Ebreju vēsture Latvijā

Ebreju vēsture Latvijā apkopo svarīgākos Latvijas ebreju kopienas vēstures posmus no Livonijas Konfederācijas laikiem 16. gadsimtā līdz neatkarīgās Latvijas valsts izveidei.

Livonijas periods

Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens 1306. vai 1309. gadā aizliedza ebrejiem ieceļot Livonijā, kas netieši norāda, ka ebreji radīja konkurenci vācu tirgotājiem. Sekojošajos pāris gadsimtos ebreji Livonijas teritorijā visticamāk ieradās kā citu valstu un pilsētu pilnvaroti tirgotāji, taču uz ilgstošu dzīvi neapmetās.

Pēc Viļņas ūnijas noteikumiem Sigismunds II Augusts garantēja Livonijas autonomiju, tādēļ, atšķirībā no —, ebrejiem netika ļauts tirgoties, vākt nodokļus un iekasēt muitas nodevas Livonijas Pārdaugavas hercogistes teritorijā. Rīgas brīvpilsēta, 1582. gadā padodoties Polijas-Lietuvas valdniekam Stefanam Batorijam, ieguva tiesības pati regulēt ebreju uzturēšanās atļaujas. Tā Rīgā uzturējās vācu ebreju ārsts K. Fīdlers, kas vēlāk kļuva par Krievijas cara Borisa ārstu Maskavā. Šīs privilēģijas saglabājās arī pēc 1621. gada, kad Rīga kļuva par Zviedru Vidzemes galvaspilsētu.

Sadalītajā Latvijā

Piltenes apgabalā

Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens Livonijas sabrukuma periodā aicināja ebreju tirgotājus apmesties Piltenē, lai tie veicinātu viņa pārvaldīto teritoriju ekonomisko attīstību. Pirmā Piltenes un visas Latvijas ebreju kopiena tika nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļuva Dānijas prinča Magnusa pārvaldē. 1585. gadā Stefans Batorijs savā kontrolē pārņēma arī Piltenes apgabalu un tajā dzīvojošajiem ebrejiem deva plašas tiesības, kas saglabājās līdz pat 1717. gadam, kad pēc Lielā Ziemeļu kara beigām teritorijas pārvaldē tika veiktas izmaiņas.

Paralēli Lejaskurzemē, kas bija nodota Polijas-Lietuvas vasaļa Brandenburgas kūrfirsta pārvaldē, sāka ieceļot ebreji no netālās Prūsijas hercogistes un izveidojās Aizputes ebreju kopiena. Ebreju tirgotāji Liepājas apkārtnē iepirka dzintaru, ko tālāk pārdeva Prūsijā. Šie no rietumiem nākošie ebreji pārsvarā runāja vāciski un jidišā.

Polijas ebrejs Rīgā. Broces zīmējums

Kurzemes un Zemgales hercogistē

Nostabilizējoties Kurzemes hercogistei, ebreji sāka apmesties Jelgavā un pārējā hercogistes teritorijā. Viņi bija veiksmīgi tirdzniecības starpnieki starp poļu un zviedru pakļautībā esošajām Latvijas daļām. Kurzemes hercogi vēlējās nostiprināt savu neatkarību, tāpēc viņiem bija nepieciešami ekonomiski aktīvi iedzīvotāji.

Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzticēja viņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Zaharijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pārvaldnieku), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. (...) Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finanšu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas dienestu viņš gandrīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievērojami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika ieguldīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma greznības spodrināšanā.

Šādi ebreju panākumi izsauca vietējās vācu muižniecības elites protestus. 1648., 1688. un 1698. gadā Kurzemes landtāgs hercogiem pieprasīja ebrejus izraidīt. Hercogi bija spiesti ievērot kompromisa kursu, ierobežojot ebrejus, taču tos neizraidot. Jelgavā tiem tika ļauts dzīvot tikai Judengasse (tagad Dobeles iela). Jaunu sinagogu celtniecība un ebreju kapsētu izveidošana tika aizliegta, tāpēc ebreji savus mirušos bija spiesti vest uz Lietuvu. 18. gadsimta beigās Jelgavas ebreji tomēr ieguva atļauju uzcelt sinagogu un ierīkot kapus.

