Austroungārija

Daudznacionāla impērija Centrāleiropā no 1867. līdz 1918. gadam

Austroungārija, oficiālais nosaukums Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Sv. Stefana Ungārijas kroņa zemes (vācu: Die im Reichsrat vertretenen Königreiche und Länder und die Länder der heiligen ungarischen Stephanskrone, ungāru: A Birodalmi Tanácsban képviselt királyságok és országok és a Magyar Szent Korona országai) bija ietekmīga daudznacionāla monarhija Centrāleiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam. Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinada nošaušana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma.

Österreich-Ungarn
Ausztria-Magyarország
Austroungārija
Flag of the Habsburg Monarchy.svg
1867 – 1918 Flag of Austria.svg
 
Flag of Hungary (1918-1919; 3-2 aspect ratio).svg
Flag Coat of arms
Tirdzniecības karogs Impērijas ģērbonis
Devīze
Indivisibiliter ac Inseparabiliter
Himna
Gott erhalte Franz den Kaiser
Location of {{{sugasvārds}}}
Austroungārijas karte 1914. gadā
Pārvaldes centrs Vīne (galvenā galvaspilsēta)
Budapešta
Valoda(s) Vācu, Ungāru
Valdība Konstitucionāla monarhija
Vēsture
 - Dibināta 1867
 - Likvidēta 1918
Nauda Guldena krona

Jau valsts nosaukums norāda, ka Austroungārija nebija nacionāla valsts. Tā bija turpinājums 13. gadsimtā aizsāktajai Habsburgu dinastijas valdnieku iekarotu zemju kolekcijai, kurām bija atšķirīga vēsture, kultūra un reliģija, un kuras apvienoja tikai Habsburgu armijas spēks. Pēc Habsburgu valdītās Svētās Romas impērijas likvidēšanas 1804. gadā, pēdējais imperators savās zemēs pasludināja Austrijas impērijas izveidošanu. Pēc atkārtotas ungāru sacelšanās un prasībām pēc neatkarības, tika panākts 1867. gada kompromiss (Ausgleich) kas deva ungāriem plašu iekšējo neatkarību savās vēsturiskajās zemēs, saglabājot Habsburgu imperatoru kā Ungārijas karali, titulu, ko Habsburgi bija ieguvuši 1687. gadā. Tā izveidojās dubultmonarhijas sistēma. Habsburgu pārvaldītās zemes sadalīja divās daļas — vācu zemēs ar galvaspilsētu Vīnē, kur valdnieks saglabāja imperatora titulu, un Ungārijas Karalistē ar galvaspilsētu Budapeštā, kurā valdnieks valdīja kā karalis.

Gandrīz visus valsts pastāvēšanas gadus tās valdnieks bija Francis Jozefs I. Vīne šajā laikā bija viens no Eiropas kultūras centriem. Valsts guva panākumus ekonomikā, taču tā kļuva aizvien nestabilāka. Augošais slāvu tautu nacionālisms radīja pieaugošas etniskās un politiskās problēmas, līdz 1918. gadā, zaudējot Pirmajā pasaules karā, tā sadalījās nacionālās valstīs.

Satura rādītājs

IedzīvotājiLabot

 
Impērijas etniskais dalījums, 1910

Impērijas pēdējos gados impērijā dzīvoja 11 tautības, lielākās no kurām bija 23 miljoni dažādu slāvu, 12 miljoni vāciešu, 10 miljoni ungāru, 3,5 miljoni rumāņu. Impērijas valdošās tautas - vācieši un ungāri savās impērijas daļās kontrolēja politisko varu un uzspieda savu valodu pārējām tautībām, no kurām lielākās bija čehi, poļi, rutēņi, slovēņi, itāļi, rumāņi, slovāki, horvāti, serbi un ebreji.

Valsts sastāvdaļasLabot

 
imperatora Franča Jozefa I ģerbonis

Austrijas daļā ietilpa:

Ungārijas daļā ietilpa:

Kopēji tika pārvaldīta:

Pēc 1918. gadaLabot

Valstis, kuras radās Austroungārijas vietā:

Valstis, kuras ieguva teritorijas no Austroungārijas:

Austroungārijas teritorija mūsdienāsLabot

Par Habsburgu valdījumiem un politiku Centrāleiropā skatīt arī Vācu nācijas svētā Romas impērija