Aleksandrs Kerenskis
Aleksandrs Kerenskis (krievu: Александр Фёдорович Ке́ренский; dzimis 1881. gada 4. maijā, miris 1970. gada 11. jūnijā) bija krievu politiķis, jurists, brīvmūrnieks. Krievijas Republikas pastāvēšanas laikā 1917. gadā bija Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs līdz lielinieku apvērsumam.
| Aleksandrs Kerenskis Александр Фёдорович Керенский | |
|---|---|
 | |
| Krievijas premjerministrs | |
|
Amatā 1917. gada 21. jūlijs — 1917. gada 7. novembris | |
| Priekštecis | Georgijs Ļvovs |
| Pēctecis | Vladimirs Ļeņins (kā Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs) |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1881. gada 4. maijā Simbirska, Krievijas Impērija (Uļjanovska,  Krievija) |
| Miršanas dati |
1970. gada 11. jūnijā (89 gadu vecumā) Ņujorka, Ņujorka,  ASV |
| Politiskā partija | Sociālistu revolucionāru partija |
| Augstskola | Sanktpēterburgas Valsts Universitāte |
| Reliģija | pareizticība |
| Paraksts |
 |
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Simbirskā skolas direktora ģimenē. Kerenska tēvs bija sava priekšnieka skolu inspektora dēla Vladimira Ļeņina skolotājs, abas ģimenes pazina viena otru.
1903. gadā beidza Sanktpēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti un kopš 1904. gada strādāja par zvērinātu advokātu. 1905. gada decembrī tika arestēts sakarā ar aizdomām par iesaistīšanos eseru kaujas grupā. Kā advokāts piedalījās daudzās skaļās tālaika tiesas prāvās (Ļenas zelta raktuvju strādnieku apšaušanas izmeklēšanā, Beilisa prāvā[nepieciešama atsauce], procesā pret Valsts domes boļševiku frakciju).
No 1915. gada A. Kerenskis vadīja Krievijas Valsts domes Darba frakciju (t.s. "trudovikus"). Līdz 1917. gadam pildīja neregulārās brīvmūrnieku lielložas Krievijas Tautu Lielais Austrums ģenerālsekretāra pienākumus.[1]
Kerenskis, būdams Petrogradas Strādnieku un kareivju padomes priekšsēdētāja biedrs, aktīvi piedalījās 1917. gada Februāra revolūcijā. Martā viņš pievienojās sociālistu revolucionāru (eseru) partijai un kļuva par tieslietu ministru, vēlāk (maijā—septembrī) ieņēma kara un jūras ministra posteni.
1917. gada 21. jūlijā Kerenskis nomainīja Georgiju Ļvovu Pagaidu valdības ministru priekšsēdētāja amatā. Iesaistījās Korņilova dumpja likvidēšanā. 6.—7. novembrī (24.—25. oktobrī pēc vecā stila) lielinieku vadītās sacelšanās rezultātā viņa valdība tika gāzta. Pats Aleksandrs Kerenskis palika brīvībā, laikus pameta Petrogradu un neveiksmīgi vērsās pie karaspēka, lai atgūtu varu.
Vēlāk Kerenskis centās organizēt pretestību padomju varai, 1918. gadā izbrauca no Krievijas un dzīvoja Parīzē, bet pēc Otrā pasaules kara sākuma pārcēlās uz ASV. Kad Vācija uzbruka PSRS, Kerenskis vērsās pie Staļina ar sadarbības piedāvājumiem, bet tika ignorēts. Pēc Kerenska nāves 1970. gadā vietējā pareizticīgā baznīca atteicās apglabāt Kerenski savā kapsētā, uzskatīdama viņu par vienu no Krievijas sagrāves galvenajiem vaininiekiem.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Брачев В. С. Масоны в России: от Петра I до наших дней. — С.-Петербург: Стомма, 2000.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aleksandrs Kerenskis.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)