Vikipēdija

Anna I

Anna I, parasti Anna Joanovna jeb Anna Ivanovna (krievu: Анна Иоанновна; dzimusi 1693. gada 7. februārī [v.s. 28. janvārī], mirusi 1740. gada 28. oktobrī [v.s. 17. oktobrī]) bija Kurzemes un Zemgales hercogiene (1711—1730) un Krievijas Impērijas ķeizariene (1730—1740).

Anna I
Анна Иоанновна
Kurzemes un Zemgales hercogiene
1711. gada 21. janvāris — 1730. gada 29. janvāris
Krievijas Impērijas ķeizariene
1730. gada 26. februāris — 1740. gada 17. oktobris
Priekštecis Pēteris II
Pēctecis Ivans VI
Dzimusi 1693. gada 7. februārī
Maskavas kremlis, Maskava, Krievijas cariste
(Karogs: Krievija Krievija)
Mirusi 1740. gada 28. oktobrī (47 gadu vecumā)
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāta Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dzīvesbiedrs Frīdrihs Vilhelms Ketlers
Bērni -
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Ivans V
Māte Praskovja Saltikova
Reliģija pareizticība

Bērnība

labot šo sadaļu

Dzimusi 1693. gada 28. janvārī cara Ivana V un viņa sievas Praskovjas Saltikovas ģimenē. Ivans V valdīja kopā ar savu jaunāko pusbrāli Pēteri I, valsts ikdienas pārvaldē neiesaistījās un vājās veselības dēļ mira 1696. gadā tikai 30 gadu vecumā. Annai bija vairākas māsas:

  • Marija (1689—1692)
  • Teodosija (1690—1691)
  • Katrīna (1691—1733), Meklenburgas-Šverīnas hercoga Kārļa Leopolda sieva, Annas Leopoldovnas māte, Ivana VI vecmāte.
  • Praskovja (1694—1731), ģenerālanšefa Ivana Dmitrijeva-Mamonova sieva.

Līdz 15 gadu vecumam Anna ar māti un māsām dzīvoja Izmailovo muižā, netālu no Maskavas, kas bija izveidota kā paraugsaimniecība ar dārziem, zivju dīķiem un siltumnīcām. Pēteris I rūpējās par pusbrāļa ģimeni un 1708. gadā pavēlēja tai pārcelties uz jauno galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Annu apmācīja mājskolotāji, viņa apguva franču un vācu valodu. Augumā raženā Anna bija galvastiesu garāka par daudziem galma kavalieriem.

Lielajam Ziemeļu karam veiksmīgi attīstoties, un pēc Rīgas ieņemšanas Pēteris I vēlējās nostiprināt kontroli pār Kurzemes un Zemgales hercogisti, par kuras troni cīnījās divi kandidāti. Polija apsvēra iespēju hercogisti vispār likvidēt, bet Prūsijas karalis vēlējās to pievienot saviem īpašumiem. 1709. gadā Pēteris I tikās ar Prūsijas karali Frīdrihu Vilhelmu I un vienojās, ka vienu no savām radiniecēm izprecinās karaļa brāļadēlam, 17 gadus vecajam Frīdriham Vilhelmam Ketleram, kurš bija viens no Kurzemes troņa pretendentiem. Kāzas notika 1710. gada 31. oktobrī Sanktpēterburgā, un dzīres turpinājās vairākas dienas. 1711. gada 8. janvārī jaunais pāris devās ceļā uz Jelgavu. Pārmērīgās dzeršanas nomocītais[nepieciešama atsauce] Frīdrihs Vilhelms nomira jau pirmajā pasta stacijā, tikai 25 verstis no Sanktpēterburgas. Viņa līķi nogādāja uz Jelgavu apglabāšanai, bet Anna atgriezās Sanktpēterburgā pie mātes.

