ietekmē. 1944. gada sākumā saprotot, ka Vācija karu zaudēs, bulgāru valdība mēģināja uzsākt sarunas ar Rietumu Sabiedrotajiem, kas 1943. gada beigās un 1944. gada sākumā bombardēja Sofiju un citas pilsētas, bet Padomju karaspēks 1944. gada vasarā jau iebruka kaimiņvalstī Rumānijā un plānoja operācijas pret Bulgāriju.

Sabiedrotā valsts, 1944-45

1944. gada 1. jūnijā tika izveidota jauna valdība, kas centās uzsākt sarunas ar PSRS un Rietumu sabiedrotajiem. 12. augustā PSRS pieprasīja, lai Bulgārija izbeidz atbalstīt vācu armiju. Augusta beigās vērmahts atkāpās no Rumānijas un netraucēti šķērsoja Bulgārijas teritoriju. 1944. gada 26. augustā Bulgārija pasludināja, ka izstājas no kara, un vācu karaspēkam tika lūgts atstāt valsti.

2. septembrī pie varas nāča Agrāristu un demokrātu valdība, tika atcelti antisemītiskie likumi, izsludināta amnestija. 5. septembrī valdība pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu Vācijai (tas gan tika publiskots tikai 8. septembrī), tai pašā dienā PSRS pieteica karu Bulgārijai. Bulgāru armijai tika uzdots nepretoties un 1944. gada 16. septembrī Padomju armija iegāja Sofijā.

1944. gada 26. augustā Tēvzemes fronte pieņēma lēmumu par militāru sacelšanos. 1944. gada 9. septembrī virsnieki no "Zveno" kustības gāza valdību, pie varas nāca Tēvzemes frontes valdība ar premjerministru Kimons Georgijevs priekšgalā. Bulgāru vienības atstāja okupēto Grieķiju un Dienvidslāviju. Bulgāru karaspēks ar cīņām pret vāciešiem atkāpās no Maķedonijas. 1944. gada 28. oktobrī Maskavā tika parakstīts Bulgārijas un PSRS pamiers.

Tika izveidota Bulgārijas Tautas armija (aptuveni 455 000 kareivju), kas pēc vienošanās ar Tito vadītajiem partizāniem, iegāja Dienvidslāvijā līdz Nišai un Skopjei, lai bloķētu vāciešu atkāpšanos no Grieķijas. 130 000 lielā Bulgārijas Pirmā Armija turpināja uzbrukumu Ungārijas virzienā, 1945. gada aprīlī tā iegāja Austrijā un 8. maijā Klāgenfurtē satikās ar Britu Astotās armijas spēkiem.

Komunistu nākšana pie varas

Vācijas uzbrukums PSRS izraisīja nemierus iedzīvotājos, un pagrīdes Komunistu partijas vadībā sāka veidoties pretestības kustība, kuras partizāni (ap 10 000 cilvēku) bija aktīvi kalnainajos valsts rietumos un dienvidos. 1942. gada augustā komunisti, militārā "Zveno" kustība un citas opozīcijas partijas apvienojas Tēvzemes frontē.

Pēc 1944. gada 9. septembra apvērsuma Tēvzemes frontes valdība bija koalīcija, kurā ietilpa arī Agrāristi un Sociāldemokrāti, komunistiem sākotnēji ieņemot nelielu lomu.

No 1944. gada 20. decembra līdz 1945. gada 1. februārim notiek pirmā politiskā paraugprāva, kas piešpriež nāvessodus vairāk nekā 100 politiķiem. 1945. gada jūnijā tiek nošauti princis Kirils un bijušais premjerministrs Bogdans Filovs. Kopumā tiek arestēti, nošauti vai ieslodzīti vairāk nekā 11 tūkstoši bijušo ministru, ierēdņu, politiķi un virsnieku.

1946. gada septembra referendumā monarhija tiek atcelta un cars Simeons II izsūtīts trimdā. 15. septembrī pasludina Bulgārijas Tautas Republikas izveidošana, kurā komunisti atklāti pārņem varu, Georgs Dimitrovs kļūst par premjerministru. Komunistu organizētās vēlēšanas pārējās partijas boikotē un atzīst par nedemokrātiskām, taču tik un tā iegūst 28% procentus balsu. Opozīcijas līderis Agrārists Nikola Petkovs tiek arestēts un 1947. gada 23. septembrī nošauts.