Guntis Ulmanis

latviešu politiķis, 5. Latvijas valsts prezidents
Šis raksts ir par 5. Latvijas Valsts prezidentu. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Guntis Ulmanis (dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā) ir latviešu politiķis. Viņš bija pirmais Latvijas Valsts prezidents pēc valsts neatkarības atjaunošanas laikā no 1993. līdz 1999. gadam. Politikā ienāca kā Latvijas Zemnieku savienības biedrs, galvenokārt tādēļ, ka ir pēdējā pirmskara Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. Pēc ilga pārtraukuma atsāka politisko darbību 2010. gadā, kad kļuva par apvienības "Par Labu Latviju" valdes priekšsēdētāju[1] un no tās saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā.

Guntis Ulmanis
Guntis Ulmanis 2010. gadā
Latvijas Valsts prezidents
Amatā
1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs
Premjerministrs Ivars Godmanis
Valdis Birkavs
Māris Gailis
Andris Šķēle
Guntars Krasts
Vilis Krištopans
Priekštecis Anatols Dinbergs[a]
Pēctecis Vaira Vīķe-Freiberga
10. Saeimas deputāts
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2011. gada 17. oktobris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis

Dzimšanas dati 1939. gada 13. septembrī (84 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija PSKP (1965—1989)
LZS (1992—2001)
Tēvs Eduards Ulmanis
Māte Vera Ulmane (dzimusi Goldmane)
Dzīvesbiedrs(-e) Aina Ulmane
Bērni 2 meitas un dēls
Profesija ekonomists
Augstskola Latvijas Valsts universitāte
Paraksts

a No 1940. līdz 1993. gadam šo amatu neviens neieņēma. Latvijas intereses ārzemēs uz rīkojuma pamata pēc 1940. gada okupācijas vienpersoniski pārstāvēja Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs trimdā Kārlis Reinholds Zariņš, tad Arnolds Spekke, bet līdz 1991. gadam Latvijas sūtnis ASV Anatols Dinbergs. No 1991. līdz 1993. gadam augstākā amatpersona Latvijas Republikā bija Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā. Viņa tēvs Eduards Ulmanis (1912—1942) bija pēdējā pirmskara Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa Jāņa Ulmaņa (1865—1936) dēls. Pēc Latvijas okupācijas Eduardu Ulmani apsūdzēja spiegošanā pret PSRS un 1941. gadā piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.[2]

1941. gada 14. jūnijā viena gada vecumā Gunti kopā ar māti Veru Ulmani (dzimušu Goldmani) no Padures pagasta "Strēļiem" izsūtīja uz Krasnojarskas novadu Sibīrijā. Pēc atgriešanās dzimtenē 1946. gadā Guntis Ulmanis dzīvoja Ēdolē pie radiem, kur sāka skolas gaitas. Kad 1950. gadā radiniekus atkārtoti izsūtīja, G. Ulmanis pārcēlās uz dzīvi Jūrmalā pie mātes, kur mācījās Pumpuru vidusskolā. Neskatoties uz to, ka G. Ulmanis nebija adoptēts, māte ar skolas vadību vienojās, ka dēls varēs izmantot viņas otrā vīra uzvārdu — Rumpītis, taču 1955. gadā, saņemot pasi, viņš izvēlējās izmantot sava tēva uzvārdu — Ulmanis.[3]

1963. gadā G. Ulmanis absolvēja Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, iegūstot rūpniecības plānošanas ekonomikas specialitāti. No 1963. līdz 1965. gadam viņš dienēja Padomju armijā, 1965. gadā iestājās PSKP.[4]

Pēc dienesta strādāja par ekonomistu Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, bija augstskolas pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā un Latvijas Valsts universitātē (pasniedzis tautsaimniecības plānošanu). 1971. gadā G. Ulmanis kļuva par Rīgas pilsētas izpildkomitejas Plānošanas komitejas priekšsēdētāja vietnieku, taču amatu zaudēja sakarā ar radniecību ar K. Ulmani, pēc tam bija Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktors.

Atmodas kustības laikā 1989. gadā viņš izstājās no PSKP. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu 1992. gadā apstiprināja par Latvijas Bankas padomes locekli.

1993. gadā G. Ulmani ievēlēja 5. Saeimā un Saeima ievēlēja par Latvijas Republikas Valsts prezidentu.

