Vikipēdija

Savstarpējās palīdzības pakts starp Igauniju un PSRS

Igaunijas un PSRS Savstarpējās palīdzības pakts padomju militārā spiediena rezultātā tika parakstīts 1939. gada 28. septembrī Maskavā. Līgums atļāva Igaunijas teritorijā izvietot padomju armijas un flotes bāzes ar 25 000 kareivju. PSRS apņēmās respektēt Igaunijas suverenitāti, tajā pastāvošo politisko un ekonomisko sistēmu. Līgums kalpoja par pamatu Igaunijas okupācijai 1940. gada jūnijā.

Pakta pirmā lapa.
Pakta otrā lapa.
Pakta trešā lapa.
Pakta ceturtā lapa.

Politiskā situācija labot šo sadaļu

Pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas 17. septembrī PSRS iebruka Polijā. Vienlaikus tā sāka savas kontroles uzspiešanu Baltijas valstīm, ar militāru un politisku spiedienu panākot gandrīz identisku Savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Latvija līdzīgu līgumu parakstīja 5. oktobrī un Lietuva līgumu par bāzu izvietošanu un Viļņas apgabala atgūšanu parakstīja 10. oktobrī. Sarunas ar Somiju par līguma noslēgšanu ievilkās un noveda pie padomju-somu Ziemas kara.

Jau 1939. vasarā Igaunija saņēma informāciju par Ļeņingradas kara apgabala daļu kustību valsts tuvumā. Ģenerālis Laidoners sniedza informāciju, ka septembra vidū pie Igaunijas robežām esot koncentrēti līdz 250 000 padomju kareivju, tai skaitā vismaz sešas bruņotās divīzijas un 500 lidmašīnas. Aktīva bija arī padomju Baltijas flote.[1]

Izmantojot internētās poļu zemūdenes "Orzel" aizbēgšanu no Tallinas ostas uz Zviedriju 1939. gada 18. septembrī, PSRS kara flote bez brīdinājuma iegāja Igaunijas teritoriālajos ūdeņos, un kara aviācija sāka pārkāpt Igaunijas gaisa telpu. Igaunija tika apvainota nespējā nodrošināt savu neitralitāti.

19. septembra pusdienlaikā Igaunijas vēstnieks Augusts Reis tika uzaicināts tikties ar Molotovu, kurš informēja, ka tā kā Igaunijas valdība nespēj garantēt savu neitralitāti, padomju Baltijas flote sāks Igaunijas teritoriālo ūdeņu aizsardzību.

Turpmākajās dienās padomju kuģi vairākkārt demonstratīvi tuvojās Igaunijas salām. 20. septembrī kuģi Engelss, Volodarskis un Artjoms pietuvojās Muhu salai. 22. septembrī padomju zemūdene izšāva torpēdu tiešā Tallinas-Helsinku pasažieru kuģa tuvumā. 24. septembrī padomju aviācija sāka ielidot Igaunijas gaisa telpā, lidojot pāri Kuresārei, Narvai, Muhu, kā arī Tallinai.[1]

22. septembrī Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters tikās ar padomju vēstnieku Ņikitinu, kurš informēja, ka kādam no Igaunijas būtu jādodas uz Maskavu parakstīt jauno igauņu-padomju tirdzniecības līgumu. Selters piedāvāja ekonomikas ministru Leo Sepu, taču pēc neilga laika padomju vēstnieks informēja, ka PSRS vēlētos, lai līgumu parakstīt dodas ārlietu ministrs. Selters par šo vēlmi informēja prezidentu Konstantīnu Petsu un premjeru Kārelu Ēnpalu. Abi piekrita, ka ārlietu ministram jādodas uz Maskavu, lai atrisinātu situāciju ar PSRS militārajiem draudiem Igaunijai.

Naktī uz 23. septembri Selters ar vilcienu devās uz Maskavu. Pa ceļam igauņu delegācija varēja novērot padomju karaspēka kustību Igaunijas virzienā.

