Jānis Stradiņš

latviešu akadēmiķis, fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks
Šis raksts ir par ķīmiķi. Par rakstnieku skatīt rakstu Jānis Ivars Stradiņš.

Jānis Stradiņš (dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā,[1] miris 2019. gada 29. novembrī Rīgā[2]) bija latviešu fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.[1] Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (kopš 1973. gada), Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1998—2004), Valsts pētījumu programmas "Letonika" vadītājs. Daudzu Latvijas un ārzemju profesionālo organizāciju goda biedrs.[3]

Jānis Stradiņš
Jānis Stradiņš 2010. gadā
Jānis Stradiņš 2010. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 10. decembrī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2019. gada 29. novembrī (85 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Vecāki Pauls Stradiņš
Dzīvesbiedre Laima Stradiņa
Bērni Pauls Stradiņš, Pēteris Stradiņš
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizikālķīmija
Alma mater Latvijas Valsts Universitāte

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1933. gadā Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Bērnībā dzīvoja Āgenskalnā, mācījās Rīgas pilsētas 35. pamatskolā [4] Margrietas ielā 4 un Rīgas 5. vidusskolā, ko absolvēja 1951. gadā.[5] Studēja Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē (1951—1956).[1][3] Sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Eksperimentālās medicīnas institūta Furfurola sektorā, bet jau pavisam drīz viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par jaundibināmā Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātnisko sekretāru. Veica pētījumus polarogrāfijā, kas 1960. gadā vainagojās ar zinātņu kandidāta disertācijas “Dažu organisko nitrosavienojumu polarogrāfijā” aizstāvēšanu Maskavas Valsts universitātē.[4] 1961. gadā Stradiņš izveidoja OSI Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam.[3] 1968. gadā viņš aizstāvēja ķīmijas zinātņu doktora disertāciju “Aromātiskās un heteroaromātiskās rindas nitro- un karbonilsavienojumu polarogrāfija un to elektronstruktūra”,[4] no 1972. gada bija docētājs Latvijas Valsts Universitātē (LVU), 1973. gadā Stradiņu ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas īsteno locekli, 1974. gadā par LVU profesoru.[3] 1975. gadā viņš kļuva par zinātniskā žurnāla “Heterociklisko savienojumu ķīmija” galveno redaktoru. Šajā laikā Jāņa Stradiņa interešu lokā arvien lielāku vietu ieņēma zinātnes un kultūras vēsture, 1984. gadā Stradiņu uzņēma Latvijas Rakstnieku savienībā, no 1987. gada viņš darbojās Latvijas Kultūras fondā.[4]

Atmodas kustības laikā 1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība Jāņa Stradiņa vadībā izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju. 1989. gadā bija iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[6] Kopš 1990. gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992. gadā — arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūtā.[3]

1996. gadā J. Stradiņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) viceprezidentu, 1998. gadā par LZA prezidentu,[7] 2004. gadā par LZA Senāta priekšsēdētāju. Kopš 1987. gada viņš bija Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, kopš 1990. gada vadīja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kopš 2006. gada — valsts pētījumu programmu "Letonika". No 1990. līdz 2007. gadam bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis.

Apbalvojumi un pagodinājumiLabot

1983. gadā Jānim Stradiņam piešķīra Paula Stradiņa balvu, 1988. gadā — Paula Valdena prēmiju, 1990. gadā — Solomona Hillera medaļu. 1993. gadā viņu apbalvoja ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu par "izciliem darbiem organiskajā ķīmijā un Latvijas zinātnes vēsturē",[8] 1994. gadā viņš saņēma Teodora Grothusa prēmiju un Gustava Vanaga balvu.

1995. gadā Stradiņam piešķīra II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni[1], 2008. gadā — I šķiras Atzinības krustu, 2001. gadā Francijas Goda leģiona ordeni, 2004. gadā — Igaunijas Māras zemes krustu.[8]

1989. gadā Jānis Stradiņš ieguva Latvijas Universitātes,[7] 1999. gadā — Latvijas Lauksaimniecības universitātes[7] un 2007. gadā — Rīgas Stradiņa universitātes goda doktora nosaukumu.

DarbiLabot

Jānis Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk kā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatām un vairāk kā 270 zinātniskām publikācijām zinātnes vēstures jomā.[9]

  • J. Stradiņš. H. Strods. Jelgavas Pētera akadēmija: Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas. Rīga: Zinātne, 1975. — 318 lappuses
  • J. Stradiņš. Lielā zinātnes pasaule un mēs. Rīga: Zinātne, 1980. — 285 lappuses
  • J. Stradiņš. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. Rīga: Zinātne, 1982. — 393 lappuses
  • R. Valters, J. Stradiņš. Organiskā ķīmija Latvijā. Rīga: Zinātne, 1985. — 92 lpp.
  • J. Stradiņš. Lomonosovs un Latvija. Rīga: Zinātne, 1987. — 173 lpp.
  • J. Stradiņš. Trešā atmoda: raksti un runas 1988.—1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga: Zinātne, 1992. — 404 lpp.
  • J. Stradiņš, K.E. Arons, A. Vīksna. Tāds bija mūsu laiks ... Rīga: Sprīdītis, 1996. — 491 lappuses
  • J. Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmijai 50 gadi. Rīga: Zinātne, 1998
  • J. Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. — 639 lpp.
  • Я. Страдынь. Становление и развитие Латвийского института органического синтеза за 50 лет (1957–2006). ХИМИЯ ГЕТЕРОЦИКЛИЧЕСКИХ СОЕДИНЕНИЙ, 2007, Vol. 171 (krieviski)
  • J.Stradins. 800 years of science in Riga, Latvia. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2002, vol. 56, N 4/5, pp. 145—154. (angliski)
  • J.Stradins. Science and scientist in Latvia: A historical perspective. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2003, vol. 57, N 1/2, pp. 42—55. (angliski)
  • 2009. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. —— 640 lpp. —— ISBN 978—9984—824—13—0.

LiteratūraLabot

  • Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš. Biobibliogrāfija II. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2004.
  • I. Andersone, G. Štāle, Dz. Zaķe. Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš: biobibliogrāfija. Rīga: Latvijas akadēmiskā bibliotēka, 1993. — 299 lappuses
  • Ян Павлович Страдынь. К 70—летию со дня рождения. ХИМИЯ ГЕТЕРОЦИКЛИЧЕСКИХ СОЕДИНЕНИЙ, 2003 — vol. 1763 (krieviski)

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 «"Latvijas ļaudis" ieraksts». Gramata21.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 28. martā.
  2. «Mūžībā devies akadēmiķis Jānis Stradiņš». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2019-11-29.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 336. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Nekrologs akadēmiķim Jānim Stradiņam
  5. IN MEMORIAM. JĀNIS STRADIŅŠ Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
  6. No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
  7. 7,0 7,1 7,2 «Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca». Letonika.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 28. martā.
  8. 8,0 8,1 «Jānis Stradiņš». LZA.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. janvārī. Skatīts: 2014. gada 17. janvārī.
  9. Latvian Scientists Archived 2014. gada 14. novembrī, Wayback Machine vietnē. CV no LZA datubāzes

Ārējās saitesLabot