Kursas dalīšanas līgums

Kursas dalīšanas līgums ir Romas pāvesta Inocenta IV 1254. gada 20. septembrī apstiprināts 1253. gada 4. aprīlī Kuldīgas pilī noslēgtais līgums starp Kursas bīskapu Heinrihu un Vācu ordeņa virsmestra vietnieku Eberhardu par Kursas valsts sadalīšanu. Tas notika pēc tam, kad Lietuvas dižkungs Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni (1253. gadā 6. jūlijā viņš tika kronēts par Lietuvas karali).

Kursas bīskaps bija iecerējis pārcelt savu bīskapa mitekli no Rīgas uz Palangu kuršu Megavas zemē. Tomēr 1263. gadā kuršu sacelšanās dēļ viņš atsacījās no sava amata.

Priekšvēsture

1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. Savukārt Romas pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns 1230. gada 28. decembrī un 1231. gada 17. janvārī noslēdza līgumus, kas Kursas zemes pakļāva tieši Romas pāvestam Gregorijam IX. 1232. gada 3. februārī pāvests viņu iecēla par Kursas administratoru, nodot tās zemes Balduīnam personīgā rīcībā uz visu laiku, kamēr viņš dzīvos. Lai nevarētu apšaubīt Balduīna tiesības, pāvests 1232. gada 11. februārī apstiprināja abus minētos Balduīna slēgtos līgumus. Tomēr pēc viņa konfliktiem ar Zobenbrāļu ordeni 1234. gada 9. februārī pāvests atcēla Balduīnu no visiem amatiem un par legātu iecēla Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena). 1234. gada septembrī Modenas Vilhelms iecēla dominikāņu mūku Engelbertu par pirmo Kurzemes bīskapu.

Pēc Saules kaujas sākās kuršu sacelšanās, kuras laikā 1236. vai 1237. gadā pirmais Kursas bīskaps Engelberts tika nogalināts. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja Kurzemes diacēzes limitāciju, t.i., noteica Kurzemes robežas ar Livonijas un Zemgales bīskapijām. Livonijas bīskapijai tika piešķirtas arī Miera Kursas zemes. Sakukārt Kursas diecēzē tika iekļauta mūsdienu Lietuvas rietumdaļa, proti, visas kuršu apdzīvotās zemes starp Nemunu un Ventu (Ceklis, Pilsāts, Megava, Duvzare), Piemare, kā arī Bandavas un Vanemas zemju daļa, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu. 1244. gadā daļa Kursas dienvidu daļas vecāko noslēdza padošanās līgumu ar lietuviešu dižkunigaiti Mindaugu, kas uzbruka Embūtes pilij, bet nespēja to ieņemt.

Dalīšana

1245. gada 5. februārī pāvests Inocents IV pilnvaroja savu legātu Sabīnas bīskapu Vilhelmu noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā. 7. februārī legāts Vilhelms atcēla Zobenbrāļu ordeņa un pirmā Kurzemes bīskapa Alnas Balduīna 1232. gada līgumu par iekarotās Kursas sadalīšanu, jo kurši vēlāk sacēlušies un nogalinājuši savu bīskapu. Vācu ordenis lūdza pāvestu Inocentu IV piešķirt viņam pēc Prūsijas 1243. gada 29. jūlija līguma parauga divas trešdaļas Kursas, ko viņš arī izdarīja ar pamatojumu, ka visiem, kas šo zemi pazīst, ir zināms, ka Kursa pilnīgi pieskaitāma Prūsijas apgabalam. 1245. gada jūnijā arī Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā. 1251. gadā arī Lietuvas dižkungs Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni un pieņēma kristietību. 1253. gadā Mindaugs tika kronēts par Lietuvas karali. 1252. gadā Livonijas ordeņa mestrs vienojās ar Kurzemes bīskapu par Mēmeles pils statusu, kurā pieminētas vēl nesadalītās kuršu zemes Ceklis, Pilsāts, Megava, Duvzare un "Zeme starp Skrundu un Zemgali".

Ziemeļkursas dalīšana

1253. gada 4. aprīlī Vācu ordeņa mestra vietnieks Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Henrihu par 6 ziemeļu kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņēma vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers (tekstā: "Duvzares svētais ezers") palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metalu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

Saskaņā ar 1253. gada 4. aprīļa līgumu Kurzemes bīskapija bija sadalīta trijās daļās, kas bija iedalītas šādos draudžu novados (Amt):

Piltenes draudzes novads ziemeļu daļā (no Ventavas Ventas labajā krastā);
Ēdoles draudzes novads ziemeļu daļā (no Ventavas Ventas kreisajā krastā);
Ārlavas draudzes novads ziemeļu daļā (no Vanemas);
Cīravas draudzes novads rietumu daļā (no Piemares);
Sakas draudzes novads rietumu daļā (no Piemares);
Embūtes draudzes novads dienvidu daļā (no Bandavas);
Aizputes draudzes novads dienvidu daļā (no Bandavas valsts).

