Piltenes bruņniecība
Piltenes bruņniecība (vācu: Piltensche Ritterschaft) bija no 1717. līdz 1819. gadam pastāvoša Piltenes apgabala dižciltīgo dzimtu korporācija, kas pēc 1819. gada veidoja daļu no Kurzemes bruņniecības.
Vēsture
labot šo sadaļuPiltenes bruņniecības dažu dzimtu vēsture izsekojama līdz 14.-16. gadsimtam (Ostenzakeni, Bēri, Mirbahi u.c.), kad tās piederēja pie Kurzemes bīskapijas, vēlāk Piltenes apgabala sabiedrības valdošās šķiras. 1660. gadā hercogs Jēkabs pievienoja Piltenes apgabalu Kurzemes hercogistei, tomēr 1685. gadā Piltenes bruņniecība panāca autonomiju, bet no 1717. gada tieši pakļāvās Polijas-Lietuvas kopvalsts valdniekiem. Bruņniecības delegāti regulāri pulcējās Piltenes landtāgos Aizputē, un no savas vides ievēlēja Piltenes apgabala valdību jeb Piltenes landrātu kolēģiju (Piltensche Landratskollegium). Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Piltenes bruņniecības vadība parakstīja pakļaušanās aktu Krievijas Impērijai. Pēc Kurzemes guberņas administratīvās reformās 1817. gadā Piltenes apgabalu un tā pārvaldes orgānus likvidēja un 1819. gadā Piltenes bruņniecību iekļāva Kurzemes bruņniecības sastāvā.[1]
Pēc 1839. gada datiem Kurzemes guberņā bija 154 bruņniecībā imatrikulētas dzimtas. Savu publisko un tiesisko funkciju Kurzemes un Piltenes bruņniecība zaudēja līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanos 1918. gadā un agrāro reformu 1920. gadā, tomēr tupināja pastāvēt kā sabiedriska organizācija Latvijā. 1939. gadā gandrīz visi Kurzemes un Piltenes dižciltīgo ģimeņu pārstāvji bija spiesti Latviju pamest. 1949. gadā kopā ar Igaunijas, Sāmsalas un Vidzemes dižciltīgo ģimeņu pārstāvjiem viņi izveidoja sabiedrisku organizāciju "Verband der Baltischen Ritterschaften e. V.".
Piltenes bruņniecības komiteja
labot šo sadaļuPēc Piltenes statūtu (Statthalterschaftsverfassung) atcelšanas 1797. gadā izveidoja Piltenes bruņniecības komiteju, kas sastāvēja no Piltenes landrātu kolēģijas un septiņiem draudzes novadu pilnvarotajiem, no 1805. gada pieciem apriņķu maršaliem (Kreismarschälle).