Atvērt galveno izvēlni

Hugo Rozenšteins (1892. gada 11. jūlijs [v.s. 29. jūnijs]1941. gada 30. jūlijs) bija Latvijas armijas ģenerālis. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pēdējais Latvijas Armijas štāba priekšnieks.

Hugo Rozenšteins
Latvijas armijas formas tērpā
Latvijas armijas formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 11. jūlijs [v.s. 29. jūnijs]
Valsts karogs: Latvija Svētciems, Salacgrīvas novads, Latvija
Miris 1941. gada 30. jūlijā (49 gadi)
Valsts karogs: Krievija Maskava, Krievija
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Elfrīda Piko, dzimusi Vērhānu[1]
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1914. — 1917.
1918. — 1940.
Valsts Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Sv. Vladimira ordenis (IV šķira), Sv. Staņislava ordenis (II un III šķira), Sv. Annas ordenis (II, III un IV šķira), Lāčplēša Kara ordenis (III šķira), Triju Zvaigžņu ordenis (II un III šķira), Viestura ordenis (I šķira (ar šķēpiem)), Aizsargu Nopelnu krusts, Latvijas Aizsardzības Biedrības sudraba medaļa, Francijas Goda Leģiona ordenis (IV šķira), Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras III pakāpe), Somijas Baltās Rozes ordenis (III šķira) Lietuvas 10 gadu neatkarības medaļa[1] u.c.
Izglītība Aleksandra karaskola Petrogradā
Vecāko virsnieku kursi
Čehoslovākijas Kara akadēmija
Cits darbs pasniedzējs, publicists, vairāku grāmatu autors

Satura rādītājs

BiogrāfijaLabot

Dzimis Vecsalacas pagasta Svētciema "Mērniekos".[2] Tēvs bija Svētciema dzirnavnieks. Pabeidzis vietējo skolu devās uz Rīgu, kur 1911. gadā pabeidza Rīgas reālskolu. 1914. gada 1. janvārī, kā I šķiras savvaļnieks iestājās Krievijas impērijas armijā.[3] Dienēja 92. Pečoras kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Narvā. Sākoties Pirmajam pasaules karam jau 1. augustā kopā ar savu pulku nokļuva frontē. 23. septembrī Rozenšteins tika komandēts uz Vladimira kara skolu Petrogradā, bet vēlāk pārgāja uz Aleksandra kara skolu.[4] 1915. gada 1. februārī viņš absolvēja šo karaskolu iegūstot praporščika dienesta pakāpi. Neilgu laiku viņš dienēja 24. rezerves bataljonā, bet vēlāk 25. rezerves bataljonā.[1] Jūlijā tika iecelts par rotas komandieri 15. Tiflisas grenadieru pulkā. Decembrī paaugstināts par podporučiku. Vēlāk iecelts par bataljona komandieri. 1916. gadā paaugstināts par poručiku. 1917. gadā paaugstināts par štābskapitānu. Tajā pašā gadā bijis vairākkārt piekomandēts pie divīzijas un korpusa štābiem. 1917. gada decembrī, pēc Oktobra revolūcijas, atvaļinājās no dienesta. Kara laikā tika apbalvots ar IV šķiras Vladimira ordeni, II un III šķiras Staņislava ordeni un II, III, IV šķiras Annas ordeņiem. Pēc dienesta atstāšanas dzīvoja Maskavā, Tveras guberņā un Petrogradā. Pēc Brestas miera noslēgšanas, 1918. gada maijā, atgriezās Latvijā, kur apmetās pie vecākiem.