Pēc Lielā mēra epidēmijas hercogs Ferdinands Ketlers 1714. gadā pavēlēja ebrejus padzīt no hercogistes, bet no tiem, kuri izvairījās pildīt šo pavēli, iekasēt vienu dālderi par katru uzturēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 dālderu par visu gadu, bet muižniekiem ebreju parādniekiem lika šo parādu pakāpeniski atmaksāt valstij kā soda naudu par ebreju palikšanu uz viņu zemes. Tā ebreju izraidīšanas kampaņa pārvērtās par uzturēšanās nodokļa maksāšanas procedūru.

Hercogs Ernests Johans Bīrons centās modernizēt savu valsti, pielāgojoties Eiropas apgaismības laika absolūtismam. Par savu galveno padomnieku hercogs izvēlējās finansistu ebreju Leviju Lipmanu, kurš sagādāja Kurzemei kredītus no ārvalstīm, veicināja ebreju uzņēmēju un amatnieku ieceļošanu no vācu zemēm. Ieradās skārdnieki, galdnieki, stiklotāji, jumiķi, mēbeļu izgatavotāji un izgreznotāji, juvelieri. Šie amatnieki un meistari piedalījās arī Jelgavas pils un Rundāles pils celtniecībā, bet hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laikā Pētera akadēmijas būvē. 18. gadsimtā Kurzemes hercogistē ieceļoja arī daudz izglītotu ebreju: skolotāju, ārstu, juristu u.c., kuri bija mācījušies un studējuši Vācijas ģimnāzijās un augstskolās. Viņi bija integrējušies vācu sabiedrībā, taču saglabāja savu reliģisko pārliecību un jūdaistiskās tradīcijas. Jelgavā 18. gadsimta beigās dzīvoja Vācijas ebreju emancipatora izcilā filozofa Mozesa Mendelszona līdzgaitnieks medicīnas un filozofijas doktors Markuss Heress. Jelgavā darbojās vāciska ebreju skola, kas mācīja bērnus ebreju apgaismības haskalas ideju garā. 18. gadsimta beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9 tūkstošiem ebreju.

Latgalē

Pirmie ebreji Latgalē apmetās kā bēgļi no Ivana IV karaspēka sirojumiem Livonijas kara laikā un apmetās Krāslavas apkārtnē. Polijas—Lietuvas ūnijai 17. gadsimtā zaudējot lielas mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas Maskavas caram un Bohdana Hmeļnicka kazaku dumpiniekiem, daudzi ebreji bēga no kazakiem, kas pret poļiem un ebrejiem bija uzsākuši asiņainu slaktiņu.

17. gs beigās poļu Latgalē dzīvoja kādi divi tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību. Krāslavā un Daugavpilī izveidojās ebreju kopienas, kas runāja poliskā jidišā un kuru reliģiskā virsvadība bija Viļņas rabīni. Zināms, ka no 1766. gada Latgalē dzīvojošiem 3 tūkstošiem ebreju lielākā daļa bija amatnieki un sīktirgotāji-pauninieki. Uzņēmīgākie uzturēja viesu namus un krogus, paši izgatavoja degvīnu un alu.

Zviedru Vidzemē

17. gadsimtā Rīgā regulāri tirgojās ebreju tirgotāji no Prūsijas, Brandenburgas un Polijas-Lietuvas. 1638. gadā Rīgas rāte noteica šiem viesiem konkrētu apmešanās vietu tagadējās Latgales priekšpilsētas teritorijā, aiz pilsētas mūriem un vaļņiem, ko dēvēja par Judenherberge, kur rāte tajā pašā gadā atļāva Heinriham Rozenam uzcelt vairākas viesnīcas, kas nodega Otrā Ziemeļu kara laikā.

