Vikipēdija

Aleksandrs III Romanovs

Aleksandrs III Romanovs (krievu: Александр III Александрович Романов; dzimis 1845. gada 10. martā, miris 1894. gada 1. novembrī) bija Krievijas Impērijas ķeizars (1881—1894), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt. Sāka valdīt pēc sava tēva, relatīvi liberālā Aleksandra II nogalināšanas atentātā. Bija konservatīvi noskaņots un lielu vērību pievērsa krievu valodas dominēšanas un Krievijas Impērijas vienotības nostiprināšanai.

Aleksandrs III
Александр III
Krievijas imperators
1881. gada 13. marts — 1894. gada 1. novembris
Kronēšana
Priekštecis Aleksandrs II
Pēctecis Nikolajs II
Dzimis 1845. gada 10. martā
Aņičkova pils, Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1894. gada 1. novembrī (49 gadu vecumā)
Livādijas pils, Livādija, Krima, Krievijas Impērija
(Karogs: Ukraina Ukraina)
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dzīvesbiedre Marija Fjodorovna
Bērni
Dinastija Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastija
Tēvs Aleksandrs II
Māte Marija Aleksandrovna
Reliģija pareizticība
Paraksts

Līdz ar ķeizara Aleksandra III kāpšanu tronī Krievijas Impērijas iekšpolitikā pastiprinājās cittautiešu pārkrievošana. Baltijas pārkrievošanas pasākumi skāra gan latviešus, gan arī igauņus, vācbaltiešus un citus Baltijas provinču iedzīvotājus.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1845. gada 10. martā Sanktpēterburgā Krievijas Impērijas ķeizara Aleksandra II un viņa sievas Hesenes lielhercoga meitas, ķeizarienes Marijas Aleksandrovnas (Мария Александровна, dzimusi Marie von Hessen-Darmstadt) ģimenē.

Intelekta ziņā esot bijis diezgan viduvējs, tomēr jaunībā esot bijis fiziski spēcīgs. Sadzīvē vienkāršs: ievērojami samazinājis galma izdevumus, galma balles tikai četras reizes gadā utt. Visai reliģiozs, konservatīvs, izteikti ģimenisks. Kaislīgs makšķernieks un mednieks. Aizrautīgs mākslas darbu kolekcionārs.

Pirmos divus gadus Aleksandrs valdīja bez kronēšanas, kas notika 1883. gada 15. maijā Maskavā, Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор).

1888. gadā Aleksandrs III cieta vilciena katastrofā netālu no Borku stacijas. Dzelzceļa līnijā Jalta –Maskava vilcienu nepieļaujami ātri vilka divas preču lokomotīves un šūpošanās rezultātā lokomotīves nogāja no sliedēm un vilciena sastāvs nokrita no uzbēruma. Ķeizara ģimene restorānvagonā necieta, jo vagona sienas novērsa jumta deformāciju.

Miris no slimības 1894. gada 1. novembrī.

Iekšpolitika

labot šo sadaļu

Aleksandrs III atjaunoja Nikolaja I birokrātisko valsts pārvaldes modeli. Pēc teroristu organizācijas "Tautas griba" (Народная воля) sarīkotā atentāta apturēja Aleksandra II ieplānotās parlamentārās reformas. 1881. gada 29. aprīlī viņš Pobedonosceva ietekmē publicēja Patvaldības negrozāmības manifestu (Манифест о незыблемости самодержавия), aicinot tautu mobilizēties ap monarhiju, stiprināties ticības un morāles vērtībās. Liberāli noskaņotajiem ministriem (Loris-Meļikovs, Miļutins u. c.) nācās demisionēt.

1881. gada 14. augusta "Rīkojums par kārtības valstī, sabiedriskā miera saglabāšanu un pastiprinātas drošības ieviešanu noteiktos reģionos" (Распоряжение о мерах к сохранению государственного порядка и общественного спокойствия и проведение определенных местностей в состояние усиленной охраны) atļāva 10 impērijas guberņu politiskajai policijai darboties, nepakļaujoties vietējai tiesu un administratīvajai varai. Bez tiesas sprieduma varēja izsūtīt "nevēlamas personas", slēgt avīzes un žurnālus, mācību iestādes utt. 1882.—1884. gados pieņēma virkni tiesību aktu, kas ievērojami pastiprināja cenzūru (it kā "pagaidu", taču bija spēkā līdz 1905. gadam). 1889.—1892. gados notika provinces pašvaldību un pilsētu pašvaldību reorganizācija. Izdeva "Likumu par muižnieku īpašumu" (закон о дворянских выморочных имуществах, 1883), kas palielināja lauku muižniecības privilēģijas. 1885. gadā izveidoja Muižnieku zemes banku.

1884. gada "Augstskolu nolikums" likvidēja augstskolu pašpārvaldi, militārās ģimnāzijas pārveidoja par kadetu korpusiem. 1887. gada 1. jūlijā publicēja apkārtrakstu-rīkojumu "Par ķēkšu bērniem" (Циркуляр о кухаркиных детях), kurā izglītības iestāžu vadībai bija ieteikts izvairīties uzņemt skolās "kučieru, kalpu, pavāru, veļasmazgātāju, sīktirgotāju un tamlīdzīgu ļaužu bērnus kuriem, izņemot atsevišķus apveltītus īpašām spējām, jo nav ieteicams izrauties no vides, kurā tie dzimuši". 1887. gadā Aleksandrs III apstiprināja Valsts padomes pieņemtos noteikumus par Tērbatas mācību apgabala tautskolu uzraudzību, kas ieviesa Baltijas pārkrievošanas pasākumus.[1]

1880.—1890. gados notika masveida ebreju izraidīšana aiz t. s. "nometinājuma joslas" (черта оседлости). No Maskavas vien izraidīja aptuveni 20 000 cilvēku. Noteica ebreju kvotas vispirms vidējās, pēc tam augstākajās mācību iestādēs (nometinājuma joslā to skaits studējošo vidū nedrīkstēja pārsniegt 10%, ārpus joslas — 5%, galvaspilsētā — 3%).

