Francijas Otrā impērija

Francijas Otrā impērija oficiāli Franču impērija (franču: Empire Français) no 1852. gada 2. decembra līdz 1870. gada 4. septembrim Napoleona III vadīta Bonapartu dinastijas monarhija Francijā, kas izveidojās Francijas Otrās republikas prezidentam Luijam-Napoleonam sagrābjot varu, un beidza pastāvēt pēc smagām sakāvēm franču-prūšu karā, kas noveda pie Trešās republikas izveidošanas.

Empire Français
Francijas Otrā impērija
Flag of France.svg
 
Flag of the Ottoman Empire.svg
 
Standard of the Nguyen Dynasty (1890 - 1920).svg
1852 – 1870 Flag of France.svg
 
Flag of the German Empire.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Himna
Partant pour la Syrie
Location of {{{sugasvārds}}}
Francijas Otrā impērija
Pārvaldes centrs Parīze
Valoda(s) Franču
Valdība Konstitucionāla monarhija
Vēsture
 - Dibināta 1852
 - Likvidēta 1870
Nauda Francijas franks

Napoleons III atjaunoja 1815. gadā sagrautās Pirmās impērijas pārvaldes sistēmu un simbolus. Lai arī monarhija, visiem vīriešiem bija balsstiesības un valstī regulāri notika režīma kontrolētas vēlēšanas, kurās opozīcija pakāpeniski guva aizvien lielākus panākumus. Imperators savu varu balstīja tautā, regulāri izsludinot referendumus par politiski svarīgiem jautājumiem. Impērijas pastāvēšanas pirmo gadu politisko oponentu aresti un apspiešana pakāpeniski vājinājās, līdz 1870. gada maija referendumā pieņēma jaunu, liberālu konstitūciju, kas gan nepaguva stāties spēkā. Pēc vairākām militārām un politiskām uzvarām varas pirmajos gados, impērijas pēdējie desmit gadi nes neveiksmes, kuras pastiprina imperatora aizvien sliktākais veselības stāvoklis.

Satura rādītājs

Panākumu gadiLabot

Valdīšanas sākumā Napoleons III pasludināja, ka Otrā impērija būs miera, nevis kara impērija, un necentīsies atkārtot Napoleona I Eiropas iekarojumus. Napoleons III nežēlo naudu Parīzes pārbūvei par spožu galvaspilsētu. Tiek izbūvēti Parīzes bulvāri, pilsētas centrs iegūst pašreizējo izskatu. 1855. un 1867. gadā Parīzē notiek vispasaules izstādes.

Līdz 1860. gadam impēriju var raksturot kā autoritāru diktatūru, kurā Napoleons vienpersonīgi pieņēma svarīgākos lēmumus, un opozīcijas netika pieļauta. Reģionus kontrolēja imperatora iecelti prefekti un armija. 1852. gada vēlēšanās opozīcija ieguva 8, bet 1857. gadā 12 no 267 deputātu vietām. Napoleons nostiprināja katoļu baznīcas ietekmi valstī, pretī saņemot baznīcas atbalstu savam režīmam. Strādnieku lojalitāti režīms centās panākt, veicinot un attīstot industrializāciju, kuras mērķis bija veicināt labāk apmaksātu darbavietu pieejamību. Tika izveidota vadošo industriālistu, baņķieru un valsts ierēdņu padome, kas vienojās par attīstības projektiem, kuru finansēšanai valsts veica banku sektora reformu. Telegrāfa līniju garums 1870. gadā sasniedza 40 000 km. Dzelzceļa līniju garums pieauga no 3250 km 1851. gadā līdz 17 000 km 1870. gadā. Parīzē atveras pirmie universālveikali. Starpvalstu tirdzniecībā tiek samazināti vai likvidēti muitas tarifi, kas veicina franču produktu eksportu, vienlaikus radot problēmas nozarēm, kas nespēj konkurēt ar Lielbritānijas ražotājiem.[1]

Napoleons III labprāt izmantoja karus, lai sasniegtu savus politiskos mērķus un nostiprinātu Francijas prestižu pasaulē. Francija aktīvi iesaistījās Krimas karā pret Krievijas impēriju. Lai vājinātu Austrijas impēriju un savas Itālijā pavadītās jaunības dēļ, viņš atbalstīja Itālijas apvienošanās karu, taču franču katoļu ietekmes dēļ uzturēja Romā franču garnizonu, kas sargāja Pāvesta valsts neatkarību un sadusmoja itāļus, anektējot Savoju un Nicu.

Koloniālās impērijas veidošanāsLabot

Pirmajos impērijas pastāvēšanas gados Francijas armija turpināja nežēlīgu Alžīrijas iekarošanu un iedzīvotāju pretestības apspiešanu. 1858. gadā Napoleons III izveido īpašu Alžīrijas un koloniju ministriju, teritorijas pārvaldi nododot civilajai administrācijai. Nostiprinās eiropiešu kolonistu tiesības, vietējos arābus un berberus cenšas pievērst franču kultūrai un zemes privātīpašuma sistēmai. Pēc personīga apmeklējuma, 1860. gadā imperators atjauno Alžīrijas militāro pārvaldi.

Aizstāvot kristiešu intereses, 1860. gadā nosūta armiju uz Osmaņu impēriju, lai aizstāvētu maronītu kristiešus, un izveido pusautonomu kristiešu Libānas kalnu mutašerifātu. Kristiešu interešu aizstāvība arī noved pie iekarojumiem Tālajos austrumos, kur katoļu misionāru aizsardzībai, 1857. gadā franču flote un armija, kopā ar spāņiem, sāk karu Vjetnamas dienvidos, kurus izdodas pakļaut 1865. gadā, iesākot Franču Indoķīnas veidošanu. Franči kopā ar angļiem piedalās Taipinu sacelšanās apspiešanā Ķīnā, 1860. gadā iebrūkot un izpostot Pekinu. Sākas Franču koloniālās impērijas otrais posms, frančiem iegūstot jaunas kolonijas attālos pasaules nostūros.