Krievijas Impērijas periodā

Rīga un Vidzeme 1721. gadā tika iekļauta Krievijas Impērijā kā Vidzemes guberņa. Palikuši dzīvi pēc Rīgas aplenkuma, bada un Lielā mēra, viņi pēc krievu komandanta rīkojuma tika padzīti no pilsētas. Kad rāte viņiem tomēr drīz atļāva atgriezties, šie cilvēki dedzīgi piedalījās Rīgas atjaunošanā. 1727. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I izdeva ukazu par viņu izraidīšanu, taču rāte, izmantojot Pētera I dotās privilēģijas, padzina tikai iebraucējus no Polijas-Lietuvas, atļaujot palikt vācu ebrejiem, gan iesakot pāriet kristietībā un pārvācoties. Ķeizariene Elizabete Petrovna aizliedza Rīgā ienākt arī ārzemju tirgotājiem ebrejiem no Rietumeiropas.

Ķeizariene Katrīna II 1764. gadā daļēji atcēla aizliegumus pret ebrejiem. 1766. gadā Baltijas ģenerālgubernators Džordžs Brauns izdeva īpašus 14 punktu noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pilsētā, kas ebrejiem atļāva ierasties un 6 nedēļas tirdzniecības nolūkā dzīvot Rīgā tiem norādītā rajonā tagadējo Maskavas un Dzirnavu ielu krustojumā Latgales priekšpilsētas teritorijā. 1767. gadā turpat atļāva ierīkot arī pirmo ebreju lūgšanu namu. Rīgas aptieķnieks Ābrams Kunce radīja alkoholisku dzērienu, kas vēlāk guva Rīgas balzama nosaukumu. Pēc Slokas apgabala pievienošanas Vidzemes guberņai 1785. gadā Katrīna II izsludināja dekrētu, kas deva bijušajiem Kurzemes ebrejiem kā Slokas pilsoņiem pastāvīgi tirgoties Rīgā. Tā ap 400 ebreju tirgotāju ieguva pilsētas pagaidu iedzīvotāju statusu. 1829. gadā Rīgā izveidoja medicīniskās aprūpes un slimo kopšanas biedrību Bikur Holim.

Pēc Latgales pievienošanas Krievijas Impērijai (Vitebskas guberņa) 1772. gadā Latgales ebreju stāvokli zināmā mērā noteica viņu tiesiskais sadalījums divās kārtās — tirgotājos un sīkpilsoņos. 18. gadsimta beigās apmēram puse Latgales pilsētiņu iedzīvotāju bija ebreji, bet Daugavpilī no 2200 pilsētniekiem 1373 jeb vairāk nekā 60% bija ebreji. Ķeizaru Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas gados (1801—1855) Krievijas Impērijas valdība centās īstenot tā saucamo "ebreju pārveidošanu". Latgales ebrejiem (kahaliem) uzlika lielākus nodokļus, ebreji drīkstēja mainīt dzīvesvietu tikai ar varas iestāžu atļauju, daudzus ebreju zēnus no 12 gadu vecuma iesauca kareivju sagatavošanas bataljonos, kur viņus centās pievērst pareizticībai. Latgalē 19. gadsimta pirmajā pusē ebreju skaits 1850. gadā sasniedza 11 tūkstošus.

