Maroka

valsts Ziemeļāfrikā

Maroka (arābu: المغرب, berberu: ⵍⵎⴻⵖⵔⵉⴱ / ⴰⵎⴻⵔⵔⵓⴽ[2] Elmeɣrib / Amerruk), oficiāli Marokas Karaliste,[3] ir valsts Ziemeļāfrikā. Tā atrodas pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, kurus atdala Gibraltāra šaurums. Maroka robežojas ar Alžīriju austrumos, Spāniju ziemeļos (jūras robeža un sauszemes robežas ar divām Spānijas autonomām pilsētām, Seutu un Melilju) un Rietumsahāru dienvidos.[4]

Marokas Karaliste
المملكة المغربية
al-Mamlaka al-Maġribiyya
ⵜⴰⴳⴻⵍⴷⵉⵜ ⵏ ⵍⵎⴻⵖⵔⵉⴱ
Tageldit n Elmeɣrib
Marokas karogs Marokas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaHymne Chérifien
Location of Morocco
Location of Morocco
GalvaspilsētaRabāta
34°02′N 6°51′E / 34.033°N 6.850°E / 34.033; 6.850
Lielākā pilsēta Kasablanka
Valsts valodas arābu valoda
berberu valodas (Tamazight)[1]
Valdība konstitucionālā monarhija
 -  Karalis Muhammeds VI (محمد السادس, ⵎⵓⵃⵎⵎⴷ ⵡⵉⵙⵙ ⵚⴹⵉⵚ)
 -  Premjerministrs Aziz Akhannouch (عزيز أخنوش, ⵄⴰⵣⵉⵣ ⴰⵅⵏⵓⵛ)
Neatkarība
 -  no Francijas 1956. gada 2. martā 
 -  no Spānijas 1956. gada 7. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 446 550 km² (57.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2008. gadā 31 352 000 (37.)
 -  Blīvums 70/km² (122.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $136,728 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $4 349 
TAI (2007) 0,646 (vidējs) (126.)
Valūta Marokas dirhems (MAD)
Laika josla WET (UTC+0)
 -  Vasarā (DST) WEST (UTC+1)
Interneta domēns .ma
ISO 3166-1 kods 504 / MAR / MA
Tālsarunu kods +212

Maroka ir Arābu līgas dalībniece, 2017. gadā kā pēdējā no Āfrikas valstīm pievienojās Āfrikas Savienībai.[5]

1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienību, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts.

Iedzīvotāji labot šo sadaļu

Pamatraksts: Marokieši
 
Marokas etniskā karte (1973)

2014. gadā Marokā dzīvoja 33,8 miljoni iedzīvotāju. Oficiālās valodas ir arābu un berberu. 90% iedzīvotāju spēj sarunāties arābu valodā, bet 30—50% runā berberu valodās. Otra vispārēji lietota valoda Marokā ir franču valoda, kas tiek pasniegta skolās kā obligāts mācību priekšmets. Franču valodā runā apmēram trešā daļa iedzīvotāju. 99% no Marokas iedzīvotājiem ir musulmaņi sunnīti.

Vēsture labot šo sadaļu

 
Romas impērijas Mauretania Tingitana province (1. gadsimts).

Senie laiki labot šo sadaļu

Senākie rakstos minētie Marokas iedzīvotāji bija mauri (grieķu: Μαῦροι), kuru valsti Senās Romas impērijas laikā sauca par Mauretāniju. No viņu vārda vēlāk latviešu valodā patapināts arī moru nosaukums Āfrikas iedzīvotājiem.

Jau 4. gadsimtā p.m.ē. Marokas piekrastes ostas Lixus, Mogadora un Šella atradās Kartāgas ietekmē, bet iekšzemes reģionos kontrolēja berberi. Pirmais zināmais Mauretānijas ķēniņš bija Baga, kas valdīja Otrā pūniešu kara laikā, par tās galvaspilsētu uzskata Volubilis Atlasa priekškalnēs.

Senās Romas ekspansijas rezultātā Mauretānija 33. gadā p.m.ē. kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti, bet 44. gadā m.ē. imperators Klaudijs to tieši iekļāva impērijā kā provinci un sadalīja divās atsevišķās provincēs — Tingisas Mauretānijā (Mauretania Tingitana, galvaspilsēta Volubilis, tad Tingisa) un Cēzarejas Mauretānijā (Mauretania Caesariensis, galvaspilsēta Cēzareja).

Viduslaiki labot šo sadaļu

 
Maroka Almoravīdu dinastijas laikā (1062—1147).

Pēc Senās Romas impērijas sabrukuma 429. gadā Marokas Vidusjūras piekrasti iekaroja vandaļi, 534. gadā Austrumromas impērija, 616. gadā vestgoti.

709. gadā Marokas ziemeļu daļu iekaroja arābi, kas to pieskaitīja Magribai. 789. gadā Muhameda pēctecis Idriss apmetās Valili (agrākajā Mauretānijas galvaspilsētā) un iekaroja lielu daļu no tagadējās Marokas līdz pat Agādīrai. Viņa dēls Idriss II pārcēla galvaspilsētu uz Fēsu. Idrisīdu dinastijas laikā Fēsa līdz 10. gadsimta beigām bija viens no galvenajiem islāma kultūras centriem. 859. gadā dibinātā Alkaravīnas (al-Qarawīyīn) medrese reizēm tiek pieskaitīta pasaules vecāko augstskolu sarakstam.[6]

Almoravidu dinastijas (1062—1147) laikā par Marokas galvaspilsētu kļuva Marrākeša, vēlāk to iekaroja Almohādu dinastija (1147—1269). Šajā laikā blakus Marrākešai par otru kalifāta galvaspilsētu attīstījās Andalūzijas Sevilja un Kordova. Merinīdu dinastijas laikā līdz 1465. gadam galvaspilsēta atkal bija Fēsa, kas piedzīvoja savu otro uzplaukumu. Sekojošās Vatasīdu dinastijas laikā mauri tika pilnīgi padzīti no Andalūzijas un portugāļi ieņēma vairākas piekrastes pilsētas. 1549. gadā varu ieguva Saadītu dinastijas sultāni, kas galvaspilsētu atkal pārcēla uz Marrākešu un iekaroja Sahāras tuksneša zemes līdz pat Tombuktu.

Jaunie laiki labot šo sadaļu

1631. gadā varu ieguva tagad valdošā Alavītu dinastija, kas par savu ciltstēvu uzskata pravieti Muhamedu. 1673. gadā sultāns Ismails ibn Šerifs (Ismail Ibn Sharif, valdīja 1672—1727) netālu no Fēsas izveidoja jaunu galvaspilsētu Meknesu, cīnījās ar Osmaņu impēriju un nodibināja diplomātiskas attiecības ar tālaika Eiropas valstīm.

1912. gadā Francijas armija ieņēma lielāko daļu no Marokas un padarīja to par protektorātu, pārceļot galvaspilsētu no Fēsas un Rabātu. Spānija iekaroja Marokas ziemeļdaļu un 1939. gadā apvienoja ar agrāk iekaroto Rietumsahāras koloniju. Pēc Francijas un Spānijas kontrolēto daļu apvienošanas 1956. gadā Maroka atguva neatkarību.

Kopš 1979. gada Marokas karaspēks kontrolē Rietumsahāras teritorijas piekrastes daļu, ko neatzīst lielākā daļa pasaules valstu.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu