Vikipēdija

Sešu dienu karš

1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas Arābu Republiku — ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas). 1967. gada 5. jūnijā Izraēla sāka preventīvu uzbrukumu arābu valstīm, kas bija izteikušas nepārprotamus draudus Izraēlai. Izraēlas karaspēks guva strauju un pārliecinošu uzvaru, sešās dienās sakāva Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas spēkus un okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, kā arī Golānas augstienes.[1]

Sešu dienu karš
Daļa no Arābu—izraēliešu konflikta
Datums1967. gada 5.-10. jūnijs
Vieta
Tuvie Austrumi
Iznākums Izraēla četrreiz palielina savu teritoriju;
Palestīniešu bēgļu rašanās
Karotāji
Karogs: Izraēla Izraēla Karogs: Ēģipte Ēģipte
Karogs: Jordānija Jordānija
Karogs: Sīrija Sīrija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Izraēla Ichaks Rabins
Moše Dajans
Uzi Narkiss
Ariels Šarons		 Valsts karogs: Jordānija Huseins bin Talāls
Valsts karogs: Ēģipte Gamāls Abdels Nāsers
Zaudējumi
776–983 krituši, 4517 ievainoti 17 500-22 000 krituši vai pazuduši bez vēsts

Iemesls

labot šo sadaļu
 
Izraēlas uzbrukums Golānas augstienēm (Sīrijai)
 
Izraēlas iebrukums Jordānijas kontrolētajā Rietumkrastā

Kara formālais iemesls bija Ēģiptes vēlme atgūt suverenitāti pār savu teritoriju Sīnāja pussalā. Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers 18. maijā pieprasīja ANO aizvākt miera uzturēšanas spēkus no Sīnāja pussalas. 19. maijā ANO spēki uzsāka evakuāciju, bet Ēģipte ieveda pussalā savu karaspēku — 100 000 kareivju un 1000 tanku, — un 22. maijā sāka Tirānas jūras šauruma blokādi Izraēlas kuģiem, liedzot tiem izeju uz Sarkano jūru caur Ēģiptes teritoriālajiem ūdeņiem. 30. maijā Ēģipte un Jordānija parakstīja līgumu par savstarpējo palīdzību gadījumā, ja vienai no dalībvalstīm uzbruks kāda trešā valsts.

1967. gada 9. maijā Knesets apstiprināja plānu sākt karu.[nepieciešama atsauce]

Karadarbība

labot šo sadaļu
 
Izraēlas iebrukums Sīnāja pussalā (Ēģipte)

Uz karadarbības sākumu Izraēla bija mobilizējusi rezervistus, un tās armijā bija ap 275 000 karavīvu, 1100 tanku un 200 lidmašīnu. Arābu valstis bija apvienojušās pret Izraēlu, un to spēki bija krietni ievērojamāki. To armijās kopā bija ap 500 000 karavīru, 5000 tanku un 900 lidmašīnu. Ēģiptes prezidents Nāsers paziņoja, ka galvenais mērķis ir Izraēlas iznīcināšana. Irākas prezidents Abdels Salams Arefs izteicās līdzīgi, ka "mērķis ir noslaucīt Izraēlu no kartes".[2]

Apsteidzot arābus, Izraēla sāka uzbrukumu pirmā. Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums Ēģiptes Gaisa spēkiem sākās 5. jūnijā pulksten 7:10,[2] iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu. Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus (Ēģiptes armijas virspavēlniecība izmantoja ASV ražotas sakaru iekārtas).[3] Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.

5. jūnijā pulksten 8:15[2] Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sīnāja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Izraēla nevēlējās cīnīties arī ar Jordāniju. Pa trim sakaru kanāliem tika sūtīta ziņa karalim Huseinam, lai viņa armija neiesaistās konfliktā, solot, ka Izraēla neuzbruks Jordānijas teritorijai. Tomēr Jordānijas artilērija pulksten 11:15[4] uzsāka Jeruzalemes ebreju daļas apšaudi. Rezultātā Izraēla paralēli ar uzbrukumu Ēģiptes spēkiem veica uzbrukumu Jordānijai un Sīrijai. 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sīnāja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla — ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.