Sarunas 24. septembrī labot šo sadaļu

Pirmā igauņu tikšanās ar Molotovu un Mikojanu sākās 24. septembrī 21.00. Molotovs gandrīz uzreiz sāka runāt par aizbēgušās "Orzel" draudiem PSRS flotei un Igaunijas nespēju nodrošināt neitralitāti.

“ Partijas Politbirojs un Padomju Savienības valdība ir nolēmuši pieprasīt no Igaunijas valdības drošības garantijas un tādēļ piedāvā noslēgt militāro savienību vai savstarpējās palīdzības līgumu, kas dotu Padomju Savienībai tiesības turēt Igaunijas teritorijā flotes un aviācijas atbalsta punktus vai bāzes.(...) Pirms 20 gadiem jūs piespiedāt mūs sēdēt Somijas “peļķē”. Jūs taču nedomājiet, ka šī situācija var turpināties mūžīgi. Toreiz Padomju Savienība bija bezspēcīga (...) tagad Padomju Savienība ir lielvara, kuras intereses ir jāņem vērā. (…) Es jūs lūdzu, nespiediet mūs lietot spēku pret Igauniju.[2] ”

Selters atbildēja, ka nav pilnvarots parakstīt šādu līgumu bez konsultācijām ar valdību Tallinā.

24. septembra pusnaktī igauņi tika otrreiz izsaukti uz Kremli, lai saņemtu padomju piedāvātā līguma pirmo teksta variantu un pārrunātu flotes bāzu iespējamās izvietošanas vietas. Selters un vēstnieks Reis norādīja, ka Molotova pieprasītā Pērnavas osta ir aizsalusi četrus mēnešus gadā, bet valsts galvaspilsētas Tallinas tirdzniecības ostā izvietot svešas valsts kara bāzi ir neiedomājami. Tāpēc izskatīšanai tika piedāvāta līdz galam neizbūvētā Paldisku osta. Molotovs atteicās no iespējām flotes bāzes izvietot Igaunijas salās, taču izrādīja interesei par lidlauku izvietošanu Sāremā un Hījumā.

Igaunijas pārstāvji Tallinā atgriezās 25. septembra vakarā.

Igaunijas lēmums pieņemt PSRS noteikumus labot šo sadaļu

Jau 24. septembra rītā Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners uzdeva savam palīgam doties uz Vāciju, lai noskaidrotu atbildi uz jautājumu, vai Vācija ļaus Rietumiem piegādāt ieročus Igaunijai pa jūru. Tikšanās ar vērmahta pārstāvjiem notika Kēnigsbergā. Vācieši atbildēja, ka nupat noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts tiem neļauj palīdzēt Igaunijai pat tieša PSRS uzbrukuma gadījumā, un ņemot vērā Vācijas karu ar Rietumiem, ieroču piegādes pa jūru ir izslēgtas.

No sarunām ar vērmahta pārstāvjiem kļuva skaidrs, ka padomju uzbrukuma gadījumā Igaunija tiktu atstāta viena; Vācija un PSRS ir izveidojušas aliansi; Polijas sagrāves rezultātā Igaunija ir izolēta no Rietumiem; Baltijas jūru kontrolē Vācija un PSRS, karamateriālu saņemšana pa jūru nav iespējama; Igaunijas armija nevar apturēt padomju armiju, kas koncentrēta pie valsts robežām; Skandināvi un somi izvairās; Igaunijas sabiedrotā Latvija pat neatļāva 20. septembrī ģenerālim Balodim tikties ar ģenerāli Laidoneru Valkā.[3]

1939. gada 26. septembrī no 16.00-17.00 prezidenta Petsa vadībā notika valdības sēde. Selters ziņoja par PSRS negaidītajām prasībām un militārajiem draudiem. Vēstnieks Rei apstiprināja, ka PSRS prasības ir ultimāts un Igaunijas negatīvas atbildes gadījumā var sekot uzbrukums. Selters uzsvēra, ka PSRS faktiski ir brīvas rokas uzbrukumam Igaunijai, vienīgais, kas to attur ir nevis Igaunijas armija, bet jautājums, kā šo agresiju padarīt legāli un morāli pieņemamu pārējai pasaulei. No Vācijas, Somijas un Latvijas militāru palīdzību nav ko gaidīt.