MeksikaLabot

 
Meksikas impērija

Pēc ilgstoša pilsoņu kara 1857. gadā par Meksikas prezidentu kļūst liberālais Benito Huaress. Viņa politiskie pretinieki vēršas pie Francijas pēc militāras palīdzības. Situācijai labvēlīgs ir arī ASV Pilsoņu karš, kura dēļ ASV nevar protestēt pret eiropiešu invāziju kontinentā. Militārajam iebrukumam par pamatu kalpo nenokārtotie Meksikas parādi, un 1861. gada decembrī Lielbritānija, Spānija un Francija nosūta armiju uz Meksiku. Kā pretstatu anglosakšu ASV ekspansijai Ziemeļamerikā, franču aizsardzībā 1864. tiek pasludināta impērija ar Austrijas Maksimiliānu I tronī. Napoleons III cer, ka Maksimiliāna iecelšana tronī uzlabos Itālijas kara sabojātās attiecības ar Austrijas impēriju. Projekts sabrūk 1867. gadā, kad pēc franču armijas izvešanas meksikāņi atgūst kontroli un soda Maksimiliānu I ar nāvi.[2]

 
Veco ēku nojaukšana, lai pavērtu skatu uz jauno Operas ēku

SabrukumsLabot

Iekšpolitikā aizvien lielākas problēmas rada opozīcija, kas kritizē valsts ārpolitiku un pieprasa lielākas politiskās brīvības. Imperators politiski piekāpjas opozīcijai, ieceļot liberālu ministru valdību un 1870. gada maijā apstiprinot jaunu konstitūciju. Troņa stabilitāte šķita nodrošināta.

Prūsijas Karaliste kļūst par lielāko spēku vācu zemēs, 1866. gadā sakaujot Austrijas impēriju un izmainot spēka balansi Centrāleiropā un kļūstot par potenciālo Francijas pretinieci. 1870. gada jūlijā sākas Francijas konflikts ar Prūsiju, kuras valdošās Hohencollernu dinastijas pārstāvis Leopolds ir pieņēmis uzaicinājumu ieņemt vakanto Spānijas troni. Francija Spāniju uzskata par savu senu ietekmes sfēru un nevar pieņemt tās nonākšanu Prūsijas ietekmē. Stingro līniju Spānijas jautājumā aizstāv arī imperatore Eižēnija, kas bija spāniete. Par spīti Leopolda kandidatūras atsaukšanai, attiecības starp abām valstīm ir saasinājušās tiktāl, ka abas puses vēlas militāru konfliktu.

1870. gada 19. jūlijā Francija oficiāli piesaka karu Prūsijai. Napoleons bija pārliecināts par franču armijas spēku, kā arī cerēja, ka Austrija vai Krievija izmantos iespēju uzbrukt Prūsijai, taču abas valstis nebija gatavas karam un uzskatīja Francijas novājināšanu par vēlamu savām interesēm. Sākas Francijas-Prūsijas karš, kurā franči cieš virkni sakāvju, kas izraisa politisko krīzi Parīzē. Smagi slimais Napoleons III jau no augusta sākuma nekontrolē situāciju galvaspilsētā, jo atrodas frontē ar armiju un 1. septembrī padodas vāciešiem. Uzzinot par imperatora sagūstīšanu, opozīcijas politiķi 4. septembrī pasludina republikas izveidošanu.

Svarīgāko notikumu hronoloģijaLabot

  • 1852. 7. novembrī parlaments aicina atjaunot impēriju, ko apstiprina 21.-22. novembra referendums. Impērijas pasludināšana 2. decembrī.[3]
  • 1853. 20. janvārī Napoleona III kāzas ar Eižēniju.
  • 1854. 27. martā Francija piesaka karu Krievijai un iesaistās Krimas karā. 26. jūnijā franču-angļu desants Grieķijas Karalistē.
  • 1855. septembrī krīt Sevastopole.
  • 1856. 16. martā dzimst troņmantinieks.
  • 1857. parlamenta vēlēšanas. Franču-angļu iebrukums Ķīnā.
  • 1859. Saigonas ieņemšana februārī. Sākas Suecas kanāla rakšana. Maijā sākas karš pret Austrijas impēriju Itālijā.
  • 1860. tirdzniecības līgums ar Lielbritāniju atver tirgu angļu ražojumiem. Martā Nica un Savoja kļūst par Francijas daļu. Franču desants Libānā un Sīrijā.
  • 1861. decembri sākas karš Meksikā.
  • 1863. 11. aprīlī Kambodža kļūst par protektorātu.
  • 1864. streiku legalizācija.[4]
  • 1864. vienošanās ar Itālijas Karalisti par franču garnizona izvešanu no Romas.
  • 1866. augustā Napoleons pieprasa Reinas kreisā krasta zemes un Luksemburgu. Decembrī franču karaspēks atstāj Romu.
  • 1867. Meksikas impērijas sabrukums. Starptautiskā izstāde Parīzē. Franču karaspēks atgriežas Romā.
  • 1868. Arodbiedrību legalizācija un preses cenzūras atvieglošana.
  • 1869. Opozīcijas panākumi parlamenta vēlēšanās maijā. Politiskās reformas valstī. Suecas kanāla atklāšana novembrī.
  • 1870. Liberāļu valdības iecelšana janvārī. Jauna konstitūcija aprīlī, ko apstiprina 8. maija referendumā. Krīze ar Prūsiju un kara sākums jūlijā. Republikas pasludināšana 4. septembrī.

AtsaucesLabot