Vikipēdija

Mavriks Vulfsons

Mavriks Vulfsons (dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, miris 2004. gada 8. martā) bija Latvijas ebreju izcelsmes žurnālists, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un politiķis (PSKP, LTF, LDDP,[1] TSP). Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (1990—1991). Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks (1991).

Mavriks Vulfsons
Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks
Premjerministrs Ivars Godmanis
Dzimšanas dati 1918. gada 7. janvārī
Maskava, Krievijas PFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 2004. gada 8. martā (86 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvijas ebrejs
Politiskā partija PSKP, LTF, LDDP, TSP
Tēvs Hermanis Vulfsons
Dzīvesbiedrs(-e) Soņa Vulfsone, Emma Bramņika-Vulfsone (no 1996)
Bērni Valērijs, Juris, Irēna Lūse
Profesija žurnālists
Augstskola Latvijas Valsts mākslas akadēmija

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā tirgoņa Hermaņa Vulfsona un viņa sievas Perlas ģimenē.[2] Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1921. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās Rīgas pilsētas vācu pamatskolā, vācu komercskolā, vēlāk Rīgas 4. vidusskolā Gaiziņa ielā 3 un pēc tās slēgšanas 2. valsts ģimnāzijā.

1933. gadā iestājās Latvijas darba jaunatnes savienībā (komjaunatnē darbojās ar segvārdu M. Vilks).[3] 1936. gadā sāka studēt Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada nogalē viņu iesauca Latvijas armijā.

Pēc Latvijas okupācijas strādāja laikraksta "Latvijas Kareivis" (vēlāk "Sarkanais Kareivis") redakcijā, bija redaktora vietnieks. 1940. gada rudenī iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā. No 1941. gada jūlija bija rotas poļitruks 201. latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komisārs, apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

Pēc kara beigām strādāja laikrakstā "Cīņa", līdztekus līdz 1953. gadam studēja Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, tad bija "Rīgas Balss" redaktora vietnieks. 1962. gadā sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par PSKP vēstures pasniedzēju, vadīja Latvijas TV starptautisko ziņu raidījumu "Globuss" un Latvijas Žurnālistu savienības starptautisko komentētāju sekciju.

M. Vulfsons aktīvi iesaistījās Atmodas kustībā, piedalījās LPSR Radošo savienību plēnumā, kur 1988. gada 2. jūnijā uzstājās ar runu par Latvijas okupāciju un atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu.[4]

1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[5]

Piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Šajā statusā aktīvi iesaistījās Molotova—Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijas darbā kopā ar Nikolaju Neilandu un Ivaru Ķezberu. PSRS Tautas deputātu 2. kongresā 1989. gada decembrī M. Vulfsons uzstājās par šo pakta pasludināšanu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Bet kad Mavriks Vulfsons uz Maskavu atveda slepeno protokolu kopijas no Vācijas arhīva, komunistiskie deputāti tos dēvēja par «fašistu viltojumu», paziņoja ekonomikas doktors un diplomāts Dainis Zelmenis.[6]

Ievēlēts par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu no Elejas, strādāja par tās Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Pēc uzrunas Ebreju genocīda upuru piemiņas dienā 1991. gada 24. novembrī Rumbulas memoriālā, kurā latviešu tautai pārmeta "paššķīstīšanās trūkumu",[7] M. Vulfsons pameta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatu un darbojās atjaunotajā Latvijas Ārlietu ministrijā kā speciālo uzdevumu vēstnieks, pēc tam atsāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par sociālās psiholoģijas pasniedzēju. Leģionāru piemiņas dienā 1999. gada 16. martā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un sacīja presei: "Šai būtu jābūt izlīguma, nevis konfrontācijas dienai" un piebilda, ka "tiešām daļa no cilvēkiem, kas dienēja vācu armijā, uzskatīja, ka viņi cīnās par brīvu Latviju, nevis pārstāv vācu armijas intereses".[3]

M. Vulfsons darbojies politikā arī pēc Augstākās Padomes darbības beigām. 1993. gadā viņš kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no “Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai” saraksta, bet 1995. gadā 6. Saeimas vēlēšanās no Tautas Saskaņas partijas saraksta, abas reizes gan netiekot ievēlēts.