Ģenerālis Laidoners ziņoja, ka Rietumu un Vācijas kara dēļ nav cerību saņemt Rietumu palīdzību; Polijas sagrāve ir tā nobiedējusi reģiona mazās valstis, kā tās neapdraudēs savu neitralitāti, lai konfliktētu ar PSRS; Latvija mums nepalīdzēs, šis jautājums ir jāizlemj mums pašiem; Igaunija nevarēs pretoties ilgi un padomju aviācijas kontrole pār valsts gaisa telpu var traucēt veiksmīgi veikt mobilizāciju. Ņemot vērā šos apsvērumus, Laidoners ieteica pieņemt PSRS uzspiestās prasības un parakstīt līgumu.

Prezidents Petss piekrita pakta parakstīšanas neizbēgamībai. "Atteikties no padomju piedāvājuma pašreizejajā draudīgajā situācijā nozīmētu apzināti sūtīt visu igauņu tautu nāvē. Mums nav pietiekošu līdzekļu, lai pretotos neskaitāmi spēcīgākajiem ienaidnieka spēkiem un mēs esam atstāti vieni, bez palīdzības no ārpasaules."[3]

Sapulces laikā no Vācijas vēstnieka tika saņemts oficiālais Berlīnes viedoklis: "Igaunijas valdība zina, kas tai ir jādara. Bet ja tai ir svarīgs Berlīnes viedoklis, tad Padomju Savienības pieprasītais pakts ir jāparaksta jo ātrāk jo labāk. Tas ir vienīgais Igaunijas glābiņš."

Jāņem vērā, ka tajā laikā neviens nevarēja prognozēt kara ilgumu un tālāko gaitu, lielākā daļa cerēja, ka karam beidzoties, aizies arī padomju garnizoni.

Lai noslēgtu līgumu, valdība papildus Selteram uz Maskavu sūtīja divus pieredzējušus politiķus - Antsu Pīpu, Starptautiskās likumdošanas profesoru Tartu Universitātē, bijušo Igaunijas premjerministru un ārlietu ministru, igauņu-padomju miera līguma sarunu dalībnieku 1920. gadā un Jiri Uluotsu, konstitucionālo jautājumu ekspertu un Igaunijas Parlamenta priekšsēdētāju.

Igauņu delegācija lidoja uz Maskavu ar pārsēšanos Rīgā. Pārsēšanās laikā Selters tikās ar igauņu vēstnieku Rebani un lika tam informēt Latvijas valdību par padomju izvirzītajām prasībām, par igauņu lēmumu tās pieņemt un noskaidrot Latvijas valdības pozīciju. Rebane vēlāk ziņoja, ka ir informējis Munteru, kurš apsolījies informēt Ulmani. Jautāts par Latvijas viedokli par Igaunijas lēmumu parakstīt paktu, Munters atbildējis, ka viņš to var saprast un līdzīgu prasību izvirzīšanas gadījumā arī Latvijai neatliks nekas cits kā tās pieņemt.[1]

Sarunas 27. un 28. septembrī labot šo sadaļu

27. septembrī Igaunijas delegācija 21.00 atkal ieradās Kremlī. Molotovs uzreiz izmantoja padomju tvaikoņa “Metalist” it kā torpedēšanu un nogremdēšanu (kuģis esot redzēts arī vēlāk) Narvas līcī, lai kategoriski pieprasītu tiesības Igaunijā turēt 35 000 lielus padomju armijas, kavalērijas un aviācijas spēkus. Tie nodrošināšot abu valstu drošību, kā arī iekšējo kārtību Igaunijā. Selters atbildēja, ka piedāvājums nav pieņemams, jo nozīmētu Igaunijas okupāciju. Selters uzstāja, ka padomju militārā kontingenta uzdevums var būt vienīgi padomju bāzu apsargāšana un nekādā gadījumā Igaunijas iekšējās kārtības nodrošināšana. Molotovs sarunās piedalīties uzaicināja arī Staļinu, kurš sarunu gaitā izlikās nezinām, ka Igaunijas armijā nav veikta moblizācija un tajā nav 150 000 kareivju. Staļins piekrita samazināt padomju kontingenta skaitu līdz 25 000.