Kurzemes un Zemgales hercogiene

labot šo sadaļu
 
Jelgavas pils, 1703

1712. gada vasarā, balstoties uz noslēgto laulību līgumu, Pēteris I tomēr izlēma sūtīt Annu uz Jelgavu. Viņai līdzi devās Pēteris Bestuževs-Rjumins, kurš Jelgavā palika līdz 1713. gadam un atgriezās 1715. gadā. Viņš pildīja hercogienes galma hofmeistera (lietveža) pienākumus un bija Annas mīļākais. 1726. gadā Jelgavā uzcēla Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāli.

Kara gados Jelgava bija panīkusi, vecā hercogu pils nopostīta. Annas vajadzībām iekārtoja jaunu, nelielu rezidenci, taču jaunā hercogiene visus turpmākos gadus sūdzējās par trūkumu. Lai arī Pēteris I Annas vajadzībām ik gadu izdalīja 40 000 rubļu, viņa regulāri lūdza valdniekam un viņa sievai Katrīnai I naudu, sūdzoties par nespēju iegādāties savam stāvoklim atbilstošas kleitas un dārgakmeņus, kā dēļ viņa greznībā atpaliekot no citām hercogistes augstmaņu sievām.

1726. gadā saasinājās Kurzemes hercoga troņa jautājums. Ferdinands Ketlers joprojām uzturēja spēkā savas prasības. Viens no risinājumiem bija Annas precības ar Saksijas Moricu, kurš atraitnei piedāvāja savu roku. 1726. gada 18. jūnijā Kurzemes landtāgs viņu ievēlēja par hercogu. Tas radīja konfliktu ar Krievijas faktisko valdnieku Aleksandru Menšikovu, kurš pats vēlējās kļūt par hercogu. Menšikovs ieradās Rīgā un Jelgavā, kur, tiekoties ar Annu un Moricu, pieprasīja atcelt landtāga lēmumu. Konflikts ievilkās, un Menšikovs 1727. gadā uz Kurzemi nosūtīja karaspēku, kas Moricu padzina.

Visā notikušajā Menšikovs vainoja Bestuževu-Rjuminu, kam lika atgriezties Sanktpēterburgā. Saglabājušās 26 vēstules, kurās Anna histēriski lūdz atstāt Bestuževu-Rjuminu Jelgavā, taču pēc dažiem mēnešiem viņa nomierinājās, jo par viņas sekretāru kļuva Ernsts Johans Bīrons.

28 gadus vecais Bīrons hercogienes kancelejā sāka strādāt 1718. gadā un par Annas jauno favorītu kļuva 1727. gadā. Baumoja, ka 1728. gada 11. oktobrī dzimušais Bīrona dēls Kārlis Ernests esot Annas dēls, lai arī oficiāli viņa māte bija Bīrona sieva Benigna. Kad Anna 1730. gadā devās uz Krieviju, viņa līdzi ņēma Kārli Ernestu (Bīroni palika Jelgavā), un līdz 10 gadu vecumam zēna gulta atradās Annas guļamistabā.[1] Benigna neiebilda pret vīra attiecībām. Anna maltītes parasti ieturēja kopā ar Bīronu ģimeni un visu savu laiku pavadīja kopā ar Bīronu.

Kāpšana Krievijas tronī

labot šo sadaļu
 
Krievijas Impērijas ķeizariene Anna (Louis Caravaque, 1730).

Pēc Pētera I nāves 1725. gadā valsti vadīja augstmaņu grupa, kas nodrošināja Katrīnas I (1725—27) un Pētera II (1727—30) kāpšanu tronī. 1730. gada janvārī Krievijas elite atradās Maskavā, ko Pēteris II bija izvēlējies par savu galvaspilsētu, gatavojoties drīzajām jaunā imperatora kāzām. 19. janvārī 14 gadus vecais Pēteris II negaidīti mira. Tas radīja problēmu ietekmīgajiem kņaziem Dolgorukijiem, kuru pārstāve Katrīna Aleksejevna bija jaunā imperatora līgava. Pēterim mirstot, kņazi Dolgorukiji viltoja viņa parakstu uz testamenta, ar kuru par nākamo valdnieci kļūtu viņa līgava.

