Vikipēdija

Aleksandrs IV

Pāvests Aleksandrs IV (latīņu: Alexander IV), īstajā vārdā Rinalds no Džennas vai Džennas Rinalds no Seņji grāfiem (itāļu: Rinaldo di Jenne dei Conti di Segni; dzimis 1185. vai 1199. gadā, miris 1261. gada 25. maijs) bija Romas pāvests no 1254. gada līdz savai nāvei 1261. gadā. Tūlīt pēc nākšanas pie varas 1255. gadā nodibināja Rīgas arhibīskapiju un izdeva vismaz 13 krustakaru bullas pret Baltijas pagāniem (prūšiem, kuršiem, žemaišiem un zemgaļiem). Vēlējās rast izlīgumu ar ortodokso baznīcu un vienoties krusta karā pret mongoļiem 1259. gadā.

Aleksandrs IV
Alexander IV
(Rinaldo di Jenne dei Conti di Segni)
Romas pāvests
Amatā
1254. gada 12. decembris — 1261. gada 25. maijs
Priekštecis Inocents IV
Pēctecis Urbāns IV
Dzimšanas dati ap 1199. vai 1185. gadu
Dženna, Pāvesta valsts
Miršanas dati 1261. gada 25. maijs
Viterbo, Pāvesta valsts
Tautība itālis
Augstskola Parīzes Universitāte (Sorbona)
Paraksts

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis, pēc dažādiem avotiem, 1185. vai 1199. gadā Džennā, Pāvesta valsts teritorijā. Viņa māte piederēja pie ietekmīgās Seņji grāfu (Conti di Segni) ģimenes, tāpat kā Romas pāvesti Inocents III un Gregorijs IX, kas 1227. gadā viņu iecēla par kardinālu un Franciskāņu ordeņa protektoru. 1231. gadā viņu iecēla par Ostijas bīskapu, 1244. gadā par kardinālu kolēģijas dekānu.

1254. gada 12. decembrī Neapolē kardināli viņu ievēlēja par Romas pāvestu. Sava pontifikāta laikā Aleksandrs IV turpināja cīņu pret Hoenštaufenu dinastijas imperatoriem, pretrunu dēļ bija spiests no Romas pārcelt savu rezidenci uz Vitebro katedrāli, kur mira 1261. gada 25. maijā.

Pāvesta Aleksandra IV lēmumi par Livoniju

labot šo sadaļu
  • 1255. gada 20. janvārī pāvests pēc Livonijas, Igaunijas un Prūsijas arhibīskapa Alberta II lūguma apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, pie kam Rīgas vārdā turpmāk bija titulējama arī visa baznīcas province un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības.
  • 1255. gada 7. martā pāvests prasīja no Lietuvas karaļa Mindauga, lai viņš aizsargātu tieši Romas pāvestam pakļauto Lietuvas bīskapu Krišjāni no pagānu uzbrukumiem un viņa tiesas varā esošiem pavalstniekiem.
  • 1255. gada 15. martā Aleksandrs IV atbrīvoja Vācu ordenī iestājušos no soda par iepriekš izdarītajiem noziegumiem.
  • 1255. gada 31. martā pāvests pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma uzņēma Rīgas baznīcu sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā un apstiprināja minētam Albertam un viņa kanoniski ieceltiem pēcniekiem visus īpašumus un labumus, kas tobrīd piederēja Rīgas baznīcai vai ko tā iegūs nākotnē no pāvestiem, karaļiem un firstiem vai citā likumīgā kārtā:

1. vietu, kur atrodas Rīgas dombaznīca, Rīgas pilsētu ar tās piederumiem, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības; 2. Turaidas, Lielvārdes, Reskules (Ikšķiles), Riemeņu (Mālpils), Doles, Salaspils, Kokneses, Asotes un Lepenes pilis un to piederumus, Jersikas [pils] kalnu; 3. archbīskapa pilis, laukus, pļavas, birzis, mežus, zvejas, ganības, dzirnavas un desmito tiesu Zemgalē, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības; 4. Upmali, Metsepoli, Tālavu un Sēliju ar visiem augšā minētiem piederumiem, brīvībām un imunitāti; 5. paturot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības, Rīgas metropolīta varai tiek pakļautas Sāmsalas, Tērbatas, Kursas, Virijas, Kulmas, Vārmas, Pamedes [Pomezanijas], Sembas, Rutēnijas un Rēveles bīskapijas;

