Rundāles pils

Rundāles pils
Rundāles pils
Iepriekšējie nosaukumi	Schloss Ruhental
Vispārīga informācija
Statuss	muzejs
Arhitektūras stils	Baroks
Atrašanās vieta	Pilsrundāle, Bauskas novads, Latvija
Koordinātas	56°24′50″N 24°01′31″E / 56.4138066°N 24.0254086°EKoordinātas: 56°24′50″N 24°01′31″E / 56.4138066°N 24.0254086°E
Pašreizējais izmantotājs	Rundāles pils muzejs
Būvniecības sākums	1736
Pabeigta	1768
Rekonstrukcija	1972—2016
Īpašnieks	Finanšu ministrija
Celtniecība
Arhitekts	Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1736-1740), Johans Gotfrīds Zeidels (1764-1766), Severīns Jensens (1766-1768)
Cita informācija
Istabu skaits	138
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Pils
Aizsardzības numurs	6181
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 29. oktobris

Rundāles pils (vācu: Schloss Ruhental, agrāk saukta arī par Ruhenthal un Ruhendahl) ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Atrodas Bauskas novada Pilsrundālē. Krievijas Impērijā strādājošā itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768. gadam kā Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Rundāles pils ansamblī ietilpst arī saimniecības ēkas un parks. Kopš 1972. gada pilī atrodas Rundāles pils muzejs un notiek pils un parka restaurācija ar mērķi atjaunot to sākotnējo izskatu. Rundāles pils ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.^[1]

Vēsture

Rastrelli projektā paredzētie pils ziemeļu korpusi ar vārtu torni (1736).

Pirmā Rundāles dzimtmuižas kungu māja atradusies Īslīces upītes krastā, 1681. gadā Grothusi šo īpašumu pārdeva.

Kurzemes un Zemgales hercogs Ernsts Johans Bīrons Rundāles muižu iegādājās 1735. gadā par 42 000 dālderu. Senāko muižas kungu māju nojauca, lai tās vietā uzceltu pašreizējo Rundāles pili. Ēku pēc Rastrelli projekta sāka celt 1736. gada 24. maijā. 1740. gadā hercogs kļuva par Krievijas Impērijas reģentu, taču drīz viņu gāza un izsūtīja uz Sibīriju, pēc tam uz Jaroslavļu, rezultātā būvdarbus pārtrauca. Tos atsāka pēc hercoga atgriešanās no trimdas 1762. gadā un pabeidza 1768. gadā. Pēc hercoga Ernesta Johana nāves 1772. gadā pili mantoja viņa atraitne Benigna Gotlībe, ap pili viņas uzturēšanās laikā izveidoja augļu dārzus.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā hercoga pili un citus īpašumus pārņēma Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II, kura to uzdāvināja sava favorīta Platona Zubova jaunākajam brālim ģenerālmajoram grāfam Valeriānam Zubovam, kurš bija piedalījies Koscjuško vadītās sacelšanās apspiešanā un 1796. gada Krievu-persiešu karā. Pilī atradās Katrīnas II dāvinātā bibliotēka. Pēc ķeizara Pāvila I nākšanas pie varas grāfs Zubovs krita nežēlastībā un pārsvarā uzturējās Rundāles pilī. Pēc Pāvila I nogalināšanas 1801. gadā grāfs Zubovs pilī sāka rīkot lielas balles, piemēram, 1802. gada 10. oktobra Ražas svētkos ballē piedalījušies ap 1200 viesu.^[2]

Pēc viņa nāves 1804. gadā pili mantoja viņa brālis Platons Zubovs, kurš šajā laikā pārsvarā dzīvoja savos Jonišķu īpašumos. Zubovi pili apmēbelēja no jauna, piebūvēja ieejas portikus centrālajam korpusam un iekštelpās iebūvēja vairākus kamīnus. 1812. gada Krievijas kampaņas laikā pilī bija iekārtota Napoleona Lielās armijas lazarete, un pils parkā tika aprakti mirušie karavīri, kuriem tagad pils dārza stūrī uzcelts piemineklis. Pili izdemolēja, sasitot spoguļus un iznīcinot bibliotēku. Platons Zubovs pilī apmetās 1814. gadā pēc kāzām ar Teklu Valentinoviču. Pēc Zubova nāves 1822. gadā Tekla mantoja šo īpašumu un apprecējās ar grāfu Andreju Šuvalovu.

Vācu kara hospitālis Rundāles pilī (1917).

No 1864. līdz 1866. gadam Rundāles pili kā savu vasaras rezidenci izmantoja viņu dēls Baltijas ģenerālgubernators Pēteris Šuvalovs, tādēļ 1864. gadā daļā pils telpu veica sasteigtus un nemākulīgus remontdarbus. Otrā stāva austrumu korpusa zāles un dienvidu anfilādes telpas atstāja reprezentācijai, bet dzīvošanai iekārtoja centrālā korpusa pirmā stāva telpas. Otrā stāva austrumu gala stūrī, bijušajā pils bibliotēkā, ierīkoja pareizticīgo kapelu. Pirmajā stāvā zem kapelas izveidoja vannasistabu ar grīdā iemūrētu keramikas baseinu. Dzīvojamo telpu iekārtošanai atveda greznas mēbeles un mākslas priekšmetus. Rundāles kariešu pagalmā un gar pili grāfs P. Šuvalovs lika iestādīt kastaņu alejas. Parka ornamentālo parteri pārveidoja par mauriņu, partera stūros iestādot egles un ap baseinu izveidojot piramidālo papeļu apli. Grāfiene Tekla Šuvalova Rundāles pilī dzīvoja līdz savai nāvei 1873. gadā.

