Sēlijas vēsture

Sēlijas vēsture ir Latvijas vēstures daļa, kas vēstī par vēsturiskajiem notikumiem Sēlijas teritorijā.

Sēlijas teritorija pēc pakļaušanas Livonijas ordenim. Karte satur informāciju par ordeņa iekarojumiem senajās kuršu, zemgaļu un sēļu zemēs 14. gadsimtā līdz pat Varņiem, Pasvalei, Panevēžai un Ramigalai mūsdienu Lietuvas teritorijā (Joann Portantius, 1573).

Sēlijas arheoloģija

Sēlijā konstatēti 28 pilskalni un vairāki kapu lauki, kas ir visai līdzīgi latgaliešu kapu laukiem, bet atšķirīgs bijis sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī, ieskaitot darba rīku. Arheoloģiski vislabāk ir izpētīta Dvietes apmetne, Dignājas pilskalns, Sēlpils pilskalns un Lejasdopeļu kapulauks.

Senākās liecības par pirmajiem Sēlijas iedzīvotājiem iegūtas Dvietes epipaleolīta apmetnē, kuru Latvijas arheologi uzskata par savrūpatradumu vietu; epipaleolita savrūpatradums pie Adamovas Daugavas labajā krastā, kas varēja būt ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne, jo tajā atrada brūnganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus, kaula un raga senlietas, kuras bija līdzīgas atradumiem Lubānā; Dvietes Munču un Dvietes mezolīta un agrā neolīta (9.—4. gadu tūkstotis p.m.ē.) apmetnes ar vairākām pavārdu vietām. Atrastas retas krama senlietas, kaula žebērkļi ar vienas puses atskabargām (epipaleolīts). Keramikas lausku nebija; Lejasbitēnu apmetne pie Daugavas, par kuru ir tikai vispārējs priekšstats — apmetne nav pētīta, izņemot Lejasbitēnu kapulauku; agrā metālu laikmeta (12. gadsimts p.m.ē. — 1. gadsimts m.ē.) pieminekļu starpā minētas 15 nocietinātas apmetnes, 3 nenocietinātas apmetnes, 3 uzkalniņi ar apbedījumiem vairākos stāvos, 4 kapulauki ar pazemes akmens konstrukcijām, — patiesībā svētkalni, 4 savrupi atradumi (bronzas priekšmetu depozīti); agrā dzelzs laikmeta (2.—3. gadsimts m.ē.) pieminekļu sarakstā tiek nosauktas jau vairākas senvietas: Lejasziedu ciemata tipa apmetne pie Daugavas Jēkabpils apriņķī; Kaplavas Zamku, Baltkāju, Kaldabruņas, Kņāvukalna, Stupeļu, Dignājas, Margaskalna, Aizdrikšņu ezera meža apmetnes, Mūkukalna un Kokneses pilskalni ar lielām, ciematu veida apmetnēm blakus, 26 uzkalniņu kapu lauki un Lejasziedu apmetne; starp vidējā dzelzs laikmeta (5.—9. gadsimts m.ē.) pieminekļiem tiek minēti papildus minētajiem pieminekļiem Baltkāju, Stupeļu kalna, Dignājas, Asotes, Sēlpils, Lokstenes, Mežmaļu, Oliņkalna, Spietiņu Plāteru, Mūkukalna, Kalnaziedu, Slaidēnu pilskalni un apmetnēs, Kūliņu atlātā tipa ciemats, vairāk par 20 uzkalniņu skeletkapiem, kā arī 9 no jauna dibinātas apmetnes, bet Mūrniekos, Saulītēs, Baltkājos, Ķentē un citās vietās ir atrasti depozīti, norokot paugurus, bet pauguri netika izpētīti intereses trūkuma dēļ.

Pilskalni

Dignājas pilskalns atrodas Jēkabpils novadā, Daugavas kreisajā krastā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Arheoloģiskajos izrakumos 1939. gadā atrastas kaula adatas, katliņi, māla lejamveidnes, švīkātā keramika, priekšmeti datēti ar 1. g. tūkst. p. m. ē. 4.—8. gadsimtā pilskalnam uzbērts aizsargmūris un izveidotas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Pilskalnā bez tā vēl atrastas dzelzs cepļu un ēku paliekas. 11. gadsimtā Dignājas pilskalnu pakļāvis Jersikas valdnieks.

