Žemaitijas bīskapija

Žemaitijas bīskapija bija katoļu bīskapija Žemaitijas teritorijā, kas pastāvēja no 1417. gada līdz Romas katoļu Kauņas arhidiecēzes dibināšanai 1926. gadā. Žemaitijas bīskapijas centrs bija Medininkos (Varņos). Kurzemes un Zemgales hercogistes un un Kurzemes guberņas laikā Žemaitijas bīskapiem bija pakļautas arī Kurzemes, Zemgales un Sēlijas katoļu draudzes.

Vēsture

1237. gadā Romas pāvesta legāts Modenas Viļums sadalīja zemes starp Daugavu un Nemunu trīs bīskapijām: 1. Rīgas bīskapijai pievienoja Vanemas zemi uz ziemeļiem no Abavas; 2. Kursas bīskapijā ietilpināja kuršu zemes starp Abavu un Nemunu; 3. Zemgales bīskapijas sastāvā iekļāva zemes starp Daugavu un Neres upi, austrumu robežu noteica no Neres iztekas taisnā virzienā līdz Polockai. Tātad Zemgales bīskapa valstī tika ietilpinātas arī žemaišu un lietuviešu zemes. Lietuvas karalis Mindaugs 1254. gada 12. martā Žemaitijas teritorijā piešķīra Lietuvas bīskapam Kristiānam pusi no Raseiņu (Rassegene), Betigalas (Betegallen) un Laukuvas (Lokowe) zemēm,^[1] izveidojot Karšuvas (Veršovijas) bīskapiju (latīņu: episcopatus vai diocesis Wersoviensis), kas pastāvēja līdz 1260. gadam Rīgas arhibīskapa Alberta II pakļautībā.

1410. gadā Grīnvaldes kaujā Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā pilnīgi sagrāva Vācu ordeņa spēkus lielmeistara Ulriha fon Junginena (Ulrich von Jungingen) vadībā. 1411. gadā pēc Pirmā Toruņas līguma Žemaitiju iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā kā kunigaitiju līdztekus Viļņas kunigaitijai un Traķu kunigaitijai. 1413. gadā žemaiši pieņēma kristīgo ticību. 1417. gadā dižkungs Vītauts Dižais nodibināja Žemaitijas bīskapiju, ko apstiprināja Konstances koncilā.