Alektene vai Alcitene (latīņu: Allecten vai Allciten) bija sēļu zeme līdz 13. gadsimta vidum, kad to iekļāva Livonijas ordeņa valsts teritorijā.

Aptuvenā 13. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā.

Tiek uzskatīts, ka 1251. gada dokumentā minētais Alektenes pilsnovads atradies lielu mežu vidū Daugavas kreisajā krastā uz dienvidaustrumiem no Kalves zemes.[1]

Kaut gan precīza lokalizācija nav iespējama, visticamāk, ka mūsdienās Alektenes vai Alcitenes zemes teritoriju aizņem Augšdaugavas novada austrumu daļu (iepriekšējo Ilūkstes novadu), kam lietuviešu valodā ir saglabājusies nosaukuma forma Alūksta (vai Ilūkšta, Alūkšta). Vēl 16. gadsimtā Ilūkste dēvēta par Ilikseni (vācu: Illiksen). Lietuvas Sēlijas daļā blakus Ilūkstes novadam atrodas Rokišķu rajons, kurā ar līdzīgu nosaukumu atrodams pilskalns pie Alsetas ezera (Alsetos piliakalnis).

1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritoriju pievienot Rīgas bīskapijai, tomēr Livonijas ordenis panāca, ka 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem.[2]

1259. gada dokumentā, kurā Lietuvas ķēniņš Mindaugs precizēja Livonijas ordenim dāvinātās Sēlijas zemes robežas, minēti Alze, Medennen, Calven, Mallaisen, Thowraggen, Utten, Uspal u.c. pilsnovadi.[3][4]

Alze var tikt identificēta ar agrāk 1251. gadā pieminēto Allecten pilsnovadu.