Kaļķakmens
Kaļķakmens ir karbonātiezis, kas sastāv galvenokārt no kalcīta. Kaļķakmeņus iedala pēc struktūras un sastāva. Pēc struktūras īpašībām izšķir brahiopodu, oolītu, kristāliskos, kunkuļainos un citu veidu kaļķakmeņus. Ja dažādu veidu piemaisījumi kaļķakmeņos ir vairāk nekā 50%, tad tos iedala smilšainajos, mālainajos, kramainajos, dolomitizētos un glaukonītsaturošajos kaļķakmeņos.
Veidošanās Labot
Kaļķakmeņi galvenokārt ir veidojušies seklās jūrās. Sīkāk tos iedala biogēnos (ja ir bioloģiska izcelsme), hemogēnos, pārkristalizētos, kā arī drupu jauktas izcelsmes.
Metamorfisma procesā kaļķakmeņi pārvēršas par marmoriem.
Izmantošana Labot
Būvmateriālu rūpniecībā kaļķakmeni izmanto cementa un kaļķu ražošanā. Cukura rūpniecībā kaļķakmeni izmanto biešu jēlsulas attīrīšanai. Ķīmiskajā rūpniecībā kaļķakmeni izmanto sodas, kalcija karbīda un minerālmēslu ražošanā. Stikla ražošanā kaļķakmeni izmanto kā piedevu, lai uzlabotu stikla termisko un ķīmisko izturību. Lauksaimniecībā kaļķakmeni izmanto augsnes kaļķošanai un kā piedevu lopbarībā.
Atradnes Latvijā Labot
Latvijā kaļķakmens izpētītais krājums (A kategorija) tiek lēsts uz 180 miljoniem m3,[1] bet novērtētais (N kategorija) uz 717 miljoniem, galvenokārt tas atrodams dienvidrietumu daļā (Saldus un Dobeles novados).[1] 2005. gadā tā ieguve bija 0,19 miljonu m3.[1] 2011.gadā tika izdota atļauja to iegūt Kūmu karjerā Saldus novada Novadnieku pagastā, kur ieguve tika plānota 0,86 miljonu m3 gadā.[2]
Latvijas teritorijā ir ordovika, silūra, devona, perma un juras periodos radušies kaļķakmeņi, kā arī kvartāra kaļķakmeņi jeb saldūdens kaļķieži. Hronoloģiski vecākie ordovika un silūra ieži atrodas lielā dziļumā un nav pieejami praktiskai izmantošanai. Arī devona kaļķakmeņi, kuri sastopami starp dolomīta slāņiem Latvijas ziemeļaustrumos, atrodas diezgan lielā dziļumā. Juras kaļķakmeņi zināmi tikai nedaudzās vietās Latvijas dienvidrietumu daļā kā lēcveidīgas starpkārtas starp citiem iežiem.[3]
Kvartāra saldūdens kaļķieži galvenokārt atrodami nelielās teritorijās pie avotiem un citās vietās, kur zemes virspusē izplūst ar kalciju bagāti pazemes ūdeņi, vai ezeros. Saldūdens kaļķiežiem Latvijas teritorijā īpaša uzmanība veltīta pagājušā 20. gadsimta vidū, tika apzinātas vairāk kā 300 atradnes, kuru ieži lietojami galvenokārt augšņu kaļķošanai. Tomēr lielākā daļa no izpētītajām atradnēm ir ekonomiski maznozīmīgas savu nelielo krājumu dēļ.[3]
Lielākā praktiskā vērtība ir perma kaļķakmeņiem, kas sastopami Latvijas dienvidrietumos — Auces, Saldus un Nīgrandes apkaimē, kā arī Lietuvas ziemeļos. Latvijā izpētītas 7 perma perioda kaļķakmens atradnes — Kūmas, Auce, Nīgrande, Kursīši, Pampāļi, Pūteļkalns — Zirnāji un Tīdas. Vēl divas atradnes — Cieceres un Sātiņu—Sesiles — mūslaikos jau ir iztukšotas. Detalizēti izpētītajām Kūmu un Auces atradnēm piešķirts valsts nozīmes atradņu statuss, pateicoties to lielajiem krājumiem.[3]
Ārējās saites Labot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kaļķakmens.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
- ↑ 1,0 1,1 1,2 lu.lv. V. Segliņš. Latvijas derīgie izrakteņi
- ↑ «Kaļķakmens ieguve derīgo izrakteņu atradnē “ Kūmas” | Vides pārraudzības valsts birojs». www.vpvb.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-09.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs». videscentrs.lv. Skatīts: 2023-06-09.[novecojusi saite]