Sēlpils pilskalnā Daugavas krastā arheoloģiskajos izrakumos 1963. — 1965. gadā vadīja E. Šnore, A. Zariņa. Seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gadsimts) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils slānī (13. — 17. gadsimts) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums ar augstumu 12 m. Te Livonijas ordeņa mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2 km uz ziemeļiem no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī — 1373. gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. 13.—17. gadsimtā kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12. gadsimtam bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā 1704. gadā. Pilsdrupas uz salas, klāt var piekļūt ar laivu.

Sēlpils pagastā atrodas arī Babrānu pilskalns un Pormaļu Sudrabkalns. Abus aplūkotos pilskalnus 1922. gadā pirmoreiz aprakstījis senatnes pētnieks Kārlis fon Lēviss of Menārs, bet vēl pēc dažiem gadiem pētījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Plašāki jaunākie apraksti par tiem lasāmi arheologa Jura Urtāna grāmatā «Augšzemes pilskalni» (2006.).

Babrānu pilskalns atrodas pie Babrānu mājām, 1 km uz rietumiem no Ezernieku Velnakmens. Pilskalns laika gaitā daudz cietis, tā virsma un viena — rietumu — mala tikusi intensīvi aparta, kas, protams, bojājis tā sākotnējo izskatu. Tāpat tas ticis tranšejām izrakņāts Pirmā pasaules kara laikā. Vēlākos gados tranšejas aizbērtas un mūsdienās vairs tikpat kā nav saskatāmas. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Otrpus ceļam atrodas arī Taborkalns (Dabora kalns), kas paceļas 158 metrus virs jūras līmeņa un ir augstākais kalns Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā.

Pormaļu Sudrabkalns atrodas 4 km uz DR no Babrānu pilskalna un 1 km uz DA no Sēlijas ciema — Sēlpils pagasta centra. Tas ir viens no visiespaidīgākajiem Sēlijas pilskalniem. Pilskalna plakumā, nogāzēs un arī pakājē daudzviet ir ļoti intensīvs kultūrslānis, domājams, te bijis nozīmīgs novada centrs jau pirms mūsu ēras un pastāvējis līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Pētnieki te vairākkārt atraduši arī dažādas senlietas. Lai arī Sēlijas pusē ir daudz izteiksmīgu pilskalnu, Pormaļu Sudrabkalns ir izcili ainavisks, jo tas tikai daļēji apaudzis kokiem un ir labi pārskatāms gan no apakšas, gan no citiem apkārtnes kalniem tā dienvidu un rietumu pusē. Arī no pilskalna augšas paveras tālas ainavas. Visi aprakstītie objekti atrodami Aizkraukles rajona kartēs.
Ievērības cienīgi objekti ir arī nelielā Baltiņu ezera apkārtnē, kur atrodas vēl viens Velnakmens (kādreiz bijuši pat trīs) un vairākas senvietas.

Rites Stupeļu pilskalns varētu būt bijis kāda sēļu novada centrs, spriežot pēc tā izmēriem un nocietinājumiem.

Sēļu etnoģenēzes noskaidrošanai svarīgu materiālu devuši izrakumi Boķu-Priednieku arheoloģiskajā kompleksā Salas pagastā. Izrakumi šeit ļāva izpētīt nepārtrauktas sēļu apbedīšanas tradīcijas apmēram 1000 gadu ilgā posmā, jo agrā feodālisma perioda (11.—12. gadsimts) uzkalniņu kapulauks Priedniekos cieši pieslēdzas Boķu kapulaukam (3.—10. gadsimts).

• 
  Dignājas pilskalns
• 
  Pormaļu Sudrabkalns
• 
  Babrānu pilskalns
• 
  Stupeļu pilskalns Rites pagastā

Pirmās rakstiskās liecības

Vēlīnajā Dzelzs laikmetā sēļu zemes aptvēra ne tikai mūsdienu Sēlijas reģionu, bet arī Aiviekstes upes baseinu līdz pat Gulbenei. Sēļu cilšu rietumu kaimiņi bija zemgaļi, ziemeļu kaimiņi — līvi, austrumu kaimiņi — latgaļi, bet dienvidi kaimiņi — lietuvji. Sēļu pilsnovadi bija Sēlene, Medene, Alektene, Kalve, Pelone, Maleisine un Tovrakste.