Pēc Valsts prezidenta termiņa beigām 2000. gada 17. martā eksprezidents dibināja "Prezidenta Ulmaņa fondu". G. Ulmanis bija Rīgā notikušā 2006. gada Pasaules čempionāta hokejā rīkošanas izpilddirekcijas ģenerāldirektors. Tāpat G. Ulmanis ir viens no hokeja kluba Rīgas "Dinamo" īpašniekiem un padomes locekļiem. 2010. gadā viņš kļuva par apvienības "Par Labu Latviju" valdes priekšsēdētāju un tika ievēlēts par 10. Saeimas deputātu.

G. Ulmanis ir precējies ar Ainu Ulmani, laulībā piedzima meita un dēls. Pēc mediju ziņām vēl viena meita dzimusi ārpus laulības.[5]

Politiskā darbība

labot šo sadaļu

Latvijas Valsts prezidentūra

labot šo sadaļu

1992. gadā G. Ulmanis iestājās Latvijas Zemnieku savienībā un no tās saraksta 1993. gada jūnijā tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu. Tā paša gada 7. jūlijā Saeima trešajā balsošanas kārtā G. Ulmani ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu. Pēc ievēlēšanas viņš pārtrauca aktīvu darbību partijā, bet kļuva par LZS goda priekšsēdētāju. 1996. gada 18. jūnijā viņu jau pirmajā balsošanas kārtā atkārtoti ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu. Amatā bijis līdz 1999. gada 7. jūlijam, kad notika Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācija.

Viņš ir saņēmis daudzus ārvalstu apbalvojumus. G. Ulmaņa prezidentūras laikā liela uzmanība tika pievērsta ārpolitikai — Latvijas integrācijai starptautiskajās organizācijās, sadarbības veidošanai un nostiprināšanai gan ar Eiropas, gan citām valstīm. Viņa prezidentūras laikā Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē un uzsāka ceļu uz Eiropas Savienību un NATO.

Viens no nozīmīgākajiem panākumiem viņa prezidentūras laikā ir noslēgtais Latvijas—Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, kam sekoja pilsonības likuma pieņemšana. 1996. gadā viņš pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja Latvijas likumdošanā atcelt nāvessodu.

G. Ulmanis ir aktīvi iestājies par vienotas sabiedrības veidošanu, aicinot Saeimu izdarīt grozījumus 1994. gadā pieņemtajā Pilsonības likumā un aicinot Latvijas pilsoņus šos grozījumus akceptēt referendumā 1998. gadā.

Lielu uzmanību Valsts prezidents pievērsa Latvijas vēstures izpētei un izskaidrošanai. Viņš kopā ar Ministru prezidentu 1999. gadā dibināja Latvijas Vēsturnieku komisiju, kuras uzdevums ir detalizēti pētīt totalitāros režīmus un to radītās sekas Latvijā. Valsts prezidents aicinājis starptautisko sabiedrību nosodīt totalitāro režīmu bijušajā PSRS.

Politiskā darbība pēc prezidentūras

labot šo sadaļu

Pēc prezidentūras beigām ilgu laiku aktīvi politikā neiesaistījās. 2001. gadā G. Ulmanis izstājās no Latvijas Zemnieku savienības. 2009. gadā atbalstīja partijas "Jaunlatvija" dibināšanu, taču pats nekļuva par tās biedru.[6] 2010. gada 12. jūnijā kļuva par apvienības "Par Labu Latviju" valdes priekšsēdētāju[1] un no tās saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā. Nevienā no apvienību veidojošajām partijām bijušais Valsts prezidents neiestājās un 2011. gadā pameta apvienības valdes priekšsēdētāja amatu.

  1. 1,0 1,1 Elizabete Egle, Ināra un Rutule. «TP un LPP/LC apvienības līdera lomu uzņemas Ulmanis». Diena, 2010. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 13. jūnijā.
  2. Ulmanis skrej pakaļ vilcienam tvnet.lv
  3. «Guntis Ulmanis: Man nav vairs baiļu no dzīves gala». Noziegumi pret cilvēci. Skatīts: 2023. gada 8. jūlijā.
  4. «Harija Lieģa atmiņas». Noziegumi pret cilvēci. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. martā. Skatīts: 2010. gada 13. jūnijā.
  5. Noslēpums atklāts! Gunta Ulmaņa „mazmeitiņa” izrādās ārlaulības meita Arhivēts 2018. gada 12. janvārī, Wayback Machine vietnē. jauns.lv
  6. «Ulmaņa atbalstīto partiju sauks "Jaunlatvija"». Diena. 2009. gada 26. martā. Skatīts: 2010. gada 13. jūnijā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Augusts Kirhenšteins
(amatā līdz 1940. gada 5. augustam)
Latvijas Valsts prezidents
1993. gada 7. jūlijs1999. gada 7. jūlijs
Pēctecis:
Vaira Vīķe-Freiberga