Dundagas draudzes novads (no Vanemas) ar Roņu salu Kursas ziemeļu daļā līdz 1434. gadam piederēja Rīgas domkapitulam.

Dienvidkursas dalīšana

Dienvidkursas dalīšanas dokumentos minētās kuršu pilis tagadējās Lietuvas teritorijā (1253). Žemaišu apdzīvotā teritorija punktēta.

1253. gadā Kurzemes bīskaps Heinrihs Kuldīgas pilī noslēdza vienošanos ar Livonijas ordeni par vēl nekristīto kuršu zemju sadalīšanu. Sakarā ar šo lejasvācu valodā uzrakstīto līgumu, Kurzemes bīskapam pienācās šādas teritorijas:

viena trešdaļa no Megavas zemes, kurā atradās "Matwa un Govrene ar visu tam piederošo". Livonijas ordenim savukārt pienācās divas trešdaļas no Megavas, kas ietvēra vietas sauktas par Palanghen, Maytenite, Kaukis, Dwiristen, Dupie, Nebarge, Laxdine un Aggenine.
viena trešdaļa no Pilsāta zemes, kas aprakstīta šādi: "Sarde ar tās atļauju, bez divām pļavām, viena saucas Drivene un otra, kura atrodas turpat pie Minien blakus ceļam, kurš ved no Sarde, tieši pa kreisi, un bez tā meža, kurš stiepjas tā paša ceļa labajā pusē līdz nākamajai vietai tur, kur Minija un Mēmele satek kopā, paliek nedalītas". Livonijas ordenim savukārt pienācās divas trešdaļas no Pilsāta, kas ietvēra vietas sauktas par Mutene, Akitte, kā arī Kalaten. Nedalīta palika Dangha's upe, no Mēmeles līdz Mutene’s pilij. Pārējās upītes ir tiem kungiem, caur kuru zemēm tās tek. Ja pastāvētu strīds par zemju robežām un pils apgabaliem, tas jāizšķir šo zemju vecākajiem.
viena trešdaļa no Cekļa zemes, kas ietvēra šādas apdzīvotas vietas: Ylse, Appusse, Zesele, Mayseden, Loben, Nateren, Kalvesseme, Birsene, Gresen, Vesere, Sperimes, Doben, Pilenen, Remptene, Zelekoten, Zelende, Zekulmseme, Bebrungis. Livonijas ordenim savukārt pienācās divas trešdaļas no Cekļa, kas ietvēra Gandinghen, Ampule, Scoden, Sansugele, Vieswe, Pytwe, Nedinghen, Letsime, Retuwe, Amelynge, kā arī Garde, Embere, Pomenie, Zegere, Grumste, Newarie, Vicwicen, Duzene, Alizeyde, Leypiasme, Pretzitwe, Eykaswe, Katrine, Sare, Garisda, Pregetwe. Ceklis zemes vasaļi palika zem tā lēņa kunga, kura novadā bija viņu lēņi.

Līguma izpilde

No 1252. līdz 1253. gadam Livonijas ordenis kuršu pils (Pilsāts) vietā uzbūvēja mūra pili Mēmelburgu (latīņu: Memele castrum). 1254. vai 1258. gadā Mēmelei piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. 1259. gadā žemaiši uzvarēja ordeni kaujā pie Skodas. Livonijas ordeņa mēģinājums iekarot nekristītās kuršu zemes beidzās ar Durbes kauju 1260. gadā, kurā kurši no jau kristītajām Kursas zemēm kaujas laikā pameta ordeņa karaspēku un sabiedrojās ar žemaišiem un nekristītajiem kuršiem. Ordenis cieta ļoti smagu sagrāvi un uz laiku atteicās no turpmākiem iekarošanas plāniem. Kursas bīskaps Heinrihs atstāja savu diacēzi un ap 1263. gadā kuršu sacelšanās dēļ no tās atsacījās un tika pārcelts uz Bavāriju Kīmezera (Hīmzē) bīskapa amatā.

1263. gadā Megavas kuršu karaspēks no Krētenes pilsnovada (latīņu: castellatura de Creten) uzbruka Klaipēdas pilij un nogalināja Kuldīgas komturu.

Dienvidkursas pāreja Prūsijas pakļautībā

1323. gadā Lietuvas dižkungs Ģedimins nodedzināja pilsētu un aplenca pili, panākdams, ka ordenis noslēdza miera līgumu. 1328. gadā panākta vienošanās par Mēmeles pils un novada atdalīšanu no Livonijas ordeņa pakļautībā esošās Kurzemes un pāreju Vācu ordeņa Prūsijas mestra pakļautībā. 1392. gada 30. jūnijā Kurzemes bīskaps noslēdza līgumu ar Livonijas ordeņa mestru par novadu apmaiņu. Livonijas ordenis ieguva agrāk bīskapam pakļauto Megavas daļu uz dienvidiem no Sventājas upes apmaiņā pret Valtaiķu pilsnovadu agrākajā Bandavas zemē.