Maroka

Marokas Karaliste
Marokas Karaliste المملكة المغربية; al-Mamlaka al-Maġribiyya; ⵜⴰⴳⴻⵍⴷⵉⵜ ⵏ ⵍⵎⴻⵖⵔⵉⴱ; Tageldit n Elmeɣrib
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Hymne Chérifien;
	Location of Morocco
Galvaspilsēta	Rabāta; 34°02′N 6°51′E / 34.033°N 6.850°E
Lielākā pilsēta	Kasablanka
Valsts valodas	arābu valoda; berberu valodas (Tamazight)
Valdība	konstitucionālā monarhija
Neatkarība
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
TAI (2007)	▲ 0,646 (vidējs) (126.)
Valūta	Marokas dirhems (MAD)
Laika josla	WET (UTC+0)
Interneta domēns	.ma
ISO 3166-1 kods	504 / MAR / MA
Tālsarunu kods	+212

Maroka (arābu: المغرب, berberu: ⵍⵎⴻⵖⵔⵉⴱ / ⴰⵎⴻⵔⵔⵓⴽ^[2] Elmeɣrib / Amerruk), oficiāli Marokas Karaliste,^[3] ir valsts Ziemeļāfrikā. Tā atrodas pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, kurus atdala Gibraltāra šaurums. Maroka robežojas ar Alžīriju austrumos, Spāniju ziemeļos (jūras robeža un sauszemes robežas ar divām Spānijas autonomām pilsētām, Seutu un Melilju) un Rietumsahāru dienvidos.^[4]

Maroka ir Arābu līgas dalībniece, 2017. gadā kā pēdējā no Āfrikas valstīm pievienojās Āfrikas Savienībai.^[5]

1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienību, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts.

Iedzīvotāji

Pamatraksts: Marokāņi

Marokas etniskā karte (1973)

2014. gadā Marokā dzīvoja 33,8 miljoni iedzīvotāju. Oficiālās valodas ir arābu un berberu. 90% iedzīvotāju spēj sarunāties arābu valodā, bet 30—50% runā berberu valodās. Otra vispārēji lietota valoda Marokā ir franču valoda, kas tiek pasniegta skolās kā obligāts mācību priekšmets. Franču valodā runā apmēram trešā daļa iedzīvotāju. 99% no Marokas iedzīvotājiem ir musulmaņi sunnīti.

Vēsture

Romas impērijas Mauretania Tingitana province (1. gadsimts).

Senie laiki

Senākie rakstos minētie Marokas iedzīvotāji bija mauri (grieķu: Μαῦροι), kuru valsti Senās Romas impērijas laikā sauca par Mauretāniju. No viņu vārda vēlāk latviešu valodā patapināts arī moru nosaukums Āfrikas iedzīvotājiem.

Jau 4. gadsimtā p.m.ē. Marokas piekrastes ostas Lixus, Mogadora un Šella atradās Kartāgas ietekmē, bet iekšzemes reģionos kontrolēja berberi. Pirmais zināmais Mauretānijas ķēniņš bija Baga, kas valdīja Otrā pūniešu kara laikā, par tās galvaspilsētu uzskata Volubilis Atlasa priekškalnēs.

Senās Romas ekspansijas rezultātā Mauretānija 33. gadā p.m.ē. kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti, bet 44. gadā m.ē. imperators Klaudijs to tieši iekļāva impērijā kā provinci un sadalīja divās atsevišķās provincēs — Tingisas Mauretānijā (Mauretania Tingitana, galvaspilsēta Volubilis, tad Tingisa) un Cēzarejas Mauretānijā (Mauretania Caesariensis, galvaspilsēta Cēzareja).

Viduslaiki

Maroka Almoravīdu dinastijas laikā (1062—1147).

Pēc Senās Romas impērijas sabrukuma 429. gadā Marokas Vidusjūras piekrasti iekaroja vandaļi, 534. gadā Austrumromas impērija, 616. gadā vestgoti.

