Palestīna

Palestīna (grieķu: Παλαιστίνη; latīņu: Palaestina; ivritā: פלישתים, Plištim; arābu: فلسطين Filasṭīn, Falasṭīn, Filisṭīn) ir reģions Rietumāzijā, Tuvajos austrumos, Vidusjūras austrumu piekrastē.

Nosaukums cēlies no filistiešu tautas nosaukuma, kas 13. gadsimtā p.m.ē. apdzīvoja Vidusjūras dienvidaustrumu piekrasti. Mūsdienās Palestīna sadalīta starp vairākām valstīm: Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Sīriju un valstisko veidojumu Palestīniešu pašpārvaldi.

Ģeogrāfija

Reģionu iedala Piekrastes līdzenumā (Vidusjūras piekraste), dienvidu, centrālajā un ziemeļu Palestīnā un Transjordānā (Jordānas upes baseina austrumu krasts).

Dienvidos ir Jūdejas kalnu plato, centrālajā daļā Samarijas kalnu grēda — Grizima, Eivala kalni, Tavora virsotne (562 m virs jūras līmeņa), Mazā Hemrona virsotne (515 m), Karmela kalns (551 m). Ziemeļos Hemrona grēda (2224 m v.j.l.). Ieplakās, kas ir ievērojami zemāk par jūras līmeni, atrodas dabiskās ūdenskrātuves: Tiberiadas, jeb Kineretas ezers, t.s. Galilejas jūra, un lielākais sālsūdens ezers pasaulē — Nāves jūra (mūsdienās populārs kūrorts).

Vienīgā lielā upe ir Jordāna, kuras deltā agrāk atradās plašas palmu un papirusa audzes. Josefs Flāvijs apraksta to kā "auglīgāko vietu Jūdejā". Romiešu un Bizantijas laikos pateicoties bagātīgām cukurniedru un hennas ražām Jordānas ieleja ezera tuvumā bija bagāta. Viens no vērtīgākajiem produktiem bija balzama koka sula, kuru izmantoja parfīmu izgatavošanai.

Vēsture

Pirmo reizi šādu nosaukumu šim reģionam atrodams Herodota tekstos (5. gadsimts p.m.ē.). Romas impērijas laikā, mūsu ēras sākumā tas ir oficiāls šī reģiona apzīmējums dokumentos un kartēs.

Vēsturiski tā ir tā sauktā Auglīgā pusmēness rietumu daļa, viens no civilizācijas šūpuļiem. Te atrodas viena no senākajām apdzīvotajām vietām pasaulē — Jērika.^[1] Reģions ļoti piemērots zemkopībai. Senajos laikos un viduslaikos viens no pasaules tirdzniecības ceļu krustpunktiem, par kura iekarošanu savā starpā cīnījušās visas senās Tuvo Austrumu valstis.