Autoritārisms ir politiskā sistēma, kurai raksturīga varas koncentrācija viena vadoņa rokās. Tai ir raksturīga antidemokrātiska valsts pārvaldes sistēma, kas izveidota, lai nodrošinātu iedzīvotāju bezierunu pakļaušanos vadonim un valsts varai. Vara tiek koncentrēta diktatora rokās, kurš kontrolē visas varas iestādes. Savu varu pār sabiedrību vadonis uztur ar karaspēka, drošības dienestu un paklausīga birokrātiskā aparāta palīdzību. Dažkārt autoritāras varas pretinieki tiek vajāti vai pat fiziski iznīcināti. Autoritārā valstī var notikt vēlēšanas, tomēr tās nav demokrātiskas. Uz galveno valsts amatu parasti kandidē pats diktators, lai viņa vara izskatītos likumīga. Šādu vēlēšanu rezultāts gandrīz vienmēr ir labi paredzams.

Latvijā Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms pastāvēja no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam.

Autoritārisms ir valdības sistēma, ko raksturo iedzīvotāju pilnīga pakļaušanās varai, kas ir vērsta pret indivīda brīvībām un kur tiek sagaidīta bezierunu pakļaušanās valsts varai.

Autoritāru sistēmu īpašības:

  • ierobežots varas nesēju loks. Diktators, hunta, oligarhija.
  • varas neatkarība no iedzīvotāju gribas.
  • ierobežots politiskais plurālisms, bez reālas varas un atbildības vēlētāju priekšā.
  • vara tiek īstenota ar pavēļu un administatīvā aparāta palīdzību.
  • armija, policija, slepenie dienesti tiek izmantoti režīma vajadzībām.
  • režīma leģitimitāte balstās emocijās, kas pamato nepieciešamību pēc režīma un attaismo tā pastāvēšanu, kā vienīgo risinājumu akūtām valsts problēmām.
  • ierobežota masu iesaiste un politiskās aktivitātes ierobežošana vai aizliegšana.
  • tiek ignorēts varas dalīšanas princips starp izpildvaru, likumdevēja varu un tiesu varu.
  • vāji definētas vai mainīgas izpildvaras pilnvaras.
  • nenotiek totāla kontrole pār sabiedrību, biznesa sfēra lielā mērā paliek brīva.
  • indivīdam nav aizsardzības pret valsts varu.

Autoritārisma varianti:

Ārējās saites labot šo sadaļu