1918. gada 22. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (vēlākā Latvijas armija). Dienestā ieskaitīts kapteiņa pakāpē. Sākotnēji dienēja 1. Latgales virsnieku rotā, bet jau 1919. gada 2. janvārī tika pārcelts uz Virsnieku rezerves rotu, kura nedaudz vēlāk kļuva par Neatkarības rotu. Pirmajā lielākajā kaujā 16. janvārī pie Lielauces, kur Rozenšteins komandēja vadu, tika smagi ievainots plecā.[3][5] No kaujas lauka evakuēts uz Liepāju, bet februārī pārvests uz Vāciju. Jūlijā atgriezies Liepājā, kur turpinājis ārstēties lazaretē. Tā kā pēc ārstu slēdziena nav varējis turpināt dienestu frontē, tad 1. oktobrī ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štābā, kur kļuva par Operatīvās daļas priekšnieka palīgu. Novembrī tika iecelts par Ārējās izlūkošanas nodaļas priekšnieku. 1920. gada martā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1920. gada 5. septembra līdz 1921. gada janvārim bija kara aģents Vācijā.[4]

1921. gada aprīlī atkal tika iecelts par Izlūkošanas nodaļas priekšnieku. 1924. gadā pabeidza vecāko virsnieku kursus. Vairākkārt izpildīja Armijas štāba Operatīvās daļas priekšnieka pienākumus. Darbojies arī kā lektors Augstākajos virsnieku kursos.[6] 1926. gada 7. maijā apbalvots ar Igaunijas Brīvības krustu (I šķiras III pakāpi).[7] 1926. gadā iestājies Čehoslovākijas Kara akadēmijā, kuru pabeidza 1928. gadā. 1928. gada 17. novembrī saskaņa ar Valsts Prezidenta pavēli armijai un flotei numur 329. paaugstināts par pulkvedi (skaitot no 18. novembri).[8] Pēc tam, lai iegūtu bataljona komandēšanas, no 1928. līdz 1929. gadam bija bataljona komandieris 5. Cēsu kājnieku pulkā (2. Vidzemes kājnieku divīzijas sastāvā), bet, lai iegūtu pulka komandēšanas cenzu, no 1933. gada 15. maija līdz 1934. gadam komandēja 3. Jelgavas kājnieku pulku (1. Kurzemes kājnieku divīzijas sastāvā).[4] 1932. gada 1. decembrī apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu.[9] Piedalījās 1934. gada 15. maija apvērsuma īstenošanā.[4] 1935. gada septembrī Rozenšteinu iecēla par Augstākās kara skolas priekšnieku. 16. novembrī, reizē ar Ludvigu Bolšteinu, tika paaugstināts par ģenerāli (skaitot no 18. novembra).[3][10] 1937. gada septembrī pārstāvēja Latvijas delegāciju Sarkanās armijas manevros Baltkrievijā.[11]

Pēdējā Hugo Rozenšteina atestācijas rakstā (1938. gada), kas saglabājies arhīvā, kuru apstiprināja Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, bija teikts:[12]

Fiziski veselīgs; spējīgs panest dienesta grūtības miera un kara laikā. Garīgi attīstīts labi; nevainojamu morāli, lielu sabiedrisko un militāro taktu un pareizu ētikas izpratni. Stingra, noteikta rakstura. Disciplinēts, korekts. Militāros jautājumos seko līdzi militārajai literatūrai un zinātnei un turpina paplašināt savas zināšanas. Labi pārzina karavīru dzīvi un vajadzības, rūpējas par viņiem, ir bezpartejisks un taisns. Samērā īsā pulka komandēšanas laikā ar enerģisku, neatlaidīgu un bagātu pašierosmi, darbu ir panācis labas sekmes karavīru apmācībā un audzināšanā; sevišķi pulka virsniekus sakausējot viengabalainā saimē un atbrīvojot viņus no pārmērīgas parādu nastas, piespiezdams dzīvot savu budžetu robežās. Līdzīgā kārtā ievadījis viņus veselīgā sabiedriskā dzīvē, izejot no morāles un sabiedriskā takta redzes stāvokļa. Visā savā darbā uzrāda lielu enerģiju, darba mīlestību, prasmi un patstāvību. Ievēro likumību un valsts intereses. Ir drošs uzņemties atbildību par savas darbības sekām. Taktiski ļoti labi gatavots. Spējīgs komandēt arī lielāku vienību. Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu.