709. gadā Marokas ziemeļu daļu iekaroja arābi, kas to pieskaitīja Magribai. 789. gadā Muhameda pēctecis Idriss apmetās Valili (agrākajā Mauretānijas galvaspilsētā) un iekaroja lielu daļu no tagadējās Marokas līdz pat Agādīrai. Viņa dēls Idriss II pārcēla galvaspilsētu uz Fēsu. Idrisīdu dinastijas laikā Fēsa līdz 10. gadsimta beigām bija viens no galvenajiem islāma kultūras centriem. 859. gadā dibinātā Alkaravīnas (al-Qarawīyīn) medrese reizēm tiek pieskaitīta pasaules vecāko augstskolu sarakstam.^[6]

Almoravidu dinastijas (1062—1147) laikā par Marokas galvaspilsētu kļuva Marrākeša, vēlāk to iekaroja Almohādu dinastija (1147—1269). Šajā laikā blakus Marrākešai par otru kalifāta galvaspilsētu attīstījās Andalūzijas Sevilja un Kordova. Merinīdu dinastijas laikā līdz 1465. gadam galvaspilsēta atkal bija Fēsa, kas piedzīvoja savu otro uzplaukumu. Sekojošās Vatasīdu dinastijas laikā mauri tika pilnīgi padzīti no Andalūzijas un portugāļi ieņēma vairākas piekrastes pilsētas. 1549. gadā varu ieguva Saadītu dinastijas sultāni, kas galvaspilsētu atkal pārcēla uz Marrākešu un iekaroja Sahāras tuksneša zemes līdz pat Tombuktu.

Jaunie laiki

1631. gadā varu ieguva tagad valdošā Alavītu dinastija, kas par savu ciltstēvu uzskata pravieti Muhamedu. 1673. gadā sultāns Ismails ibn Šerifs (Ismail Ibn Sharif, valdīja 1672—1727) netālu no Fēsas izveidoja jaunu galvaspilsētu Meknesu, cīnījās ar Osmaņu impēriju un nodibināja diplomātiskas attiecības ar tālaika Eiropas valstīm.

1912. gadā Francijas armija ieņēma lielāko daļu no Marokas un padarīja to par protektorātu, pārceļot galvaspilsētu no Fēsas un Rabātu. Spānija iekaroja Marokas ziemeļdaļu un 1939. gadā apvienoja ar agrāk iekaroto Rietumsahāras koloniju. Pēc Francijas un Spānijas kontrolēto daļu apvienošanas 1956. gadā Maroka atguva neatkarību.

Kopš 1979. gada Marokas karaspēks kontrolē Rietumsahāras teritorijas piekrastes daļu, ko neatzīst lielākā daļa pasaules valstu.

Ekonomika

Marokas ekonomika balstās uz lauksaimniecību, fosfātu ieguvi, tūrisma industriju un pakalpojumu sektoru. Valsts ekonomikas politika pēdējos gados ir vērsta uz modernizāciju, ilgtspējību un eksporta paplašināšanu.

Lauksaimniecība veido aptuveni 12–14% no IKP un nodrošina darbu gandrīz 40% valsts darbaspēka. Nozari būtiski ietekmē nokrišņu daudzums, kas ir ļoti mainīgs. Valdība pēdējā laikā investē apūdeņošanas sistēmās.

Maroka ir viens no pasaules lielākajiem fosfātu ražotājiem un eksportētājiem, ar milzīgām rezervēm, kas nodrošina nozīmīgu eksporta ienākumu daļu. Fosfāti tiek izmantoti kā izejviela lauksaimniecības mēslojuma ražošanā, kas ir būtiski pasaules pārtikas drošībai.

Maroka ir iecienīts tūrisma galamērķis, pateicoties tās bagātajai kultūrai, vēsturei un dažādajai dabai (tuksneši, kalni, piekrastes). Tūrisms veido aptuveni 7–10% no IKP.

Rūpniecības sektors veido apmēram 25% no IKP. Maroka ir kļuvusi par Ziemeļāfrikas automobiļu ražošanas centru, piesaistot ārvalstu investīcijas, piemēram, no Renault un Stellantis.

Maroka ir līdere atjaunojamās enerģijas izmantošanā Ziemeļāfrikā, īpaši saules un vēja enerģijas projektos. Valstī atrodas viens no pasaulē lielākajiem saules enerģijas kompleksiem — Ouarzazate.

Jauniešu vidū bezdarba līmenis ir augsts, kas veicina emigrāciju. Apmēram 12% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Ekonomiskā attīstība ir koncentrēta piekrastes un pilsētu apvidos, savukārt lauku reģioni bieži atpaliek. Lauku skolas bieži ir slikti aprīkotas, un ir augsts analfabētisma līmenis (~32% sieviešu lauku reģionos).