No Romanovu dinastijas jaunākās Nariškinu līnijas (Pētera I pēcnācējiem) uz troni pretendēja 19 gadus vecā meita Elizabete Petrovna un 14 mēnešus vecais Holšteinas hercogs Kārlis Pēteris Ulrihs (nākamais Pēteris III). No Romanovu vecākās Miloslavsku līnijas (Ivana V meitām) tronim piemērotas bija Katrīna, kas bija pametusi savu vīru, Meklenburgas hercogu, un 1722. gadā atgriezusies Krievijā, kā arī Kurzemē valdošā Anna.

Uzreiz pēc Pētera II nāves sanāca Augstākā slepenā padome, kurā dominēja Goļicinu un Dolgorukiju dzimtu kņazi. 1727. gadā mirstošā Katrīna I atstāja testamentu, kurā troni novēlēja Pēterim II un paredzēja, ka, Pēterim II mirstot bez bērniem, tronis jāmanto Pētera I meitai Annai un viņas dēlam Pēterim III. Augstākā slepenā padome 1727. gadā viņas testamentu ievēroja, bet 1730. gadā izvēlējās to neievērot. Kņazs Dmitrijs Goļicins arī noraidīja Dolgorukiju viltoto testamentu un piedāvāja izvēlēties cara Ivana V meitu Annu. Pārējie Slepenās padomes locekļi to atbalstīja.

Slepenās padomes augstmaņi cerēja, ka pateicībā par troni Anna ļaus viņiem turpināt vadīt valsti un būs tikai formāla valdniece. Lai to nostiprinātu, viņi sagatavoja vienošanās tekstu ("kondīcijas"), kuru parakstot Anna akceptētu ierobežotas pilnvaras. 20. janvārī Slepenās padomes delegācija ar "kondīcijām" devās uz Jelgavu. Viņiem paralēli uz Jelgavu steidzās citas augstmaņu grupas pārstāvji, kurus nosūtīja Gustavs Reinholds fon Lēvenvolde, lai brīdinātu Annu par "kondīcijām". Lielai krievu augstmaņu daļai Slepenās padomes varas nostiprināšanās nebija pieņemama.

 
Anna saplēš "kondīcijas"

28. janvārī Anna parakstīja "kondīciju" — deviņu punktu vienošanos, ar kuru viņa solījās bez piekrišanas neprecēties, neiecelt troņmantinieku (tas palika Slepenās padomes ziņā), nepieteikt karu un neslēgt miera līgumus, neieviest nodokļus, nepiešķirt augstākas dienesta pakāpes par pulkvedi, netērēt valsts kases naudu, neapstiprināt nāvessodus, nekonfiscēt un nepiešķirt īpašumus aristokrātiem bez Slepenās padomes piekrišanas. Pirmo reizi Krievijas vēsturē tiktu izveidota ierobežota monarhija.[2]

Annai tuvojoties Maskavai, Slepenajai padomei neizdevās viņu izolēt. Viņa satikās ar savām māsām, kas pastāstīja par stāvokli Maskavā. Slepenās padomes varai bija daudzi pretinieki aristokrātu un imperatora gvardes virsnieku vidū.

15. februārī Anna svinīgi iebrauca Maskavā, kur armija un augstmaņi Uspenskas katedrālē zvērēja viņai uzticību. 25. februārī pie Annas ieradās augstmaņu delegācija, kas iesniedza petīciju, lūdzot pārskatīt "kondīcijas". Vienlaikus sāka trokšņot gvardes kareivji, kas Annu aicināja atjaunot patvaldības principu. Cita augstmaņu grupa iesniedza vēl vienu petīciju, kurā aicināja Annu atjaunot patvaldību. Anna "kondīcijas" publiski saplēsa, kļūstot par neierobežotu valdnieci. Vairākus Slepenās padomes locekļus vēlāk arestēja. Viņus vai nu sodīja ar nāvi, vai nosūtīja trimdā uz provincēm.