1939. gada oktobrī tika iecelts par Armijas štāba priekšnieku. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada 30. jūlijā, tika atvaļināts no dienesta. 29. augustā tika apcietināts Svētciema dzirnavās un pēc tam izvests uz Krievijas PFSR, kur viņam 1941. gada 9. jūlijā tika piespriests nāvessods, kas tika izpildīts 1941. gada 30. jūlijā.[13]

DarbiLabot

Rozenšteins Latvijas armijas laikrakstā "Latvijas Kareivis"[14] , kā arī izdevumā "Militārais Apskats",[15] publicēja vairākus rakstus, kas bija veltīti militārajai tematikai. Rozenšteins bija ar vairāku grāmatu autors, kuras bija veltītas militārajai jomai, piemēram:

  • "Latvijas kara ģeogrāfija" (1932)[12]
  • "Kājnieku pulka aizmugures noorganizēšana kara laikā" (1937)[12]
  • "Divīzijas, pulka un bataljona vadības organizācija un darbības kara laikā" (1937)[12]
  • "Flanka un koncentriskais manevrs uzbrukumā" (1938)[16]
  • "Cīņa pret flanku manevru un ielenkta karaspēka kaujas darbība" (1938)[17]
  • "Latvijas armija 20. gados" (1940)[12][18]

Piezīmes un atsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 "Latvijas armijas augstākie virsnieki:1918-1940:biogrāfiska vārdnīca" (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4
  2. Latvijas Kareivis "Izbraukšana uz Čekoslovākijas kaŗa akadēmiju." (30.09.26.)[novecojusi saite]
  3. 3,0 3,1 3,2 Latvijas Kareivis "Paaugstinājumi armijā valsts svētkos" (16.11.35.)[novecojusi saite]
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Latvijas Kareivis "Divdesmit gadi virsnieka gaitās" (01.02.35.)[novecojusi saite]
  5. Latvijas Kareivis "Dzimtene" (03.10.33.)[novecojusi saite]
  6. Latvijas Kareivis "Kā virsnieki papildinājuši praktiskās zināšanas" (15.09.26.)[novecojusi saite]
  7. Latvijas Kareivis "Mūsu virsnieku apbalvošana ar Estijas ordeni" (06.06.25.)[novecojusi saite]
  8. Latvijas Kareivis "Latvijas Prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 329" (18.11.28.)[novecojusi saite]
  9. Latvijas Kareivis "Iekšlietu ministris K.Kauliņš" (02.12.32.)[novecojusi saite]
  10. Latvijas Kareivis "Valsts Prezidenta 330. pavēle armijai un flotei" (17.11.35.)[novecojusi saite]
  11. Latvijas Kareivis "Maršals Vorošilovs SPRS armijas manevru rajonā."[novecojusi saite]
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 "Latvijas ģenerāļi (1918-1940):armijas komandieri un štāba priekšnieki" Rihards Treijs (2006. g.) ISBN 9984-731-78-2
  13. Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN 9984-792-11-0
  14. Latvijas Kareivis "Divīzijas kavalērijas uzdevumi" (03.02.28.)[novecojusi saite], Latvijas Kareivis "Apvidus novērtēšana I" (28.09.27.)[novecojusi saite], Latvijas Kareivis "Apvidus novērtēšana. II" (29.09.27.)[novecojusi saite], Latvijas Kareivis "Smago ložmetēju uguns darbība" (23.09.27.)[novecojusi saite]
  15. Latvijas Kareivis "Militāržurnālu apskats" (12.07.32.)[novecojusi saite], Latvijas Kareivis "Militārais apskats" (06.07.32.)[novecojusi saite] u. c.
  16. Latvijas Kareivis "Jaunas grāmatas Armijas štāba bibliotēkā" (13.03.38.)[novecojusi saite]
  17. Latvijas Kareivis "Jaunas grāmatas Armijas štāba bibliotēkā" (11.06.38.)[novecojusi saite]
  18. H. Rozenšteins bija šīs grāmatas virsredaktors.

Ārējās saitesLabot