Rīgas Lielā horālā sinagoga pirms Pirmā pasaules kara

Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijas Impērijai 1795. gadā izveidotajā Kurzemes guberņā pēc 1834. gada dvēseļu revīzijas datiem kā ebreji bija uzskaitīti 11 150 iedzīvotāji, vairumā amatnieki, sīktirgotāji un vīndeģi muižu spirta brūžos. Kurzemes guberņas ebrejus pārveidošanas politika skāra mazāk. 1835. gadā stājās spēkā nolikums, kas piešķīra vietējiem ebrejiem pasi, bieži dodot jaunu vācisku uzvārdu, bet aizliedza ieceļošanu no Polijas un Lietuvas guberņām. Kurzemes guberņā 19. gadsimta vidū dzīvoja 23 tūkstoši ebreju, pie kam tajā laikā notika ap 2500 ebreju izceļošana uz Osmaņu impērijai atkarotajiem t.s. Jaunkrievijas apgabaliem (tagadējā Odesas, Hersonas u.c. Melnās jūras piekrastes pilsētu apkārtni), lai tur veicinātu ebreju nodarbošanos ar lauksaimniecību. Ebreju izceļošana pēc 1835. gada ierosināja latviešu zemnieku "Siltās zemes kustību" un masveida pāreju pareizticībā Vidzemes guberņā.

1841. gada 17. decembrī Krievijas Senāts izdeva noteikumus par Rīgas ebreju pāreju pastāvīgu iedzīvotāju statusā, bet bez pilsoņu tiesībām. 1840. gadā Rīgā atvēra valsts finansētu ebreju laicīgo skolu, ko vadīja no Vācijas atbraukušais Maksis Lilientāls, 1851. gadā Rīgā pirmoreiz tika atļauta sinagogas celtniecība.

Pēc Rīgas—Daugavpils dzelzceļa atklāšanas Latvijā ieceļoja daudzi tūkstoši ebreju no mūsdienu Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Ja Rīgā 1867. gadā pastāvīgi dzīvoja 5 254 ebreji jeb 5,1% no pilsētas iedzīvotājiem, 1881. gadā jau 14 222 jeb 8,4%. Rīgas ebreju lielākā daļa sabiedriskā dzīvē lietoja vācu valodu, bet ap 6 tūkstošiem arī savā ģimenē galvenokārt runāja vāciski.

Kurzemes guberņā 1881. gadā dzīvoja 47 671 ebrejs jeb 8,2 % no iedzīvotājiem, pie kam Jaunjelgavas ebreji bija 69,5%, Bauskas ebreji 59,4%, bet Tukuma 46,5% no visiem iedzīvotājiem. Jaunie ebreju ieceļotāji tur galvenokārt runāja jidiša un poļu valodā. Jelgavā un Liepājā ebreji joprojām runāja vācu valodā. Pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās apspiešanas Latgales ebreji pakāpeniski pārgāja uz krievu valodu, taču savā starpā, ģimenē turpināja lietot jidišu, saglabāja arī savu jidiša kultūru. Daugavpilī 19. gadsimta beigās ebreji veidoja 46%, Rēzeknē 54%, bet Ludzā 54,5% visu iedzīvotāju.