1730. gada 28. aprīlī Annu Maskavā kronēja. Īsā laikā uzšuva greznus tērpus ceremonijas dalībniekiem. Annas kleitu šuva no Lionā ražota auduma. Juvelieri izgatavoja divus kroņus — lielo kronēšanas ceremonijai un mazo svinībām. Kroņu izgatavošanā izmantoja 2355 briljantus un dārgakmeņus. Kronēšanas ceremonijā pirmo reizi piedalījās pārstāvji no iekarotajām Baltijas provincēm un Ukrainas hetmanis. Iedzīvotāju priekam uzstādīja sarkanā un baltā vīna strūklaciņas, no kurām padzerties, bet mielastam uzcepa divus vēršus, kas pildīti ar putniem.[3]

Iekšpolitika

labot šo sadaļu
 
1739. gada sudraba rublis ar Annas profilu

Situācija, kādā Anna nāca pie varas, un tas, ka viņa ilgi bija dzīvojusi ārpus Krievijas, nozīmēja to, ka viņai nebija savas bāzes. Liela daļa Pētera I laika elites bija aizstāvējusi "kondīcijas". Anna vadošos amatos iecēla savus radiniekus un tos augstmaņus, kas jau sākotnēji bija noraidījuši "kondīcijas". No vāciešiem augstos amatos jau sākotnēji bija Andrejs Ostermans un Gustavs Reinholds fon Lēvenvolde. Cīņā par ietekmi vadībā ātri izvirzījās vicekanclers Ostermans. Vadošos amatos iecēla Kārli Gustavu fon Lēvenvoldi un Burhardu Kristofu fon Minihu. Vācu partijai izdevās izkonkurēt krievu augstmaņus, taču viņu pašu starpā valdīja nesaskaņas, Miniham strīdoties ar Bīronu, Ostermanu un Lēvenvoldēm. Minihu nosūtīja uz Poliju, bet Kārli Gustavu fon Lēvenvaldi par sūtni Varšavā un Vīnē. Bīrons, ar kura vārdu bieži saista šo varas laiku, kļuva par ietekmīgāko valdošās vācu partijas pārstāvi, taču parasti neiejaucās ārlietās un militārajā jomā, kas atradās Andreja Ostermana, Kārļa Gustava fon Lēvenvoldes un Burharda Kristofa fon Miniha rokās. Krievu aristokrāti bija neapmierināti ka Annas tuvāko loku veido galvenokārt vācu un vācbaltu muižnieki, taču tīrasiņu krievietes Annas tuvāko padomdevēju lokā bija arī kņazs Aleksejs Čerkaskis un Gavrils Golovkins.

1730. gada 4. martā likvidē Augstāko Slepeno padomi un atjauno Senāta darbību, tajā iekļaujot vairākus Slepenās padomes biedrus. 1730. gada 1. jūnijā Anna izdeva vairākas pavēles, kas bija vērstas uz bruņoto spēku un valdības iestāžu darba reformēšanu un budžeta izdevumu samazināšanu. Vienlaikus sākas novārtā pamestās Krievijas Baltijas jūras flotes kuģu atjaunošana un būvniecība. Atsāk darboties Arhangeļskas osta un kuģubūvētava.

Valsts pārvaldi veica 1731. gadā izveidots ministru kabinets ar pieciem ministriem. Pirmajā gadā Anna cītīgi apmeklēja kabineta sēdes, taču tā kā valsts lietas viņu neinteresēja, entuziasms drīz apsīka — 1732. gadā viņa ministru kabineta sēdēs piedalījās tikai divas reizes. Ministru kabinets drīz paplašināja savas funkcijas, t.sk. uzņēmās arī likumu un rīkojumu izveidi un izsludināšanu. 1732. gadā galvaspilsētu atkal pārcēla uz Sanktpēterburgu.