1887. gadā veica remonta darbus durvju aiļu paneļiem un parketam. Pēc Pētera Šuvalova nāves 1889. gadā pili pārņēma viņa dēls Andrejs Šuvalovs, 1889. gadā pils Zelta zālē restaurēja griestu gleznojumus, bet Baltajā zālē — stuka veidojumus, 1892. gadā Baltajā zālē atjaunoja parketu un pilī iekārtoja gleznu galeriju. 1901. gadā parkā atradās daži paviljoni, oranžērija un būri zvēriem, kā arī no lodēm darināta piramīda.^[3]

Rundāles pils otrā stāva telpa pēc Pirmā pasaules kara (1925).

Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā pili izmantoja Vācijas armija un Bermonta armija, pils telpās izvietojās komandantūra un lazarete. 1920. gada zemes reformas gaitā Rundāles pili atsavināja un pils pārvaldi nodeva Zemkopības ministrijai. Pils Rietumu korpusa telpās izveidoja Pilsrundāles pagasta skolu, bet daļu telpu piešķīra kara invalīdu izmitināšanai. 1924. gadā to iekļāva valsts pieminekļu sarakstā. 1932. gadā pili nodeva Izglītības ministrijai un pārbūvēja skolas vajadzībām. Pēc Otrā pasaules kara pilī atradās graudu noliktavas, pēc to likvidēšanas skola pārņēma arī šīs telpas. 1963. gadā pili pārņēma Bauskas novadpētniecības muzejs, kas tur izveidoja savu filiāli, bet 1972. gadā tā kļuva par neatkarīgu muzeju. Skola pilī atradās līdz 1978. gadam, pēc tās slēgšanas uzsāka pamatīgu restaurācijas darbu ar valsts piešķirto ikgadējo finansējumu, 1981. gadā apskatei atvēra pirmās restaurētās telpas austrumu korpusā.

Restaurētā Rundāles pils zelta zāle (hercoga troņa zāle).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas restaurācija un pils parka veidošana notika ar mērķa ziedojumu un dotāciju palīdzību. Valsts dotācija muzejam 2006. gadā bija 872 tūkstoši latu, 2007. gadā 1 miljons 330 tūkstoši latu. Papildus no Eiropas Savienības struktūrfondiiem tūrisma infrastruktūras pilnveidošanai Rundāles pilī 2006.—2007. gadā tika piešķirti 1 342 346 latu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma.^[4]

Pils ansamblis

Rundāles pils parks (2010).

Rundāles pils bija simbols Kurzemes un Zemgales hercogistes bagātībai, varai un kultūras attīstībai 18. gadsimtā. Tā sastāv no diviem stāviem, kuros ir 138 telpas, 43 no tām paredzēts atjaunot vēsturiskos interjerus. To raksturo izsmalcināta baroka arhitektūra ar bagātīgiem dekoratīviem elementiem, kā arī grandiozām interjeru un eksterjeru konstrukcijām. Pils ir izkārtota trijos korpusos, starp kuriem atrodas iekšpagalms. Centrālajā daļā atradās hercoga apartamenti, rietumu spārnā dzīvoja hercogiene un citi ģimenes locekļi, bet austrumu spārns bija atvēlēts reprezentācijas vajadzībām. Pils ansamblī ietilpst arī staļļi ar kariešu pagalmu. Pie pils atrodas parks. Daļu parka veido franču dārzs, kurā 2005. gadā iekārtots rožu dārzs. Ap šo parka daļu, pili un staļļiem izrakts kanāls. Parka daļa aiz kanāla ir medību parks, kuru veido mežs.

2021. gadā Rundāles pils ansambli ar dārzu un mežaparku pieteica UNESCO Pasaules mantojuma objekta statusam.

Baltā māja

Rundāles pils kalpu māja "Baltā māja" ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, valsts aizsardzības Nr.6183. "Baltā māja" ir viena no Rundāles pils kompleksa ēkām, kurā no 19.gs. sākuma dzīvoja Rundāles pils kalpotāji. No 1949. gada ēka atradās Rundāles patērētāju biedrības un Bauskas rajona patērētāju biedrības īpašumā, kad "Baltajā mājā" atradās veikals un dzīvojamās telpas. 1997. gadā "Baltā māja" kļuva par Ikertu ģimenes īpašumu, kurā šobrīd izveidota viesu māja.

Ēka celta no māla kleķa, kas ir raksturīgs Zemgales novada ēku celtniecības materiāls.