Pēc ķeizara Aleksandra II nogalināšanas 1881. gada pavasarī Krievijas Impērijā uzbangoja politisks un ekonomisks antisemītisms, dienvidu guberņās notika ebreju grautiņi. 1882. gada 3. maijā ķeizars Aleksandrs III izsludināja ebreju dzīves pagaidu noteikumus, kas bija spēkā līdz 1917. gada februārim. Bēgot no pogromiem (grautiņiem), Latvijā ieradās ap 20 tūkstošiem ebreju bēgļu no Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas. Latviešu un vācbaltiešu iedzīvotāju vairākumam pret bēgļiem bija iecietīga attieksme. 1890. gados sākās Latvijas ebreju izceļošana uz Palestīnu, kur piedalījās Haderas ebreju apmetnes ierīkošanā. Daugavpilī un Rīgā izveidojās Ebreju sociāldemokrātiskās savienības "Bunds" vietējās organizācijas.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja 142 315 ebreji jeb 7,4% no visiem iedzīvotājiem (Latgalē 63 851, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā 51 169, Rīgā un Vidzemē 27 295). Nabadzīgo ebreju vidū arvien spēcīgāk izplatījās sociālisma idejas. 1904. gada rudenī Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Rīgas komiteja un Bunda Rīgas komiteja noslēdza sadarbības līgumu un nodibināja koordinējošo Rīgas Federatīvo komiteju. 1905. gada revolūcija Latvijā sākās ar 1905. gada 13. (26.) janvāra LSDSP un Bunda kopīgi organizēto vispārējo streiku un masu demonstrāciju Daugavmalā. Pēc revolūcijas apspiešanas 1907.—1914. gadā Latvijā atkal ieceļoja daudz ebreju strādnieku no Lietuvas un Polijas, un ebreju kopskaits 1914. gadā sasniedza 190 tūkstošus, no kuriem ap 20 tūkstošiem skaitījās īslaicīgi iebraucēji vai arī dzīvoja bez atļaujas. Pirmā pasaules kara sākumā, kad Vācijas armija 1915. gadā ielauzās Lietuvā, ebrejus apvainoja spiegošanā Vācijas labā. Krievijas armijas virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs 1915. gada 17. (30.) aprīlī izdeva pavēli par Lietuvas un Kurzemes ebreju deportāciju uz Iekškrieviju 24 stundu laikā, brīdinot viņus par to tikai divas dienas iepriekš. Lopu vagonos no Kurzemes guberņas aizveda ap 40 tūkstošiem ebreju, deportētos nometināja Poltavas, Jekaterinoslavas, Vladimiras un Voroņežas guberņās.

Neatkarīgajā Latvijā

Politiķis Mordehajs Dubins

1919. gada 8. decembrī izdotie izglītības likumi noteica, ka minoritātēm ir tiesības organizēt savas nacionālās skolas un pašām pārvaldīt tās, t.i., īstenot savu izglītības autonomiju. No 1919. gada augusta Tautas padomē darbojās 14 ebreju partiju un organizāciju pārstāvji (Mordehajs Dubins, Leibs Fišmanis, Jūdels Markss, Filips Lackis, Zamuels Henkins, Jēkabs Landaus u.c.). Atbilstoši jaunajam pilsonības likumam par Latvijas pilsoņiem kļuva ap 77% Latvijā dzīvojošo ebreju, kas varēja pierādīt, ka bija šeit dzīvojuši līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gada 1. augustā. 1928. gada 11. novembrī Rīgas Ebreju klubā Skolas ielā 6 nodibināja “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrību”, kurā sākumā reģistrējās ap 200 cilvēku. Biedrības pirmais valdes priekšsēdētājs bija Ābrams Margolis, vēlāk Mihails Eljašovs, vietnieks Maksims Krāmers, valdes locekļi – Ichaks Vaispaps, Jēkabs Fains, Meiers Blumenaus un Leiba Models. Nodibināja arī biedrības Liepājas un Daugavpils nodaļas, 1930. gada janvārī biedru skaits sasniedza 289 cilvēkus, bet 1931. gada sākumā biedrībā bija 596 biedri (325 – Rīgā, 210 – Liepājā, 23 – Daugavpilī un 38 – citās Latvijas vietās), un biedrības valde bija reģistrējusi arī 212 Latvijas brīvības cīņu dalībniekus, kuri biedrībā nebija iestājušies.

