Alfreds Jēkabs Bērziņš
Alfreds Jēkabs Bērziņš (1899. gada 21. oktobris [v.s. 8. oktobris] — 1977. gada 30. novembris) bija Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks. Latviešu zemnieku savienības biedrs. Bijis Latvijas sabiedrisko lietu ministrs (1937—1940) un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents (1938—1940). Apspiesto Eiropas tautu asamblejas (Assembly of Captive European Nations, ACEN) priekšsēdētājs (1969–1970).
| Alfreds Jēkabs Bērziņš | |
|---|---|
 | |
| Latvijas sabiedrisko lietu ministrs | |
|
Amatā 1937. gada 1. aprīlis — 1940. gada 19. jūnijs | |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Pēctecis | Pēteris Blaus |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1899. gada 21. oktobrī Jeru pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija |
| Miršanas dati |
1977. gada 30. novembrī (78 gadu vecumā) Ņujorka, Ņujorka, ASV |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latviešu zemnieku savienība |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Alīne Bērziņa |
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis 1899. gada 21. oktobrī mežsarga Jēkaba un Karlīnes (dzimušas Pēterēn) Bērziņu ģimenē Jeru pagasta Oleru "Liesumu" mājās[1]. Mācījies Kārķu pagastskolā, pēc tam Valkas reālskolā. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Strādājis vairākos laikrakstos, tajā skaitā 1928.-1929. gadā kā "Valkas Balss" izdevējs un redaktors.[2]
1928. gadā neveiksmīgi kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās. 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības saraksta. Ievēlēšanas brīdī bija Aizsargu štāba organizācijas daļas vadītājs. Darbojās vairākās komisijās — pieprasījumu, publisko tiesību, kā arī kultūras fonda domē.[3] Pēc Ulmaņa apvērsuma ieguva vairākus sabiedriskus amatus: vispirms 1937. gadā iecelts par sabiedrisko lietu ministru, bet 1938. gadā paralēli tam sāka pildīt arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta pienākumus.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā viņš tika atcelts no amata, bet ar sava pēcteča Sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua palīdzību viņam izdevās iegūt atļauju braucienam uz Vāciju. Divus mēnešus pavadījis Berlīnes policijas cietumā, jo tika uzskatīts, ka viņš spiego Lielbritānijas labā. Tajā pašā laikā Lielbritānijas izmeklētāji uzskatīja, ka Bērziņš darbojas Vācijas vai Japānas interesēs.[4][5]
Pēc Otrā pasaules kara beigām 1950. gadā izceļoja uz ASV, kur aizvadīja atlikušo dzīves daļu. Būdams tur, piedalījās trimdas LOK izveidē.[6] Miris 1977. gada 30. novembrī[7].
Ģimene
labot šo sadaļuPrecējies ar atraitni Alīnu Nolli (dzimušu Šāberti, 1895-1980), kas pirms tam bija precējusies ar ārstu Bernhardu Nolli (miris 1931. gadā), dēls Harijs Viktors Nolle (1921-1994). Laulībā dzimusi meita Maija Bērziņa-Einere. 1941. gada 14. jūnijā Alīna Bērziņa kopā ar dēlu Hariju izsūtīti uz Sibīriju. 1950. gadu beigās atgriezušies Latvijā, pēc tam izbraukuši uz Rietumvāciju.[8][9]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- I šķiras Atzinības krusts Nr. 5 (1938.g. 16. novembrī)[10]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. 1. sējums (Jeru pagasts). A/S Preses nams. 2001.
- ↑ Valkas novadnieki Valkas novada centrālā bibliotēka
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
- ↑ Antonijs Zunda. «Kā Alfrēds Bērziņš kļuva par «spiegu»». Apollo, 2007. gada 13. oktobrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 5. maijā.
- ↑ Viesturs Sprūde. «Noslēpumainais Alfrēds Bērziņš». Latvijas Avīze, 2012. gada 16. jūlijs.
- ↑ Ieva Runge. «Pirmie starp līdzīgiem». Sports, 2012. gada 22. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 27. Maijs. Skatīts: 2012. gada 5. maijā.
- ↑ Miris Alfreds Berziņš Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Londonas Avīze 1977. gada 9. decembrī
- ↑ A. Bērziņa meita: Ulmaņa kulta mums mājās nebija Latvijas Avīze 2012. gada 17. jūlijs
- ↑ Par kādu nesatikšanos Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Laiks 2000.gada 8.janvāris
- ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: amats izveidots |
Latvijas sabiedrisko lietu ministrs 1937. gada 1. aprīlis — 1940. gada 19. jūnijs |
Pēctecis: Pēteris Blaus |
| Priekštecis: Marģers Skujenieks |
LOK prezidents 1938—1940 |
Pēctecis: Vilnis Baltiņš (amatā stājās 1988. gadā) |