Jūnija ofensīva

Jūnija ofensīva, arī Jūlija ofensīva vai Kerenska ofensīva, bija Krievijas Pagaidu valdības organizēts uzbrukums Pirmajā pasaules karā 1917. gada jūnijā Galīcijā, kas beidzās ar smagu Krievijas sakāvi. Galvenais ofensīvas organizētājs bija Krievijas kara ministrs Aleksandrs Kerenskis, kurš personīgi apmeklēja plānotā uzbrukuma reģionu, lai ar savām runām celtu karaspēka morāli. Nelielus atbalstošos uzbrukumus veica arī citos frontes posmos, taču tie pilnībā izgāzās, karaspēka sabrukušās morāles dēļ. Militāru līdzdalību Krievijas uzbrukumā veica arī Rumānijas Karaliste, kuras teritorijas lielāko daļu bija ieņēmušas Centrālās valstis.

Ofensīvas gaita

Uzbrukuma plānošana

Pēc Februāra revolūcijas, kas noveda pie carisma krišanas, Pagaidu valdība Antantes sabiedrotajiem apliecināja Krievijas apņemšanos turpināt dalību Pirmajā pasaules karā. Politiķi kara nogurdinātajiem iedzīvotājiem solīja, ka karš turpinās tikai valsts aizstāvības dēļ, ne jaunu iekarojumu un teritoriālo aneksiju dēļ. Kerenskis cerēja, ka ievērojama militārā uzvara nostiprinās Pagaidu valdības prestižu, stiprinās armijas morāli un novedīs pie miera noslēgšanas Eiropā.

Cara valdība lielu stratēģisko uzbrukumu Ļvivas virzienā bija plānojusi sākt aprīļa beigās, taču Februāra revolūcija šos plānus izjauca. 22. maijā jaunais Pagaidu valdības kara ministrs Kerenskis panāca virspavēlnieka ģenerāļa Aleksejeva atcelšanu no amata. Par Krievijas armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Alekseju Brusilovu, kurš jau iepriekš bija vadījis veiksmīgo Brusilova pārrāvumu.

Ofensīvas gaita

Uzbrukumā piedalījās Krievijas 11., 7. un 8. armijas, kurām pretī stāvēja Vācijas Impērijas Dienvidu armijas daļas un Austroungārijas 7. un 3. armija.

1917. gada 16. jūnijā krievu artilērija sāka pretinieka apšaudi un 18. jūnijā (1. jūlijs jaunajā stilā) sākās 7. un 11. armijas uzbrukums vāciešu pozīcijām. Galvenais uzbrukuma mērķis bija Ļviva.

Par spīti vājajai morālei, Krievijas armija beidzot bija labi apbruņota. Tā saņēma lielkalibra artilēriju, kuras uguns sagrāva austriešu 3. armijas pretestību. Taču vācieši izrādīja daudz sīvāku pretestību, un krievu armijas uzbrukums apstājās.

Pēc pirmajām panākumu dienām, jau 20. jūnijā 11. un 7. armijas kareivji sāka atteikties doties jaunos uzbrukumos un uzbrukums apsīka. 23. jūnijā veiksmīgu uzbrukumu Kalušas virzienā sāka Korņilova komandētā 8. armija, kam pretī stāvēja vājākas austriešu vienības. 8. armija gūstā saņēma ap 7000 pretinieku. Taču arī šajā armijā, pieaugot zaudējumiem, kareivji sāka atteikties doties tālākos uzbrukumos. Kareivju komitejas nepārtraukti diskutēja par to, vai vispār jāizpilda virsnieku pavēles. Tālākos krievu panākums nodrošināja tikai artilērijas panākumi, kā arī augsti motivētas kavalērijas un ģenerāļa Korņilova izveidotas īpašo uzdevumu vienības.

Ap 1.-2. jūliju armijas uzbrukums pilnībā apstājās. Šajā laikā krievu armija bija zaudējusi 1222 virsniekus un 37 500 kareivjus, kas salīdzinoši ar zaudējumiem iepriekšējās kampaņās bija niecīgi. Taču zaudētas bija labākās uzbrukuma vienības un pārējā armijas daļa pilnībā zaudēja kaujas spējas.

Pretuzbrukums

Šajā laikā vājo Austroungārijas armiju pastiprināja 11 vācu divīzijas, un 6. jūlijā abu valstu karaspēks pārgāja pretuzbrukumā. Vāciešu un austroungāru pretuzbrukumam krievi izrādīja minimālu pretestību, un sākās atkāpšanās, kas turpinājās gandrīz 240 kilometrus. Pat nelielas vācu vienības piespieda bēgt daudz lielākas krievu armijas vienības, kas atkāpās, nogalinot savus virsniekus, laupot un izvarojot vietējos iedzīvotājus. Desmitiem tūkstoši kareivju dezertēja, notika brāļošanās ar pretinieku. 11. armijas bēgšana piespieda arī 7. un 8. armijas atkāpties. Vāciešu uzbrukums apstājās tikai tāpēc, ka armija nebija nodrošināta virzīties vēl tālāk.

• 
  Frontes līnija 1917. gada vasarā
• 
  Kerenskis uzrunā karaspēku
• 
  Lavrs Korņilovs
• 
  Korņilovs uzrunā kareivjus

Sekas

Neveiksmīgais uzbrukums demonstrēja Krievijas karaspēka kaujas spēju sabrukumu. Pagaidu valdības organizētā ofensīva veicināja tās popularitātes krišanos, jo brūkošās impērijas kareivji un iedzīvotāji vēlējās ātras kara beigas un miera noslēgšanu, neredzot jēgu mirt neveiksmīgajā karā.

Militāro sakāvi aizēnoja politiskā krīze Petrogradā, kas sākās 2. jūlijā Ukrainas autonomijas sakarā, kad no Pagaidu valdības aizgāja liberālie kadetu ministri, un Petrogradā sākās plaši nemieri ar prasību gāzt Pagaidu valdību un nodibināt padomju valdību. Valdības krīzes rezultātā par valdības vadītāju kļuva Kerenskis, kurš no amata atcēla Brusilovu un par jauno virspavēlnieku iecēla Lavru Korņilovu, kurš aizstāvēja stingro kursu uz disciplīnas atjaunošanu armijā un valstī.

Ofensīvas izgāšanās demonstrēja to, ka Februāra revolūcijas rezultātā demokratizētā Krievijas Impērijas armija faktiski ir sabrukusi, un kareivji vairs nevēlas izpildīt virsnieku pavēles un turpināt karu. Vācieši izmantoja situāciju, lai 1917. gada augustā ieņemtu Rīgu, kur pretestību viņiem izrādīja tikai latviešu strēlnieki.