1731. gadā izveidoja Slepeno lietu izmeklēšanas kanceleju (Канцелярия тайных розыскных дел), atjaunojot Pētera II likvidēto politisko slepenpoliciju. Tā kā Anna baidījās no sazvērestībām, slepenpolicijai deva visplašākās pilnvaras izsekot, arestēt un spīdzināt aizdomās turētos. Annas valdīšanas laikā uz Sibīriju izsūtīja aptuveni 20 000 aizdomās turamos, bet aptuveni 1000 sodīja ar nāvi. Sākās sodīto deportēšana uz tālo Kamčatku. Dolgoruku dzimtu pakļāva sodam. Dzimtas vecākais, kņazs Aleksejs Dolgoruks 1734. gadā mira izsūtījumā. Kņazu Ivanu Dolgoruku 1739. gada novembrī sarāva uz rata, vēl diviem Dolgorukiem nocirta galvas.

Lai nodrošinātos pret iespējamām gvardu sazvērestībām, Anna izveidoja Izmailovskas leibgvardu pulku, kurā dominēja kareivji no Kurzemes un Zemgales hercogistes.

Anna pieņēma vairākus muižniekiem izdevīgus lēmumus. Tika atcelts Pētera I 1714. gada likums par mantošanas kārtību, ar kuru īpašumu mantot drīkstēja tikai viens dēls, pārējiem liekot stāties militārajā vai valsts dienestā. 1731. gadā nodibināja Šļahtas korpusu, pirmo militāro kadetu korpusu Krievijā, kas kļuva par muižnieku bērnu militārās izglītības iestādi. 1732. gadā dubultoja virsnieku algas. 1736. gadā virsnieku dienesta laiku saīsināja līdz 25 gadiem, un muižniekiem ļāva vienu dēlu nesūtīt uz armijas dienestu, lai tas varētu veikt dzimtās muižas īpašumu pārvaldīšanu. 1736. gadā visus rūpnīcās strādājošos pasludināja par to īpašnieku dzimtcilvēkiem, tā paplašinot un nostiprinot verdzību. Daudzas valstij piederošās rūpnīcas privatizēja, attīstījās metalurģija, Krievija kļuva par vadošo dzelzs ražotāju. Ar Lielbritāniju noslēdza tirdzniecības līgumu.

Anna turpināja Sanktpēterburgas celtniecību. Tika izstrādāts pilsētas attīstības plāns, bruģētas ielas, celtas ķieģeļu ēkas. Pabeigta Kunstkameras un Petropavlovskas katedrāles celtniecība. Turpināta Divpadsmit kolēģiju kompleksa celtniecība. Nodibināta Zinātņu akadēmija. 1730. gadā Anna pavēlēja 1701. gada ugunsgrēkā iznīcināto Uspenskas katedrāles zvanu aizvietot ar jaunu, 202 tonnas smagu "caru-zvanu", kas dzesēšanas laikā saplīsa.[2]

Annas daudz laika pavadīja izklaidēs, taču iepriekš galmā valdījusī pārmērīgā dzeršana tika ierobežota. Viņas valdīšanas laikā galvaspilsētā ieradās Itālijas viesmākslinieki, aizsākot Krievijas operas un baleta vēsturi. Valdniece kārtīs zaudēja milzīgas summas. Pils dārzā izlaida dzīvniekus, kurus Anna šāva pa pils logu. Līdzīgi kā Pēteris I, viņa izklaidējas ar pundurīšiem un kropļiem. 1740. gada 6. februārī viņas āksta precības notika no Ņevas ledus uzceltā Ledus pilī.