1923.—1936. gadā ap 4500 Latvijas ebreju pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, 2207 ebreji emigrēja uz ASV, vairāki simti izceļoja uz PSRS. Kad 1927. gadā Maskavā arestēja hasīdisma Habada kustības galvu Josifu Ichaku Šneersonu (Schneersohn), Latvijas valdība deva Šneersonam patvērumu un Latvijas pilsonību. 1930. gadu otrajā pusē Latvijā iebrauca vairāk nekā tūkstots ebreju bēgļu no nacistiskās Vācijas un tās okupētās Austrijas un Čehoslovākijas, ebreju skaits Latvijā pārsniedza 95 tūkstošus. Savukārt Rīgas ebreju skaits no 1920. līdz 1935. gadam palielinājās no 24 līdz 44 tūkstošiem cilvēku, veidojot 11% no tās iedzīvotājiem. Tā 1937./1938. gada sezonā Nacionālās operas orķestri diriģēja bijušais Vācijas Valsts operas Berlīnē galvenais diriģents Leo Blehs, Latvijā uz dzīvi apmetās "Pasaules ebreju vēstures" autors Šimons Dubnovs. 1930. gadā 45,8% Latvijas ebreju skolu skolēnu mācījās jidiša, 36,1% ivrita, 13,1% vācu un 5,1% krievu valodā. Pēc Ulmaņa apvērsuma likvidēja ebreju skolu pārvaldes autonomiju un noteica, ka ebreju skolās mācībām jābūt vienīgi latviešu un ebreju valodās. 1936. gadā vairāk nekā puse no Latvijas ebrejiem prata trīs vai četras valodas. 1930. gadā 62,5% Latvijas ebreju prata runāt latviski (Jelgavā 90,5%, Liepājā 88,4%, Rīgā 68,9%, Daugavpilī 18,6%).

1937. gada 27. septembrī Tautu Savienības Latvijas pārstāvis Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā nav ebreju jautājuma un ka "latviešu tauta ar lielām simpātijām vēro ebreju tautas centienus atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē Palestīnā". Daļa kreisi noskaņoto ebreju ar prieku apsveica Sarkanās armijas kontingenta ierašanos Latvijas teritorijā 1939. gada oktobrī un 1940. gada 17. jūnijā sagaidīja Latvijas okupācijas karaspēku kā draugus un glābējus.

Okupētajā Latvijā

Latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki 1941. gada 15. decembrī pludmalē netālu no Liepājas nošaušanai sapulcē ebreju sievietes

1942. gadā ar Dāvida zvaigznēm uz apģērba atzīmēti ebreji ejam pa Rīgas ielas brauktuvi (iet pa ietvi ebrejiem bija aizliegts)

Padomju varas iestādes līdz 1941. gada pavasarim slēdza visas cionistu, konservatīvo un reliģisko ebreju biedrības, klubus un mācības iestādes, kā pēdējās slēdza Ebreju kultūras biedrību un Bikur Holim biedrību. Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem vadīja no PSRS atsūtītais LPSR iekšlietu komisāra vietnieks, no 1941. gada aprīļa LPSR valsts drošības komisārs ebrejs Semjons Šustins. Zināms, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā uz Krieviju izsūtīja 1212 Latvijas ebreju. Vīriešus ieslodzīja Soļikamskas, Vjatkas un Vorkutas soda nometnēs, viņu sievas un bērnus nometināja vairākos Sibīrijas ciemos. Izsūtījumā bojā gāja Latvijas ebreju politiķi Pauls Mincs, N. Maizels, I. Rabinovičs, vēlāk Mordehajs Dubins u.c.

Pēc tam, kad nacistiskā Vācija okupēja Latviju, uz PSRS izdevās evakuēties tikai apmēram 15 tūkstošiem Latvijas ebreju, vairāk nekā 75 tūkstoši nokļuva nacistu varā. Jau 1941. gada jūlijā ap 4 tūkstošiem Rīgas ebreju nogalināja Biķernieku mežā un Latgales priekšpilsētā ierīkoja Rīgas geto, kur līdz 1941. gada 25. oktobrim nometināja vairāk nekā 29 tūkstošus ebreju. 1941. gada jūlija beigās Grīvā izveidoja Daugavpils geto, kur nometināja ap 15 tūkstošiem Latgales ebreju. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nošāva lielāko daļu Rīgas geto ieslodzīto ebreju, kas vēsturē pazīstama kā Rumbulas traģēdija. Kurzemes ebrejus nogalināja 1941. gada 15.—17. decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas. Pēc masu slepkavībām dzīvi palikušos Latvijas ebrejus 1943. gadā no geto pārveda uz koncentrācijas nometnēm Mežaparkā (KZ Kaiserwald), Strazdu muižā, Salaspilī un Dundagā. 1944. gadā ieslodzītos no Latvijas pārveda uz nometnēm Vācijā un Polijā, daudzi Latvijas ebreji 1943.—1945. gadā tika noindēti gāzes kamerās Aušvicas, Būhenvaldes un Treblinkas nometnēs, dzīvi palika tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no tur aizsūtītajiem Latvijas ebrejiem.