Igauņiem atstājot Molotova kabinetu, tie satika priekštelpā gaidošo Ribentropu, vēstnieku Maskavā Šulenburgu un pārējo Vācijas delegāciju, kas bija ieradusies uz sarunām par Vācijas-PSRS Draudzības un Robežu līgumu.

Sazvanoties ar valdību Tallinā, lai informētu par sarunu gaitu, Selters uzzināja, ka padomju aviācija aizvien biežāk pārkāpj Igaunijas gaisa telpas robežas, bet igauņi atturas no šaušanas. Selteram tika uzdots pēc iespējas censties samazināt padomju garnizonu lielumu, bet turpināt sarunas un noslēgt līgumu.

Igaunijas delegācijas loceklis Ants Pīps 27. septembrī rakstīja:

“ Ko lai dara? Brīvprātīgi akceptēt padomju okupāciju (…), pretoties ir bezjēdzīgi. Kas zina, varbūt vēsture rādīs, ka Haha darīja pareizi (Čehoslovākijas prezidents, kas piekrita Vācijas okupācijai). Bāzes un liels garnizons nozīmē sava likteņa atdošanu citiem. Bet kāda ir alternatīva? Bezjēdzīga slepkavošana un sagrāve. Bet šādi varbūt tauta izdzīvos un laiks rādīs.[4] ”

28. septembra tikšanās par līguma detaļām sākās 13.00 un beidzās 15.00. Atstājot tikšanos ar Staļinu un Molotovu, Igaunijas delegācija uzgaidāmajā telpā atkal satika un sarokojās ar Vācijas ārlietu ministru Ribentropu un vēstnieku Šulenburgu. Ja igauņiem tas vēl nav zināms, tad vāciešiem jau ir skaidra igauņu situācija.

Savstarpējās diskusijās igauņu delegācija nonāca pie viedokļa, ka PSRS vēlas ātri sasniegt savus mērķus un sarunu vilcināšana vai pārtraukšana novedīs pie kara. PSRS piekrita Selteram, ka padomju karaspēks jāizvieto bāzēs, nevis visā valsts teritorijā un ka tie tikai apsargās bāzes, nevis nodrošinās kārtību valstī. Garnizonu izvietošana ir neizbēgama, jo bāzēs jāizvieto kareivji un tās ir jāapsargā. Nākama tikšanās bija nolikta uz 21.00. Strīdoties par līguma detaļām, Staļins piekrita bāzei Paldiskos, taču līdz tās pabeigšanai uzstāja uz flotes tiesībām izmantot Tallinas ostu divus gadus.

“ Sarunu laikā Staļins saka: Nespiediet mūs meklēt citas iespējas Padomju Savienības drošībai. Nebaidieties no šiem garnizoniem. Mēs esam jums apliecinājuši, ka Padomju Savienība nevēlas nekādā veidā ietekmēt Igaunijas suverenitāti, valdību vai ekonomisko sistēmu, nedz arī iekšējo dzīvu un ārpolitiku. Mēs nevēlamies uzvesties kā Vācija uzvedās Čehoslovākijā. Tieši tāpēc padomu karaspēks atturēsies no visa, kas neatbilst šiem solījumiem. Jūs paturiet savu armiju cik lielu vēlaties. Pie tam, šajā punktā noteiktajiem mēriem ir pagaidu raksturs, tie ilgs tik ilgi, cik ilgs pašreizējais Eiropas karš. (...) Es varu Jums teikt, ka Igaunijas valdība darīja gudri un Igaunijas iedzīvotāju interesēs noslēdzot šo līgumu ar Padomju Savienību. Jo ar jums varēja notikt tas pats, kas notika ar Poliju. Polija bija varena valsts. Kur Polija ir tagad?[2] ”

Selters savās atmiņās rakstīja, ka, gaidot dokumentu sagatavošanu parakstīšanai, viņš dzirdējis, kā Molotovs zvana un saka: "Kļim (Vorošilovs?), nekavējoties dod pavēli – atlikt". Igauņu armija ziņoja, ka nedaudz vēlāk novērota padomju bruņutehnikas atkāpšanās no pierobežas zonas.