  •  
    Annas kronis
  •  
    Petropavlovskas katedrāle
  •  
    Divpadsmit kolēģiju komplekss
  •  
    Kunstkamera
  •  
    Cars-zvans
  •  
    Sanktpēterburga, 1737

Ārpolitika

labot šo sadaļu
 
Eiropa 1740. gadā
 
Ukrainas līnija

1730. gadā impērijas armijā dienēja 226 960 cilvēki un tās uzturēšanai tērēja 5,44 miljonus rubļu. 1732. gadā armija pieauga līdz 230 354 cilvēkiem, bet 1736. gadā līdz 240 405 cilvēkiem.[4] 1731. gadā sākas Ukrainas līnijas celtniecība. 285 kilometrus garo līniju, kas paredzēta Poltavas un Harkivas teritoriju aizsardzībai pret uzbrukumiem no Krimas hanistes, veido 20 forti. Tiek uzbūvēta 3 līdz 10 metrus augsta siena.

Svarīgākie šī laika militārie konflikti bija Polijas mantojuma karš (1733—1735) un Krievu—turku karš (1735—1739). Polijas mantojuma karu izraisīja Francijas, Zviedrijas un Osmaņu impērijas atbalstītā Staņislava Leščiņska vēlme atgūt varu Polijas-Lietuvas ūnijā. Krievija nevarēja pieļaut šāda bloka izveidošanos un savienībā ar Austriju panāca, ka troni ieguva mirušā karaļa dēls, Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts II. Polija kļuva par Krievijas protektorātu.

Gatavojoties karam ar Osmaņu impēriju, Krievija uzlaboja attiecības ar Sefevīdu Persiju. Ar 1732. gada Reštas un 1735. gada Gandžas līgumiem krievi atdeva Persijai 1722.-23. gadā Pētera I iekarotās teritorijas Kaukāzā un Kaspijas jūras piekrastē. Krievijas karaspēks aizgāja no Derbentas un Baku. Krievijas tirgoņiem piešķīra tirdzniecības privilēģijas, un abas valstis noslēdza aliansi pret Osmaņiem.

1735. gadā sākās karš ar Osmaņu impēriju, kurā krita ap 100 000 kareivju, no kuriem 90% mira dažādu slimību dēļ. Par kara iemeslu izmantoja Krimas hanistes karaspēka iebrukumu Ukrainā, dodoties caur to uz Poliju, palīgā troņa pretendentam Staņislavam Leščinskim. Miniha vadītā Krievijas Impērijas armija 1736. gadā iebruka Krimā, kur pēc ieņemšanas iznīcināja Kezļevu un Bahčisaraju. Abas pilsētas nodedzināja, tatāru iedzīvotājus, kuri nebija paspējuši aizbēgt, nogalināja. Krievijas karaspēks pārtrauca Austrumkrimas postīšanu un evakuējās tikai tāpēc, ka daudzo līķu dēļ sākās holēras epidēmija un izpostītajā zemē trūka pārtikas. 1737. gadā notika jauns iebrukums Krimā, ģenerāļa Pētera Lasī vadībā iznīcinot Karasuvbazaru u.c. pilsētas. Miniha vadītā armija šķērsoja Prutu, ieņēma Moldāvijas galvaspilsētu Jasus. Kara laikā krievu karaspēks ieņēma svarīgos Očakivas, Hotinas un Azovas cietokšņus. Tikmēr Austrija cieta vairākas sakāves Balkānos, un 1739. gada 21. augustā noslēdza Belgradas miera līgumu ar osmaņiem, zaudējot teritorijas Serbijā (tai skaitā Belgradu), Bosnijā un Valahijā. Krievija bija spiesta sākt miera sarunas. 1740. gada 7. februārī karu beidza, Krievijai atdodot gandrīz visas iekarotās teritorijas, un paturot tikai Azovas cietoksni un nelielu teritoriju pie Dņepras. Mūsdienu Kabardijas reģionu pasludināja par neatkarīgu valsti, kas kalpoja par buferzonu starp abām impērijām. Krievijai aizliedza turēt karafloti Melnajā un Azovas jūrā, tirdzniecību varēja veikt tikai turku kuģi, bet krievu svētceļniekiem nodrošināja ceļu uz svētvietām Jeruzalemē.