Pēc Rīgas ebreju kopienas muzeja datiem, zināmi 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistīti vairāk nekā 400 glābēju, ir noskaidroti 32 represēto "žīdu glābēju" vārdi, astoņi no viņiem gājuši bojā ieslodzījumā (Anna Alma Pole, Andrejs Graubiņš, Ditrihs Feinmans, Jānis Šusters, Gerhards Šusters, Kārlis un Žanis Pūķi, Ieva Dzene), citu 16 apcietināto glābēju likteni nav izdevies noskaidrot.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā atgriezās ap 14 tūkstošiem Latvijas ebreju, viņiem pievienojās daudzi ebreji no PSRS republikām. Padomju totalitārais režīms rīkoja vairākas politiskas kampaņas pret ebrejiem, tā 1949. gadā vairākus pazīstamus Latvijas ebrejus apcietināja par kosmopolītiskiem uzskatiem un to propagandēšanu, bet 1953. gada sākumā sakarā ar t.s. antisemītisko "Ārstu-indētāju lietu" (Дело врачей-отравителей). Cietumā ieslodzīja rakstnieku Maksi Šacu-Aņinu un citus ebreju pedagogus, ārstus un kultūras darbiniekus. Tikai 1962. gadā Rumbulā atļāva uzstādīt piemiņas plāksni ar uzrakstu latviešu, krievu un jidiša valodā "Fašisma upuriem, 1941—1944". 1959. gadā Latvijā pastāvīgi dzīvoja ap 36,6 tūkstošiem ebreju, lielākā daļa no viņiem Rīgā (gandrīz 30 tūkstoši), veidojot ap 5% pilsētas iedzīvotāju. Pēc Izraēlas uzvaras Sešu dienu karā 1967. gada jūnijā sākās spēcīgs ebreju nacionālās apziņas pacēlums, kam sekoja ebreju tiesību tālāki ierobežojumi un pārkrievošanas pastiprināšanās. 1968. gadā Iļja Ripss mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju invāziju Čehoslovākijā, Latvijas okupāciju un pret ebreju nacionālo centienu apspiešanu. Rīgā atradās viens no PSRS ebreju nacionālās atmodas kustības galvenajiem centriem, kam bija sakari ar Izraēlu un ebreju diasporu. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam no Latvijas uz Izraēlu un Rietumvalstīm izceļoja 13 153 ebreji jeb 35,8% Latvijas ebreju, kopumā līdz 1989. gadam no Latvijas izceļoja vairāk nekā 16 tūkstošu ebreju, no tiem 70% apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. 1989. gadā Latvijā dzīvoja vairs tikai 22 900 ebreju jeb 0,9% no kopējā iedzīvotāju kopskaita, no viņiem vairs tikai 22,5% Latvijas ebreju par savu ģimenes valodu atzina jidišu. Tikai 27% Latvijā dzīvojošo ebreju prata runāt latviski. Pazīstamākie Latvijas ebreji tajā laikā bija Organiskās sintēzes institūta direktors Solomons Hillers, ārsti Jūlijs Anšelēvičs, Zeliks Čerfass, Anatolijs Bļugers, Maksis Beļeņkijs, Eiženija Krupņikova, vēsturnieki Joels Veinbergs un Pēteris Krupņikovs, kinorežisors Hercs Franks, režisori Arkādijs Kacs un Ādolfs Šapiro, pianists Hermanis Brauns, aktrise Jekaterina Bunčuka, šahists Mihails Tāls.