Ekonomika

labot šo sadaļu

Izteikts merkantilisms un protekcionisms. Ievērojami pieauga ievedmuitas maksājumi, netiešie maksājumi. Auga cenas, iedzīvotāju pirktspējai nepalielinoties. Politisko stagnāciju kompensēja ar smagās rūpniecības attīstību. Vadošo lomu šeit spēlē finanšu ministrs Sergejs Vitte, kurš intensificēja valsts dzelzceļu tīkla būvniecību. Dzimtbūšanas atcelšana neatrisināja zemes jautājumu. Sākoties industrializācijai, miljoniem zemnieku plūdu uz pilsētām un industriālajiem rajoniem, veidojot strādnieku šķiru, kas ātri radikalizējās.[2]

Lauksaimniecība pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija ļoti vāja, neražas gados zemnieki cieta badu. 1881.—1884. gados samazināja zemniekiem zemes izpirkuma maksu, nodibināja valsts Zemnieku banku (Крестьянский поземельный банк, 1882), kas bija domāta no dzimtbūšanas atbrīvoto zemnieku kreditēšanai. Palielināja mantojuma un dividenžu peļņas nodokļus. Ieviesa dzīvokļu nodokli. Ierobežoja bērnu nodarbināšanu (1882), pusaudžu un sieviešu darba laiku fabrikās naktīs (1885) Pieņemti likumi par dzīvesvietas maiņas brīvību (1889), par zemnieku zemes neatsavinātību (1894), par strādnieku darba laika regulēšanu fabrikās (1886, 1897).

Ārpolitika

labot šo sadaļu

Ārpolitikas pamatvirzieni:

Ģimene

labot šo sadaļu
 
Aleksandrs III ar ģimeni Gatčinas pilī (1886). No kreisās: ķeizars Aleksandrs III, dēli Nikolajs, Mihails, sieva Marija, dēls Georgijs un meita Ksenija.

1866. gadā troņmantnieks Aleksandrs apprecējās ar Dānijas princesi Dagmāru (Marie Sophie Frederikke Dagmar, prinsesse af Danmark), pareizticībā kristīta kā Marija Fjodorovna (Мария Фёдоровна, 26.11.1847 — 13.10.1928).

Bērni:

  • dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1868—1918) — nākamais un pēdējais Krievijas Impērijas ķeizars;
  • dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1869—1870) — mira kā zīdainis no meningīta;
  • dēls Georgijs (Георгий Александрович, 1871—1899) — pēkšņi miris 28 gadu vecumā;
  • meita Ksenija (Ксения Александровна, 1875—1960) — apprecējās ar sava tēva brālēnu, mirusi Londonā;
  • dēls Mihails (Михаил Александрович, 1878—1918) — Nikolajs II atteicās no Krievijas troņa Mihailam par labu, tomēr viņš atteicās, neskaidros apstākļos nogalināts Permā;
  • meita Olga (Ольга Александровна, 1882—1960) — kopā ar otro vīru Nikolaju Kuļikovski pācēlās uz Dāniju, bet Otrā pasaules kara laikā apmetās Kanādā, kur mira.

Latviešu delegācija kronēšanas svinībās

labot šo sadaļu

1883. gada 11. maijā "Latviešu Avīzes" rakstīja: 

"Šinīs dienās būs mūsu Zemes tēva un Ķeizara un Viņa Majestātes Augstās Laulātās Draudzenes, mūsu mīļotās Ķeizarienes kronēšana Maskavā. Kronēti valdnieki, augsti valstsvīri un ļaudis no visām kārtām un tautām pulcējas no malu malām sirmajā Krievijas galvaspilsētā. Arī latviešu tautas aizstāvu tur netrūks."

No Vidzemes zemnieku puses uz kronēšanu Maskavā brauca divi latvieši un divi igauņi, un no Sāmsalas viens igaunis. Latviešu deputāti bija Dikļu pagasta vecākais Jānis Mazrocis un Gatartu pagasta vecākais Juris Kalniņš. Kurzemes zemnieku delegāti bija no katra apriņķa pa vienam, proti, no Ilūkstes apriņķa Kalkūnes pagasta vecākais Miķelis Vanags; no Jaunjelgavas apriņķa Lindes pagasta vecākais K. Mežpuķe; no Dobeles apriņķa Džūkstes pagasta vecākais Ludvigs Hāns; no Tukuma apriņķa Grenču pagasta vecākais Jēkabs Strautmanis; no Talsu apriņķa Ārlavas pagasta vecākais Jānis Reinfelds, no Kuldīgas apriņķa Skrundas pagasta vecākais Krists Bērs, no Ventspils apriņķa Dundagas pagasta vecākais Kārlis Rovičs; no Aizputes apriņķa Kazdangas pagasta vecākais Pēteris Manfelds un no Grobiņas apriņķa Rucavas pagasta vecākais Pēteris Jurjāns.[3]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Latviešu skolu vēsture. Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Ceturtā grāmata (1939)
  2. ↑ The Development of the Russian State System in the Nineteenth and Early Twentieth Centuries
  3. ↑ 11. maijs. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem Viesturs Sprūde, Lilija Limane, Latvijas Avīze, 2023. gada 11. maijā

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks  
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs II 		Krievijas Impērijas ķeizars
1883.-1894. 		Pēctecis:
Nikolajs II
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aleksandrs_III_Romanovs&oldid=4018288"