Pirmo reizi Sēlija (Sêlen lant) pieminēta Atskaņu hronikā, kas daļēji balstoties uz senākiem dokumentiem, piemin, ka jau no seniem laikiem tirgotājiem bija zināms, ka Daugavas krastos mīt divas tautas — līvi un sēļi:

Oriģināls senvāciski: die Dune ein waßßer ist genant, des vluß gêet von Rûßen lant, dar ûffe wâren geseßßen heiden gar vormeßßen, Liwen wâren sie genant. daß stôßet an der Sêlen lant. daß was ein heidenschaft vil sûr, sie wâren der Rûßen nâkebûr.

Tulkojums latviski: Tur pie upes Daugavas, kas šurpu tek no Krievijas, mita ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi: līvi tie — tā sauca tos. Sēļi bija kaimiņos, arī nikni pagāni. Tiem robežas ar Krievzemi.

Otra atsauce uz sēļiem ir Kaupo un Teoderiha 1203. gada ziņojumā Romas pāvestam Inocentam III par līvu kaimiņu tautām piemin, ka sēļi ir "pagānu tauta bez tikumiem, kas tic elkiem un dara ļaunu" (senvācu: Sêlen ouch heiden sint, und an allen tugenden blint, sie haben abgote vil, und trîben bôsheit âne zil.).

Bīskapijas izveide un pievienošana Livonijas ordeņa zemēm

Sēlijas karte 17. gadsimtā.

Sēlijas daļa no Kurzemes un Zemgales hercogistes kartes (1772).

Kurzemes, Zemgales un Sēlijas karte ar viduslaiku pilīm.

Vēstures avotos Sēļu pils Daugavas kreisajā krastā pirmoreiz minēta 1208. gada notikumu sakarā, kad Latviešu Indriķa uzrakstītajā Livonijas hronikā, kur sēļi nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. No šīs hronikas sniegtajām norādēm var secināt, ka sēļu zemes atradušās Jersikas (Dignājas pilskalns), Kokneses un lietuviešu kunigaišu pakļautībā. Hronikā minēts, ka 1208. gadā rīkots veiksmīgs karagājiens pret "sēļu pili", lai to kristītu un tā atkristu no lietuviešiem, bet nav norādīta tās vieta - pēc virziena kaut kur A-DA ne visai tālu no Aizkraukles. Taču sekojošos piecos gados sēļi vairs netiek minēti, jo krustnešiem tolaik pietiek grūtību Vidzemē, toties pēc tam tie atkal parādās kā lietuviešiem draudzīgi.

Daugavas kreisā krasta zemju iekarošanai un pievēršanai katolicismam 1218. gada vasarā bīskaps Alberts nodibināja Sēlijas bīskapiju, par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu. Tomēr nav datu, ka formālajam bīskapam būtu bijusi kāda faktiska ietekme Sēlijā un faktiski bīskapijas sēdeklis bija Zemgales Mežotnē. Jau 1226. gada 21. martā Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas baznīcas apgabalam (diecēzei). 1235. gadā Zobenbrāļu ordenis mestra Folkvīna vadībā pāri Sēlijas zemēm iebruka Nalsenes zemē. 1237. gada 17. septembrī, pēc krustnešu sakāves Saules kaujā, pāvesta legāts Modenas Vilhelms vēlreiz pārdalīja Daugavas kreisā krasta zemes. Zemgales diecēzē palika visas zemgaļu, sēļu un lietuviešu apdzīvotās zemes starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku.

1244. gadā kunigaiši Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis, kuriem "dzīvoja kristīgie visgarām" (viņu zemes robežojās ar ordenim un bīskapam pakļautajām zemēm) pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību ar Livonijas ordeņa mestru Dītrihu no Grīningenas pret Nalsenes valdnieku Lengvīnu, kuram Mindaugs bija pavēlējis pakļaut viņu zemes. 1245. gadā mestra Dītriha vadītais karaspēks devās otrajā karagājienā uz Nalseni. Tie pārcēlās Daugavas kreisajā krastā un nopostīja vairākas sēļu zemes, līdz sasniedza Nalseni un ieņēma tās galveno pili. Ordenim trūka bāzu Sēlijā, tādēļ uzbrukumus tas veica no Aizkraukles.