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā

Muzejs „Ebreji Latvijā”

PSRS sabrukuma laikā arī Latvijas ebreji piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanas kustībā. Latvijas Rakstnieku savienības un citu radošo apvienību plēnumā 1988. gada 1. jūnijā Mavriks Vulfsons atklāti kvalificēja padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā kā Latvijas varmācīgu okupāciju. Sabiedrisko kustību aktīvisti bija dizainers Herberts Dubins, M. Šaca-Aņina meita juriste Ruta Marjaša, uzņēmējs Grigorijs Krupņikovs, kinokritiķis un žurnālists Ābrams Kleckins (Kļockins), vēsturnieks Marģers Vestermanis, fiziķis Boriss Cilēvičs, žurnālists Zalmans Kacs u.c. Ļoti stipra šīs kustības iezīme bija tieksme nodibināt tiešus sakarus ar Izraēlu un atkal kļūt par pasaules ebrejības sastāvdaļu.

1988. gada vidū notika pirmās nelegālās apspriedes par Latvijas ebreju sabiedriskā centra dibināšanu notika Finanšu ministrijas ēkā Smilšu ielā 1 un Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības namā Vaļņu ielā 32. 1988. gada oktobrī Skolas ielā 6 notika Latvijas ebreju 1. kongress, bet novembra beigās Latvijas ebreju 2. kongress, kurā oficiāli nodibināja Latvijas Ebreju kultūras biedrību (LEKB). 1989. gada 1. septembrī nodibināja Rīgas ebreju vidusskolu, kurā mācījās ap 500 skolēnu. Ebreju kopienas izveidojās arī Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Ludzā.

1990. gada sākumā Latvijas PSR Augstākajā Padomē ievēlēja M. Vulfsonu, I. Movelu un R. Marjašu, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990. gada 19. septembrī pieņēma deklarāciju "Par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā", bet 1991. gada 29. augustā lēmumu "Par attiecībām ar Izraēlu", kurā atzina Izraēlas valsti un vēlēšanos nodibināt diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Izraēlu. 1994. gada 14.—16. jūnijā Rīgā notika pasaules Ebreju kultūras memoriālā fonda kongress, Rīgā notika vairāki Latvijas ebreju kongresi (1994, 1997, 2001), starptautiskās konferences "Ebreji mainīgā pasaulē". 1992. gadā atjaunoja slimnīcu Bikur Holim, 1998. gada jūlijā nodibināja Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centru.

1995. gadā 45% Latvijas ebreju bija Latvijas pilsoņi, bet 2001. gadā jau 61%. Ja 1996. gadā 43% ebreju prata latviešu valodu, tad 2000. gadā jau vairāk nekā 68%.

Vienlaikus no 1989. līdz 2000. gadam uz Izraēlu repatriējās 12 624 Latvijas ebreji un viņu ģimenes locekļi. Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja 10 376 ebreji, no viņiem Rīgā 8249, Daugavpilī 680, Jūrmalā 292, Rīgas rajonā 215, Liepājā 214, Jelgavā 142, Rēzeknē 107, Jēkabpils rajonā 79, Ventspilī 54, Ogres rajonā 51, Ludzas rajonā 41 ebrejs.

Skatīt arī

• Muzejs "Ebreji Latvijā"

Ārējās saites

• Some Aspects of Jewish history in the Duchy of Courland (1561—1795)
• Kurzeme's and Zemgale's Jews
• Ebreju dzīve Rīgas pilsētā no 16. gadsimta līdz 19. gadsimta beigām^{[novecojusi saite]}
• Bija tāda pilsēta. Fridrihštates-Jaunjelgavas ebreju kopienas vēstures lappuses