Miris 2004. gada 8. martā.[8]

Ieguldījums Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā labot šo sadaļu

"1989. gadā, kad tikai sākās Latvijas virzība uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu, ļoti svarīgi bija Krievijas racionāli domājošo politiķu paaudzei pierādīt, ka Latvija 1940. gadā bija nevis brīvprātīgi pievienojusies padomju republiku saimei, bet mēs tikām vardarbīgi inkorporēti PSRS, balstoties uz nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības īstenoto ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā — slepeno līgumu, kas papildināja Ribentropa — Molotova paktu," — uzsvera ekonomikas doktors un diplomāts Dainis Zelmenis.[6]

Pateicoties Starpreģionālai deputātu grupai izdevās PSRS Tautas deputātu kongresā izveidot Molotova—Ribentropa pakta izmeklēšanas komisiju, kurā no Latvijas tika iekļauti pasniedzējs Mavriks Vulfsons, diplomāts un žurnālists Nikolajs Neilands un Latvijas Kompartijas CK sekretārs ideoloģiskos jautājumos Ivars Ķezbers.

Pirmajai kongresa rezolūcijai par paktu pietrūka 70 balsis, ar galveno argumentu «Kur ir šā pakta slepeno protokolu oriģināli?». Kad Mavriks Vulfsons uz Maskavu atveda slepeno protokolu kopijas no Vācijas arhīva, komunistiskie deputāti tos dēvēja par «fašistu viltojumu».Dienu pirms PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva paredzamās otrreizējās uzstāšanās pie viņa esot atnācis PSRS Ārlietu ministra pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs un apliecinājis, ka ir atradis dokumentu, kas liecinā par slepeno protokolu esamību arhīvā: tika atrasti nevis slepeno protokolu oriģināli, bet gan izraksti, kuri apliecināja, ka slepenie protokoli ir bijuši un kurai iestādei tie tālāk tika nodoti glabāšanā.[9] Pēc otrreizējā PSRS Tautas deputātu kongresa balsojuma par Molotova—Ribentropa pakta politisko novērtējumu galīgais lēmums tika pieņemts 1989. gada 25. decembrī ar 400 papildu balsīm.[6]

Tas bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, uzskata Andrejs Cīrulis[10]: "Tas bija prātam grūti aptverams panākums, it īpaši, ja ņem vērā, ka baltiešu deputātu, kas atbalstīja tautfrontiešu idejas, kopskaits bija apmēram 120, bet kopējais PSRS tautas deputātu skaits bija 2250. Tajā brīdī mums, baltiešiem, talkā nāca Krievijas gaišie un progresīvie deputāti ar Borisu Jeļcinu un Andreju Saharovu priekšgalā. Šīs cīņas laikā pasaules mēdiju ievērību izpelnījās mūsu spožie juristi Ilmārs Bišers, Andris Plotnieks, Juris Bojārs, Viktors Skudra, Nikolajs Neilands, kā arī leģendārais publicists Mavriks Vulfsons."

Pēc tā PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe panāca, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tika iekļauts PSRS Tautas deputātu V kongresa dienaskārtībā, bet divas reizes šis balsojums bija noraidošs. Baltijas deputāti piedalījas balsojumā par PSRS Valsts padomes ievēlēšanu, kas 1991. gada 6. septembrī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.[10]

Apbalvojumi un pagodinājumi labot šo sadaļu

Darbi labot šo sadaļu

  • Pieci stari (1964),
  • Kārtis galdā (latviešu (1997), angļu (1998) un krievu (1999) valodā),
  • Nationality Latvian? No Jewish (1999),
  • Es mīlu Latviju (2000),
  • Simts dienas, kuras sagrāva pasauli (2001),
  • Baltische Schicksale (vāciski), Baltic fates with a view on WW2 (angliski, 2002)

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 21. martā. Skatīts: 2009. gada 21. jūlijā.
  2. ↑ geni.com
  3. ↑ 3,0 3,1 Franks Gordons VILKS SPALVU MET Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999.
  4. ↑ Miris Mavriks Vulfsons Diena.lv
  5. ↑ No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' — slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Juris Paiders. «Nikolajs Neilands un Ribentropa – Molotova pakta nosodījums». nra.lv (latviešu), 2019-09-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-15. Skatīts: 2020-06-15.
  7. ↑ Mavriks Vulfsons. UZRUNA EBREJU GENOCĪDA UPURU PIEMIŅAS DIENĀ 1991. gada 24. novembrī Rumbulā Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992.
  8. ↑ nekropole.info
  9. ↑ Dainis Zelmenis. Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Rīga : Goldberg Trust, 2019. 11–24. lpp. ISBN 978-9934-8755-5-7.
  10. ↑ 10,0 10,1 Andrejs Cīrulis. «Andrejs Cīrulis: Mazais cinītis un milzīgā PSRS». delfi.lv (latviešu), 2014-03-27. Skatīts: 2020-06-15.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mavriks_Vulfsons&oldid=3934416"