Medene

Medene (latīņu: Meddene, castrum Medene) bija sēļu zeme vai pilsnovads 13. gadsimtā, kas atkārtoti pieminēta Lietuvas karaļa Mindauga dāvinājumā Livonijas ordenim 1255. gadā un Upmales zemes dalīšanas dokumentā 1261. gadā.

13. un 14. gadsimtā Medene atradās Aizkraukles komturejas sastāvā. Pēc Melnas līguma noslēgšanas 1422. gadā to iekļāva Žemaitijas kunigaitijas sastāvā.

Nosaukums

Vārds "Medene" varētu būt cēlies no vārda "medis" — "mežs", lai apzīmētu biezos mežus šajā novadā. Arī mūsdienās to aizņem gandrīz nepārtraukti meži, galvenokārt priežu meži pārpurvotās augsnēs. Viens no lielākajiem ir Taurkalnes meža masīvs pie Jaunjelgavas.

Vēsture

Atskaņu hronikas vēstījumā par 1245. gada Livonijas krusta karu notikumiem pieminēts krustnešu karagājiens uz Nalseni cauri lielajiem Medenes zemes purviem, mežiem un upēm. Pirms tam Daugavas kreisajā krastā esošo zemju valdnieki brāļi Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis bija noslēguši militāru savienību ar Livonijas ordeņa mestru Dītrihu no Grīningenas. Miļģerīns kopā ar saviem ļaudīm un iedzīvi bija apmeties "iepretim Aizkrauklei" un kristījies katoļu ticībā. Karagājiena laikā Livonijas ordeņa karaspēks kopā ar sabiedrotajiem ieņēma Lengevīna pili un ar kara laupījumu un par ķīlniekiem sagūtītajām sievām, viņu bērniem, zirgiem, govīm un teļiem jāja atpakaļ uz Rīgu. Atceļā viņiem purvainā apvidū uzbruka lietuviešu karaspēks, bet tika sakauts.

Lietuvas karaļa dāvinājums Livonijas ordenim

1255. gada oktobrī Lietuvas karaļa Mindauga dāvinājumā minēta Meddene, Pelone, Maleysine un Thovraxe, kas ar saviem apgabaliem saukusies Sēlene (terram, que Selen dicitur, videlicet Meddene, Pelone, Maleysine, Thovraxe, cum suis attinenciis), šie vietvārdi atrodami arī pāvesta Aleksandra IV apstiprinājumā 1257.gadā.

Teritorija

Medenes zeme acīmredzot atradusies Sēlijas rietumos, jo zemgaļu valsts Upmale sniegusies līdz tās robežai. Pēc Indriķa Šterna^[1] uzskata Medenes zemes teritoriju mūsdienās daļēji aizņem Skaistkalnes pagasts, Bārbeles pagasts, Vecumnieku pagasts, Birzgales pagasts, Valles pagasts, Kurmenes pagasts, Mazzalves pagasts, Sērenes pagasts, Jaunjelgava un daļa no Biržu rajona Lietuvā.

Zināms, ka 1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi:

ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (uz austrumiem no Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas^[2].
dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lēvenes upi, Mūsas upi.
rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram. (dokuments var arī būt Livonijas ordeņa viltojums, lai leģitimizētu iekarotās vai iekārotās zemes).

Vilis Biļķins Medeni identificēja pie Meduma ezera (Medumu pagasts)^[3], bet Augusts Bīlenšteins ar 1257. gadā pieminēto Medones pili^[4] Daugavas krastā.

Tomēr maz ticams, ka Sēlijā vienlaikus atradušās divi pilsnovadi ar Medenes nosaukumu.

Atsauces

↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 184., 262., 429. lpp.
↑ Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. Hrsg. von F.G.Bunge u.a. Bd. I, Reval, 1853. n.363. Kolonnen 461-464.
↑ V.Biļķins. Sēlija un Dienvidkursa. Mineapole, Sēļzemnieka apgāds, 1992, 20.-22. un 28.-29. lpp.
↑ August Johann Gottfried Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache...

Ārējās saites

Sēlija

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 184., 262., 429. lpp.

[2] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. Hrsg. von F.G.Bunge u.a. Bd. I, Reval, 1853. n.363. Kolonnen 461-464.

[3] V.Biļķins. Sēlija un Dienvidkursa. Mineapole, Sēļzemnieka apgāds, 1992, 20.-22. un 28.-29. lpp.

[4] August Johann Gottfried Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache...

[1]

[2]

[3]

[4]