Savu emocionāli nozīmīgākāko panākumu izraēlieši bija guvuši 7. jūnijā. Viņi atkaroja no arābiem Jeruzalemes vecpilsētu, kur atradās ar Jeruzalemes templi saistītās jūdaisma svētvietas, no kurām viņi bija atšķirti 19 gadus.[5] Nonākuši svētajās vietās, karavīri lūdzās pie Raudu mūra par saviem kritušajiem biedriem.[6]

11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Rezultāti

labot šo sadaļu

Karadarbībā frontēs Izraēlas karaspēkā bija 1075 kritušie, bet Jeruzalemes ieņemšanas operācijā krita 1756 izraēliešu.[nepieciešama atsauce] Krita arī aptuveni 21 000 arābu valstu kareivju. Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku, tās armija okupēja Ēģiptei piederošo Sīnāja pussalu, visas Palestīnas valsts izveidošanai paredzētās teritorijas — Gazas joslu, Jordānijas pārziņā esošo Jordānas upes rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, — kā arī Sīrijai piederošās Golānas augstienes. Aneksiju rezultātā tika ievērojami palielināta Izraēlas teritorija. ANO DP rezolūcija Nr. 242 pieprasīja Izraēlai atstāt okupētās teritorijas, taču bez rezultāta.[7]

Sākot ar 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus. Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlemē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā palestīniešiem konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes.

Aptuveni 300 000 palestīniešu tika padzīti no savām mājām un bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Jordāniju, Sīriju un Libānu. Okupētajās teritorijās sāka masveidā izvietot ebreju kolonistu apmetnes.

Cīņai par neatkarīgu Palestīnas valsti jau 1964. gadā bija nodibināta Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO). Pēc kara šajā organizācijā pastiprinājās Fatah ietekme, un 1969. gadā par tās vadītāju kļuva Jāsirs Arafāts.[8]

Kara nosaukums

labot šo sadaļu

Vienam no galvenajiem Izraēlas karavadoņiem Ichakam Rabinam tika piešķirts gods dot šim karam nosaukumu. Būdams pieticīgs un lakonisks savās izpausmēs, viņš izvēlējās pašu vienkāršāko nosaukumu - "Sešu dienu karš". Ēģiptes prezidents Nāsers šo karu nosauca par al-Naksa (Neveiksme).[9]

Atsauces un paskaidrojumi

labot šo sadaļu
  1. ↑ Eiropas Parlaments - Debates par Tuvajiem Austrumiem: pretim mieram un stabilitātei
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Simon Sebag Montefiore Jerusalem: The Biography. Phoenix, 2012, p. 594, ISBN 978-1-7802-2025-3
  3. ↑ Sešu dienu karš - kasjauns.lv
  4. ↑ Simon Sebag Montefiore Jerusalem: The Biography. Phoenix, 2012, p. 595, ISBN 978-1-7802-2025-3
  5. ↑ Simon Sebag Montefiore Jerusalem: The Biography. Phoenix, 2012, p. 578, ISBN 978-1-7802-2025-3
  6. ↑ «Liberation of the Temple Mount and Western Wall». Historic Live Broadcast on Voice of Israel Radio, June 7, 1967. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. februārī. Skatīts: 2014. gada 21. jūnijā.
  7. ↑ «Resolution 242 (1967)». UN Security Council. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 18. oktobrī.
  8. ↑ Al Fatah Chief To Lead Palestinian Liberation; Associated Press; 6 Feb 1969
  9. ↑ Simon Sebag Montefiore Jerusalem: The Biography. Phoenix, 2012, p. 598, ISBN 978-1-7802-2025-3

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sešu_dienu_karš&oldid=3931040"