1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritorija pievienot Rīgas bīskapijai, tomēr Livonijas ordenis panāca, ka 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem, kas agrāk atradās Zemgales bīskapijas pārvaldībā.

1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Maleisini un Tauragni ar visiem piederumiem tagadējās Lietuvas Republikas teritorijā. Rīgas arhibīskaps Alberts II Zauerbērs griezās pāvesta galmā ar lūgumu apstiprināt viņa tiesības uz zemēm Sēlijā, ko 1255. gada 31. martā apstiprināja pāvests Aleksandrs IV. Sēlijas dalīšana beidzās 1256. gada vasarā, kad Rīgas domkapituls atteicās no pretenzijām uz Kalves zemi un ordenis ieguva vienu trešdaļu no Sēlijas zemēm.

Tomēr Sēlija tā arī ilgstoši palika novārtā, un pat kad galvenie kari bija pabeigti, Sēlijas iekšienē krustneši neuzbūvēja nevienu pili, aprobežojoties ar Daugavas ūdensceļa kontroli. Līdz pat savam sabrukumam ordenis pārvaldīja Sēliju no Daugavas krastu nocietinājumiem - Aizkraukles, Sēlpils un Dauga\vpils.

Pēc Melnas līguma noslēgšanas 1422. gadā uz sakāves Pabaiskas kaujā Livonijas ordenis galīgi zaudēja kontroli pār Sēlijas dienvidu zemēm. 1455. gadā Lietuvas dižkungs un Polijas karalis Kazimirs IV jauniegūtās sēļu zemes piešķīra Radviliem. 1547. gadā Sēlijas dienviddaļā izveidoja Lietuvas dižkunigaitijas Biržu pavalsti (kunigaikštystė).

Savukārt Livonijas ordenis Sēlijas teritoriju sadalīja trīs administratīvās vienībās un tās daļas ietilpa Sēlpils fogtejas, Aizkraukles komturejas, kā arī Daugavpils komturejas sastāvā.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā

Luterāņu baznīca Lašos, Augšdaugavas novadā.

Piemiņas akmens Jēkabpils kaujas vietā

Pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma un Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Sēlijas teritorija nokļuva Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā un to aizņēma Sēlpils virspilskunga iecirknis (Oberhauptmannschaft Selburg). 1567. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers izveidoja ostu pie Daugavas, ko nosauca par Neištati (vācu: Neustadt, "Jaunā pilsēta" = Jaunjelgava). Šai gadā ar viņa pavēli tika dibinātas luterāņu draudzes un sāktas celt vai atjaunotas deviņas baznīcas, turpinot šo luteranizācijas procesu arī tālākos gados. 1570. gadā viņš Subates tirgus vietu (vācu: Subbath) pie Lietuvas robežas izlēņoja Plāteru dzimtai. Hercogs Gothards 1587. gada testamentā savam dēlam Frīdriham piešķīra Zemgali un Sēliju ar centru Sēlpils pilī, bet Vilhelmam Kurzemi ar centru Kuldīgas pilī. Līdz Vilhelma pilngadībai galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī. 1590. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers Neištatei piešķīra miesta tiesības, bet 1621. gadā Sēlpilij pilsētas tiesības.

