Piltenes statūti

Piltenes apgabala statūti (vācu: Gesetze und Statute des piltenschen Kreises — "Piltenes apgabala likumi un statūti") bija 1611. gadā apstiprināta Piltenes apgabala pārvaldes satversme. Izmantoti kā paraugs 1617. gada Kurzemes statūtiem (latīņu: Statuta Curlandica jeb Statuta et leges Curlandiae et Semigalliae), kas bija spēkā līdz 1865. gadam.

Likumu kodekss sastāvēja no četrām daļām, kurās bija noteikta apgabala pārvaldes un tiesu iekārta, procesuālās, laulību un saistību, mantojuma tiesības un krimināltiesības, noteikumi par dzimtcilvēkiem (aizbēgušo dzimtļaužu izdošana; muižas atļauja to bērniem mācīties skolā vai amatā; atraitnei aizprecoties uz citas muižas novadu, bērniem jāpaliek pie agrākā dzimtkunga, utt.). Statūtos tika recipētas Vidējās bruņinieku tiesības un Sakšu spoguļa zemes tiesības, kā arī iekļautas vairākas pandektu tiesību normas (mantojuma un saistību jautājumos). 18 gadsimtā vairākkārt papildināja statūtu procesuālās tiesības.

Vēsture

Pēc atņemšanas Dānijai 1585.-1609. gadā agrākā Kurzemes bīskapija bija pakļauta Prūsijas hercogistes likumiem. Pēc tam, kad Polijas-Lietuvas kopvalsts 1611. gadā ieguva pilnu kontroli pār Piltenes apgabalu, Polijas karalis Sigismunds III Vāsa apstiprināja Kārļa fon Sakena izstrādātos Piltenes statūtus, kas juridiski noformēja Piltenes apgabala autonomiju kopvalsts sastāvā. Šie statūti, ņemot vērā vācu likumdošanas tradīcijas, precīzi noteica Piltenes apgabala pārvaldes un tiesu iekārtu, dzimtbūšanas, laulības, mantošanas tiesības un krimināltiesības.

Hercoga Vilhelma un muižnieku asā konflikta dēļ karalis uz Jelgavu nosūtīja komisiju, kas 1617. gadā izdeva jaunus pārvaldes sistēmas noteikumus, kas Piltenes apgabalam piešķīra Ordinatio Regiminis et Judiciorum in Districtu Piltensi, bet hercogistei Formula regiminis. Kurzemes un Zemgales hercogistē hercogi turpmāk bija atkarīgi no Kurzemes landtāgiem. Izņemot nepieciešamību saņemt karaļa apstiprinājumus, visa vara Piltenes apgabalā turpmāk atradās vietējās muižniecības rokās. 1617. gada noteikumi izveido Piltenes Landrātu kolēģiju, kas sastāvēja no sešiem locekļiem, no kuriem vecākais parasti bija priekšsēdētājs. Kā septītais bija zemes notārs. Kolēģijas locekļus ievēlēja uz mūžu no Piltenes muižnieku vidus un viņus amatā apstiprināja karalis.

Kad Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas kopvalsts tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas-Lietuvas kopvalsts lēnis.

Sekas

Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā apgabalu ieņēma zviedru karaspēks un pēc t.s. "Grobiņas transakcijas" 1661. gadā hercogs Jēkabs panāca Polijas-Lietuvas Seima piekrišanu Kurzemes-Piltenes personālūnijai — apgabala iekļaušanai Kurzemes un Zemgales hercogistē, saglabājot tā pašnoteikšanos. Šajā laikā Piltenes landrātu kolēģiju iecēla Kurzemes hercogi un Piltenes landtāgi tika sasaukts pēc viņu ierosmes tūlīt pēc Kurzemes landtāgiem. Tomēr tas izraisīja Piltenes muižnieku opozīciju, kas panāca, ka viņi paši ievēlēja savus landrātus un landtāgi tika sasaukti pēc landrātu kolēģijas ierosmes. Pēc Ketleru dinastijas iziršanas 1717. gadā Piltenes apgabalu atkal atdalīja no Kurzemes un Zemgales hercogistes un tieši pakļāva Polijas karalim.

1795. gada 28. martā Piltenes landtāgs nolēma lauzt personālūniju ar Poliju-Lietuvu, bet 26. aprīlī Krievijas impērija to pakļāva savai varai ar autonomas teritorijas tiesībām. 1796. gada 28. janvārī autonomiju atcēla un apgabalu iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā, pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī tika atjaunotas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā. 1812. gadā tas īslaicīgi atradās Francijas pārvaldē kā veidojamās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes daļa. Pēc 1818. gada 12. marta administratīvi teritoriālās reformās Piltenes apgabalu pilnīgi iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā un 1819. gadā Piltenes bruņniecība inkorporējās Kurzemes bruņniecības sastāvā un pārstāja sasaukt savu landtāgu, sūtot pārstāvjus uz kopējo Kurzemes landtāgu.