bez tam Albertam tika piešķirta tiesība lietot palliju svinamās dienās, iesvētot bīskapus un ordinējot svētniekus; nevienam nedrīkstēja piederēt par dzimtu kapsētas un baznīcas beneficiji; diecezei saistoši bija arhibīskapa rīkojumi, ko viņš bija izdevis kanoniskā kārtā kopā ar savu domkapitulu vai tā prātīgāko daļu; visiem, ko viņš bija sodījis ar ekskomunikāciju vai interdiktu, tika atrautas draudzes locekļa tiesības, izņemot draudošas nāves briesmas vai gadījumu, ja arhibīskapa prombūtnē kāds cits tos atbrīvoja no soda pēc kanoniski dotā gandarījuma; vienīgi pāvesta vai viņa legāta uzdevumā kāds cits prelāts Alberta diecezē drīkstēja noturēt konventus, izdarīt kulta aktus un tml., pirms nebija saņēmis minētā arhibīskapa atļauju; neviens garīdznieks bez arhibīskapa atļaujas nedrīkstēja viņam uzticētās Rīgas diecēzes baznīcas iznomāt vai nodot trešo personu varā; tāpat palika spēkā visas agrākās Rīgas baznīcas brīvības, imunitātes un saprātīgi ieradumi; savā provincē un viņa metropolīta varai pakļautās bīskapijās arhibīskaps varēja likt nest sev priekšā krustu.

  • 1255. gada 2. augustā pāvests ziņoja Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas Māras klostera priorei un māsām, ka uzņem tās Sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā, piešķir Sv. Benedikta reglamentu un ciesterciešu brāļu institucijas, kā arī apstiprināja klostera toreizējos valdījumus un arī tos, ko tas nākotnē likumīgi iegūs no karaļiem, firstiem vai ticīgo dāvinājumiem, bet jo sevišķi vietu, kur klosteris atrodas, līdz ar piederumiem; 50 arklus Zemgalē, tikpat Upmalē, tikpat Jersikā Rīgas diecezē; bez tam Lībekas diecezē.
  • 1255. gada 3. augustā pāvests pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma atļāva viņam iecelt īpašu bīskapu [Haseldorfas Fridrihu] Votzemes, Ingrijas un Karēlijas pagāniem, kas izteikuši vēlēšanos atteikties no elku kalpības un pāriet katoļos.
  • 1256. gada 11. martā pēc sembju uzbrukuma Klaipēdas cietoksnim pāvests aicināja dominikāņu mūkus sludināt krusta karu pret Livonijas un Prūsijas pagāniem.
  • 1256. gada 31. augustā viņš uzdeva Kursas un Kulmas bīskapiem sludināt krustakarus pret Livonijas, Prūsijas un Kursas pagāniem.
  • 1256. gada 16. septembrī viņš aicināja Maincas dominikāņu mūkus sludināt krustakarus pret tām pašām zemēm.
  • 1257. gadā pāvests piešķīra Vācu ordenim Templiešu ordeņa privilēģijas, aizliedza priesteriem un bruņiniekiem izstāties no ordeņa.
  • 1257. gadā viņš apstiprināja Lietuvas karaļa Mindauga lēmumu nodod Sēlijas zemes Vācu ordenim.
  • 1257. gadā viņš ņēma Rīgas pilsētu savā aizsardzībā.
  • 1258. gadā pāvests atļāva Vācu ordenī uzņemt laicīgos priesterus.
  • 1259. gadā Aleksandrs IV atjaunoja iepriekšējo pāvestu Vācu ordenim piešķirtās privilēģijas.
  • 1260. gadā pāvests pavēlēja visiem Livonijas bīskapiem atbalstīt krusta karus un piedalīties Vācu ordeņa piļu celšanā.
  • 1260. gadā viņš apstiprināja Vācu ordenim tiesības uz divām trešdaļām no Kursas teritorijas, tiesības uz zemēm, kas tika saņemtas kā vasaļa dāvana no Lietuvas karaļa Mindauga un Lietuvas bīskapa, tāpat tiesības uz Rutēnijā iekarotajām zemēm.

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aleksandrs_IV&oldid=4164137"