Cērijs

Cērijs
58	; 2; 9; 19; 18; 8; 2
	Ce; 140,116 g/mol
	[Xe]4f15d16s2
	; Cērija paraugs ampulā argona aizsargatmosfērā
Oksidēšanas pakāpes	+4, +3, +2
Elektronegativitāte	1,12
Blīvums	6770 kg/m3
Kušanas temperatūra	1068 K (795 °C)
Viršanas temperatūra	3716 K (3443 °C)

Cērijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Ce un atomskaitli 58. Tas ir mīksts, sudrabaini balts, ķīmiski aktīvs metāls un ir otrais aktīvākais lantanīds. Savienojumos cērijam var būt oksidēšanas pakāpe +3 vai +4; retāk +2. Cērijam nav bioloģiska loma un nav īpaši indīgs.

Dabā cērijs ir sastopams polimetālisko rūdu sastāvā, tas ir izplatītākais retzemju elements Zemes garozā. Atrodams monacīta un bastnezīta grupu minerālos. Cēriju viegli iegūt no šiem minerāliem. Cērija oksīdu lieto par abrazīvu stikla pulēšanai. Dažus cērija sakausējumus (mišmetālu) lieto par šķiltavu krama materiālu, jo tie berzes iedarbībā ļoti viegli veido dzirksteles. Cērija(III) sāļi parasti ir balti vai caurspīdīgi, taču cērija(IV) sāļi ir sarkanīgi oranži vai dzelteni.

Cērijs bija pirmais lantanīds, kas tika atklāts. To 1803. gadā paveica zviedru ķīmiķi Jenss Jākobs Bercēliuss, Vilhelms Hisingers (Wilhelm Hisinger) un neatkarīgi no viņiem vācu ķīmiķis Martins Heinrihs Klaprots. 1839. gadā zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mozanders (Carl Gustaf Mosander) to pirmo reizi izolēja.

Izotopi

Dabā ir sastopami četri cērija izotopi, no kuriem tikai ¹⁴⁰Ce ir stabils. Tas veido 88,450% no visa dabā sastopamā cērija.^[1] Pārējie trīs izotopi ir radioaktīvi. Cērija-142 procentuālais daudzums dabā ir 11,114%, un tā pussabrukšanas periods ir mazliet lielāks par 5×10¹⁶ gadu.^[1] Cērijs-138 veido 0,251% (pussabrukšanas periods mazliet lielāks par 0,9×10¹⁴ gadu), bet cērijs-136 ir atlikušie 0,185% (pussabrukšanas periods mazliet lielāks par 0,7×10¹⁴ gadu).^[1] Laboratorijas apstākļos ir iegūti cērija izotopi, kuru masas skaitlis ir no 119 līdz 157.^[1]