Atvērt galveno izvēlni

Vladislavs Rubulis

Latvijas politiķis

BiogrāfijaLabot

Izglītība un sabiedriskā darbībaLabot

Vladislavs Rubulis piedzima Rēzeknē[1] 1887. gada 24. decembrī (pēc vecā stila — 11. decembrī) Antona un Marijas Rubuļu ģimenē. 1897. gadā viņš sāka mācīties Rēzeknes pamatskolā, vēlāk mācījās Rēzeknes pilsētas skolā, kuru pabeidza 1903. gadā. 1905. gada pavasarī iestājās Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā, taču drīz no tā izstājās, lai pievērstos farmaceita profesijai. Studijas viņš turpināja Maskavā un Harkovā, kur 1915. gadā ieguva provizora grādu farmaceitikā.[2]

Darbojies Pēterbugas latviešu muzikālajā biedrībā, no 1906. līdz 1907. gadam bija tās valdes loceklis. Darbojies studentu organizācijā "Gunskurs". 1912. gadā izdeva un rediģēja laikrakstu "Jaunos Zinias". Pirmā pasaules kara laikā turpināja strādāt Pēterburgā, 1915. gadā dibināja Latgaliešu biedrību palīgā kara upuriem. Rubulis bija biedrības vadītājs visu tās pastāvēšanas laiku. Tā sadarbojās ar Latviešu bēgļu centrālkomiteju. 1917. gadā iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbībā un strādāja tās prezidijā, par spīti tam, ka sēdes notika Valkā. Kad LPNP sēdes tika pārceltas uz Pēterburgu, daļu no tām rīkoja V. Rubuļa dzīvoklī.[2] Bija latviešu studentu korporācijas Lacuania biedrs.

Politiskā darbībaLabot

Tālāko darbību Pēterburgā bremzēja lielinieku nākšana pie varas. 1920. gadā Vladislavs Rubulis kopā sievu un dēlu atgriezās Latvijā. Ministru kabinets viņu iecēla par Latgales apgabala darba inspektoru, turklāt, Rubulis bija laikraksta "Latgalīts" redaktors.[2] 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, pārstāvējis Latgales Zemnieku partiju. Darbojies publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[3] 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā. Darbojies deputātu lietu izmeklēšanas, pašvaldības, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijās.[3][4]

1925. gada decembrī kļuva par tautas labklājības ministru Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Amatu saglabāja arī Artura Alberinga kabinetā. 1926. gada decembrī amatu zaudēja, taču atgriezās 1928. gada janvārī Pētera Juraševska valdībā. Viņš amatā palika līdz 1934. gada martam, būdams piecās dažādās valdībās. Šajā laikā ievēlēts un darbojies arī 3. un 4. Saeimā.[5][6] Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā atgriezies ministra amatā, kur palika līdz savai nāvei.

NāveLabot

Dzīves nogalē Vladislavam Rubulim bija sirds problēmas, kurām sekoja asins saindēšanās ar komplikācijām. 1937. gada 21. maijā ievietots Rīgas 2. slimnīcā, kur miris 1937. gada 26. jūnijā pulksten 7.53.[7] Sakarā ar Rubuļa nāvi pusmastā tika nolaisti Latvijas karogi pie visu ministriju un tautas labklājības ministrijai padoto iestāžu ēkām, kā arī Ministru prezidenta standarts pie valdības ēkas.[8] Apbedīts Rēzeknes Katoļu kapos.[9]

AtsaucesLabot

  1. Latgales dati
  2. 2,0 2,1 2,2 «Tautai un valstij veltīts mūžs». Latvijas Kareivis. 1937. gada 18. aprīlī.
  3. 3,0 3,1 H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
  4. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  5. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
  6. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
  7. «Miris ministrs V. Rubuls». Ventas Balss. 1937. gada 29. jūnijā.
  8. «Miris tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuls». Jaunākās Ziņas. 1937. gada 26. jūnijā.
  9. «Vladislava Rubuļa piemiņas plāksne». Atpūtas bāzes. Skatīts: 2012.01.04.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Voldemārs Salnais
Ansis Rudevics
Juris Pabērzs
Latvijas tautas labklājības ministrs
1925. gada 24. decembris1926. gada 8. decembris
1928. gada 24. janvāris1934. gada 16. marts
1934. gada 16. maijs1937. gada 26. jūnijs
Pēctecis:
Ansis Rudevics
Juris Pabērzs
Hermanis Apsītis