Notika izplešanās kazahu nomadu zemēs. Attīstīja Krievijas attiecības ar Ķīnu, abām valstīm apmainoties ar sūtņu delegācijām.

Nāve un mantinieki

labot šo sadaļu

Pētera I 1722. gada likums ļāva valdniekam pašam izvēlēties savu mantinieku. 1732. gadā Anna paziņoja, ka troni mantos viņas māsas Katrīnas meita, kas 1733. gadā pieņēma pareizticību, kļūstot par Annu Leopoldovnu. 1739. gada vasarā viņu izprecināja Braunšveigas-Volfenbuteles hercogam Antonam Ulriham. 1740. gada augustā šajā laulībā dzima Ivans VI, kuru Anna pasludināja par savu mantinieku.

1740. gadā Annas veselība kļuva aizvien sliktāka. 5. oktobrī vakariņojot ar Bīronu viņa zaudēja samaņu. 16. oktobrī viņai uznāca jauna lēkme. Ostermana un Bīrona klātbūtnē Anna parakstīja testamentu, ar kuru apstiprināja Ivanu VI par savu mantinieku un līdz viņa 17 dzimšanas dienai par reģentu iecēla Bīronu. 17. oktobra 9 vakarā valdniece nomira.

Bīrona reģentūra turpinājās trīs nedēļas. Viņš sanaidojās ar Minihu, kurš ar Ivana VI vecāku atbalstu arestēja Bīronu. Gāztajam reģentam konfiscēja visus īpašumus un piesprieda nāvessodu, ko aizstāja ar Sibīrijas izsūtījumu. Par Kurzemes hercogu Bīrona vietā ievēlēja Antona Ulriha brāli Ludvigu Ernestu. Par jauno Krievijas reģenti kļuva Anna Leopoldovna. Valdības veterāni Ostermans un Minihs drīz sanaidojās; krievu augstmaņu un gvardu vidū pastiprinājās nepatika pret vācu izcelsmes valdošo ģimeni. Antons Ulrihs apsvēra ideju par Ludviga Ernesta kāzām ar Pētera I meitu Elizabeti Petrovnu. 1741. gada rudenī notika apvērsums, kura rezultātā varu sagrāba Elizabete Petrovna. Ivans VI atlikušo mūžu pavadīja ieslodzījumā, bet viņa vecāki mira izsūtījumā.

Pilnais tituls

labot šo sadaļu

Kā Krievijas imperatore Anna svarīgākos valsts dokumentus parakstīja kā: "Visgaišākā, varenākā kņaziene un valdniece, valdniece Anna, Lielkrievijas, Maskavas, Kijivas, Vladimiras, Novgorodas imperatore un patvaldniece, Kazaņas cariene, Astrahaņas cariene, Sibīrijas cariene, Pleskavas valdniece un Smoļenskas lielkņaziene, Igaunijas, Livonijas, Karēlijas, Tveras, Jugoras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņaziene, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udorskas, Obdorskas, Kondijas lielkņaziene un visas ziemeļu zemes valdniece, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu u.c. mantotā pavēlniece un īpašniece."

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ The Emperors and Empresses of Russia
  2. ↑ 2,0 2,1 Prominent Russians: Anna Ioannovna
  3. ↑ Коронация Анны Иоанновны
  4. ↑ Empire and Military Revolution in Eastern Europe

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Ketleru dzimtas valdnieks  
  Romanovu dinastijas valdnieks  
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Frīdrihs Vilhelms Ketlers 		Kurzemes hercogiene

1711. gada 21. janvāris - 1730. gada 29. janvāris 		Pēctecis:
Ferdinands Ketlers
Priekštecis:
Pēteris II 		Krievijas Impērijas ķeizariene
1730. gada 29. janvāris - 1740. gada 28. oktobris 		Pēctecis:
Ernests Johans Bīrons
(kā reģents)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Anna_I&oldid=4094256"