1625. gadā Poļu-zviedru kara, 1657. gadā Otrā Ziemeļu kara un 1701. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Sēlijā iebruka Zviedrijas karaspēks, kas pilnīgi nopostīja Biržu pili Lietuvas pusē. 1626. gada oktobrī Sēlpils pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, bet 1627. gadā Sēlpils pilsētu nodedzināja. Pēc Sēlpils pagrimuma par Sēlijas galveno pilsētu kļuva Jaunjelgava, kuru 1646. gadā pārdēvēja par Frīdrihštati un 1647. gadā piešķīra pilsētas privilēģijas un ģerboni. 1650. gada dokumenti parāda strauju ražošanas uzplaukumu visā teritorijā. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas caristes karaspēka uzbrukuma dēļ 1656. gadā zviedri ar akmeņiem piekrautām liellaivām nobloķēja satiksmi pa Daugavas ūdensceļu, hercogs Jēkabs sāka plānot jauna ūdensceļa izveidi no Daugavas gar Lietuvas robežu līdz Jelgavai. 1667. gada rudenī pēc hercoga Jēkaba pavēles sāka rakt Eglonas-Susējas kanālu, bet 1670. gadā viņš piešķīra pilsētas tiesības baltkrievu bēgļu slobodai Daugavas kreisajā krastā, iepretī Krustpils cietoksnim, un nodēvēja savā vārdā par Jakobštati. Tajā iekārtoja ostu dzelzs ražojumu izvešanai, ko kausēja Biržu dzelznamā (tagad Salas pagasta "Kapenos"). Tur darbojās naglu un enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, kālija un ziepju vārītava, stikla, kaļķu un darvas ceplis. Cauri Sēlijai veda hercogistes pasta ceļš no Jelgavas caur Jaunjelgavu un Jēkabpili uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Pēc vienas versijas 1684. gadā Jēkabpils amatnieka S. Skavronska ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. 1682. gadā uzcēla Jaunsubates latīņu skolu, kurā mācījās arī Sēlijas latviešu zemnieku bērni. Ilūkstes muižnieks Bērtulis Zībergs deva patvērumu no Rīgas izraidītiem jezuītiem, kas 1690. gadā Ilūkstē uzcēla katoļu baznīcu.

1704. gada 26. jūlijā pie Salas notika Jēkabpils kauja, kurā Zviedrijas un tās sabiedroto karaspēks Kurzemes gubernatora Ādama Lēvenhaupta vadībā sakāva krievu un to sabiedroto lietuviešu karaspēku. 1705. gadā Sēlpils cietokšņa garnizona karavīri, no jauna tuvojoties krievu karaspēkam, to uzspridzināja. Sēlpils zaudēja savu saimniecisko un politisko nozīmi. 1710. gadā Sēlijā plosījās Lielais mēris, karu un sērgas dēļ strauji samazinājās iedzīvotāju skaits.

Pēc kara hercogu vara ievērojami vājinājās. 1737.-1741. gadā par hercogu bija Krievijas atbalstītais Ernsts Johans Bīrons, pēc viņa atcelšanas visa faktiskā vara piederēja vietējiem muižniekiem. Bīrons atgriezās amatā 1761. gadā, pēc viņa valdīja viņa dēls Pēteris..

Hercogistes laikā sēļu apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai sāka lietot terminu “Augšzeme” (vācu: Oberkurland), palikušos sēļus sāka dēvēt par “rēdiņiem” (šo terminu lieto 17. gs. Kurzemes mācītāji Georgs Mancelis un Pauls Einhorns, vēlāk arī Vecais Stenders), atzīmējot, ka tie runā “samaitātā” latviešu valodā, augšzemnieciskā izloksnē. Atkarībā no tā, kādas ticības ir dzimtskungi, tā lielākoties kļuva protestantu, luterāņu teritorija (tolaik Sēlpils vai Jaunjelgavas pilstiesas iecirkņi), daļēji — dienvidu daļā — katoliska (Subates, Bebrenes, arī Aknīstes novadi).

Kurzemes guberņas sastāvā

Pēc 1795. gada Sēlijas teritorija atradās Kurzemes guberņas sastāvā un to veidoja Sēlpils virspilskunga tiesa (Oberhauptmannschaft Selburg) ar tām pakļautajām Jaunjelgavas pilskunga (Hauptmannschaft Friedrichstadt) un Ilūkstes pilskunga (Hauptmannschaft Illuxt) tiesām. Šajā laikā no Latgales un Baltkrievijas ieceļoja vecticībnieki un pareizticīgie krievi un baltkrievi, miestos apmetās ebreji. 1840. gadā cauri Ilūkstei izbūvēja veco Pēterburgas—Varšavas lielceļu, bet 1873. gadā dzelzceļa līniju Dinaburga—Tilzīte.

1873. un 1878. gadā pie Sunākstes baznīcas notika Sēlpils draudzes novada dziesmu svētki ar vairākiem simtiem dziedātāju un vairākiem tūkstošiem klausītāju. 19. gadsimta beigās Sēlijas nosaukums tika no jauna pieminēts Augusta Bīlenšteina ceļojuma aprakstā par Augškurzemi (1882) un viņa grāmatā par seno latviešu cilšu robežām (1892), Skruzīšu Mikus populārajā apcerē par sēļiem kā Kurzemes augšgala senčiem (1889) un studentu korporācijas “Selonija” nosaukumā (1880). 1904. gadā cauri Sēlijai uzbūvēja Ventspils—Ribinskas dzelzceļa līniju.