Sarunām noslēdzoties un gaidot līguma teksta nodrukāšanu, abas delegācijas ieturēja vakariņas. Igauņi izsacīja komplimentus par Kaukāza vīniem, Staļins katram delegācijas loceklim uzdāvināja 20 pudeles vīna. Tika uzsaukti tosti par prezidentu Petsu un Staļinu.

Līgumu pusnaktī no 28. uz 29. septembri parakstīja Igaunijas Ārlietu ministrs Karls Selters un padomju Ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs.

Līguma saturs labot šo sadaļu

  1. Punkts paredzēja abu pušu militāro sadarbību trešās puses uzbrukuma gadījumā.
  2. Punktā PSRS apņēmās palīdzēs Igaunijai ar ieroču piegādēm.
  3. Punkts atļāva padomju armijas un flotes bāžu izvietošanu Igaunijā.
  4. Punkts uzlika par pienākumu abām pusēm neiesaistīties militārās aliansēs, kas būtu vērstas pret līgumslēdzējām pusēm.
  5. Punktā bija uzsvērts, ka līgums neietekmē abu pušu politisko un ekonomisko sistēmu, kā arī to suverenitāti. Tas noteica, ka armijas bāžu teritorija paliek Igaunijas teritorijas daļa.
  6. Punkts noteica ratifikācijas kārtību un to, ka līgums ir parakstīts uz desmit gadiem ar iespēju to pagarināt vēl uz pieciem gadiem.
  7. Punkts noteica, ka līguma teksts ir krievu un igauņu valodās.[5]

Bāzu izvietošana un iekšpolitiskā situācija labot šo sadaļu

Pēc PSRS prasības līgums netika sūtīts apstiprināšanai Igaunijas parlamentam, to parakstīja prezidents Petss.

2. oktobrī Igaunijā ieradās padomju militārā delegācija Ļeņingradas kara apgabala pavēlnieka Kirila Mereckova vadībā, lai plānotu garnizonu izvietošanas detaļas. Igauņi bija nepatīkami pārsteigti, kad papildus bāzēm Hījumā, Sāremā un Paldiskos delegācija pieprasīja papildus militārās bāzes Hāpsalu, Paidē un Valgā, kā arī lidlaukus centrālajā un Rietumigaunijā. Pēc igauņu sūdzības Molotovs atbildēja, ka papildus bāzes netiks izvietotas, jo pakta tekstā tādas nav paredzētas, taču tekstā nekas neesot minēts par lidlauku skaitu un izvietojumu, tāpēc padomju puse tos var pieprasīt pēc vēlēšanās.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika 1939. gada 4. oktobrī Tallinā. Oktobrī atkāpās Ēnpalu valdība un par jauno premjerministru 12. oktobrī tika iecelts Uluots, bet Pīps par ārlietu ministru. 1939. gada 17. oktobra rītā Igaunijā ienāca padomju militārais kontingents, kas bija gandrīz divreiz lielāks par Igaunijas armiju.[6]

Ārējās saites labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 «Testimony of Estonia's Foreign Minister Karl Selter». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. augustā. Skatīts: 2014. gada 27. janvārī.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Minutes of the Soviet-Estonian Negotiations for the Mutual Assistance Pact of 1939». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. augustā. Skatīts: 2014. gada 21. janvārī.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Minutes of the Soviet-Estonian Negotiations». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 6. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā.
  4. ↑ Foreign Policy of Estonia in 1939 - 1940
  5. ↑ «Līguma teksts latviešu valodā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 27. janvārī.
  6. ↑ «Padomju karaspēks vakar uzsācis gājienu uz savām bāzēm Igaunijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. decembrī. Skatīts: 2014. gada 27. janvārī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Savstarpējās_palīdzības_pakts_starp_Igauniju_un_PSRS&oldid=3274394"