Pirmā pasaules kara Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada otrajā pusē Sēlijas rietumdaļu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks un vairāk kā divus gadus gar Daugavu, tālāk gar Daugavpils-Viļņas lielceļu gāja frontes līnija. Krievijas armijas artilērijas apšaudēs tika nopostīta Ilūkstes pilsēta, Dvietes un Dunavas baznīcas un Pilskalnes muiža. Frontes apgādei tika izbūvēts sazarots Viesītes šaursliežu dzelzceļa tīkls, kas darbojās līdz 1960. gadiem.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada sākumā Sēliju ieņēma lielinieku karaspēks, 1919. gada vasarā 3. Jelgavas kājnieku pulka 3. bataljons kopā ar Lietuvas karaspēku piedalījās Sēlijas atbrīvošanā. Lietuvas valdība pieprasīja pievienot Lietuvai sešus ieņemtos Ilūkstes apriņķa pagastus.

1919. gada oktobrī Bermonta-Avalova armija pārgāja uzbrukumā austrumu virzienā, mēģinot ieņemt ne tikai Rīgu, bet arī visu bijušās Kurzemes guberņas austrumu daļu. 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. bataljons pie Viesītes (tolaik-Ekengrāves) un pie Biržiem, bet novembrī pie Jaunjelgavas un Daudzevas uzvarēja pretiniekus.

Savukārt 1920. gada pavasarī Polijas armija ieņēma Grīvas pilsētu, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagastus, kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, bet 1920. gada oktobrī arī Lietuvas armija bija spiesta atstāja Ilūksti.

Pēc Latvijas Republikas izveides Sēlija tika iekļauta Zemgales apgabala sastāvā un to veidoja Ilūkstes apriņķis un Jēkabpils apriņķis. Šajā laikā zinātniskajā literatūrā sēļu jēdzienu nostiprināja lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1924) un arheologs Eduards Šturms, kas veica izrakumus Dvietes apmetnes vietā.

1938. gadā laikraksts "Zemgales Balss" rakstīja, ka "senāko Augškurzemi – Zemgales austrumu galotni, 18. gadsimtā sauca par Sēliju, bet tās iedzīvotājus – par sēļiem. Gadsimtu garajā virknē daudz kas grozījies, un seno Sēliju tagad grūti atšķirt no pārējās latvju zemes. Vienīgi mazais novirziens valodas izloksnē, kas sākas jau ap Daudzevu, liecina, ka še meklējams mūsu zemes novads, kas kādreiz piederēja kādai senai latvju ciltij".

Latvijas PSR pastāvēšanas laikā Sēlijas teritoriālā identitāte atkal pieklusa. Pēc 1949. gada administratīvās reformas tās teritorijā likvidēja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus un nodibināja sīkos Grīvas, Ilūkstes, Aknīstes, Neretas, Jēkabpils, Jaunjelgavas rajonus. Pēc 1956. gada mazos rajonos apvienoja ar Daugavpils un Jēkabpils rajoniem. 1967. gadā izveidoja Stučkas rajonu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Aizkraukles rajonu.

Trešās atmodas laikā, Riharda Kalvāna un Viļa Krūmiņa rosināts, no 1989. gada īslaicīgi darbojās Rīgas sēļu klubs, 1995./96. gads tika pasludināts par Sēļu gadu un 1995. gadā Ilūkstē tika dibināta Sēlijas asociācija. 1999. gadā notika 1. Sēlijas kongress Aknīstē un Viesītē, nākamie kongresi notika 2001. gadā Ilūkstē un Neretā, 2003. gadā Viesītē, 2005. gadā Jēkabpilī un Sēlpilī, 2008. gadā Viesītē. 2000. gadā Heraldikas komisija oficiāli apstiprināja sarkanbaltzaļo Sēlijas karogu. Ļoti lielu ieguldījumu Sēlijas teritoriālās identitātes atdzimšanā deva Sēlijas asociācijas goda prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš.