Rubīdijs

ķīmiskais elements

Rubīdijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Rb un atomskaitli 37. Rubīdijs ir mīksts, sudrabbalts sārmu metāls. Rubīdijs dabā nav sastopams brīvā veidā, jo ir ķīmiski ļoti aktīvs — var uzliesmot gaisā; intensīvi reaģē ar gaisa skābekli, ūdeni, oglekļa dioksīdu, tāpat, kā visi pārējie sārmu metāli. Rubīdijs ir sastopams dažos minerālos. Tāpat, kā visi sārmu metāli, rubīdijs var būt tikai vienvērtīgs.

Rubīdijs
37


1
8
18
8
2
Rb

85,4678 g/mol

[Kr]5s1

Ampula ar rubīdiju
Oksidēšanas pakāpes +1
Elektronegativitāte 0,82
Blīvums 1532 kg/m3
Kušanas temperatūra 312,46 K (39,31 °C)
Viršanas temperatūra 961 K (688 °C)

Raksturojums labot šo sadaļu

Īpašības labot šo sadaļu

 
Degoša rubīdija liesma

Rubīdijs ir ļoti mīksts, elastīgs, sudrabbalts metāls. Tam ir otra vismazākā elektronegativitāte no neradioaktīvajiem ķīmiskajiem elementiem. Tā ir 0,82. Arī kušanas temperatūra ir salīdzinoši zema. Normālos apstākļos tā ir 39,31 °C. Līdzīgi, kā citi sārmu metāli, rubīdijs aktīvi reaģē ar ūdeni, veido amalgamas ar dzīvsudrabu un sakausējumus ar zeltu, dzelzi, cēziju, nātriju un kāliju, bet ne ar litiju (neskatoties uz to, ka arī tas ir sārmu metāls). Rubīdija reakcijā ar ūdeni parasti ir pietiekami enerģijas, lai aizdegtos ūdeņraža gāze, kas no tās izdalās. Rubīdijs saskarsmē ar gaisu var spontāni aizdegties. Tā liesma ir dzeltenīgi violeta. Rubīdijam ir salīdzinoši zems jonizācijas potenciāls — 406 kJ/mol.

Izotopi labot šo sadaļu

Rubīdijam ir tikai viens stabils izotops — rubīdijs-85, kas veido 72,17% no visa dabā sastopamā kopējā rubīdija daudzuma.[1] Otrs izotops rubīdijs-87 (27,83%) ir nestabils. Tā pussabrukšanas periods ir 4,81×1010 gadi.[1]

Sastopamība labot šo sadaļu

Rubīdijs ir 23. visbiežāk sastopamais ķīmiskais elements Zemes garozā. Visizplatītākie minerāli, kuru sastāvā ir rubīdijs, ir lepidolīts, leicīts, pollucīts, karnallīts un cinvaldīts. Jūras ūdenī rubīdija koncentrācija ir 125 µg uz litru. Divas nozīmīgākās rubīdija saturošo minerālu atradnes atrodas Kanādā, Bernikas ezera apkārtnē, un Itālijai piederošajā Elbas salā.

Atklāšana labot šo sadaļu

1861. gadā, izmantojot tajā laikā izgudroto liesmas spektroskopijas metodi un pētot lepidolīta minerālu, rubīdiju atklāja divi vācu ķīmiķi Roberts Bunzens un Gustavs Kirhofs.[2] Elementa nosaukums ir radies no latīņu vārda rubidus, kas nozīmē "tumši sarkans".[3][2]

Izmantošana labot šo sadaļu

Rubīdijam un tā sāļiem ir ļoti neliels komerciālais pielietojums. Rubīdija savienojumus dažreiz izmanto uguņošanā, lai iegūtu purpura krāsas gaismas. To pievieno arī stiklam un keramikai, lai piešķirtu purpura nokrāsu.[4] Tas tiek izmantots fotoelementu ražošanā,[4] kā arī termoelektriskajos ģeneratoros, kur, izmantojot magnetohidrodinamisko principu, rubīdija joni veido augstu temperatūru un laiž cauri magnētisko lauku. Tā kā rubīdijs viegli jonizējas, tad uzskata, ka to potenciāli varētu izmantot arī kosmosa kuģu jonu dzinējos.[3]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 «Isotopes of the Element Rubidium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013-02-02.
  2. 2,0 2,1 «Rubidium» (angliski). WebElements.com. Skatīts: 2013-02-04.
  3. 3,0 3,1 «Rubidium» (angliski). Los Alamos National Laboratory. Skatīts: 2013-02-04.
  4. 4,0 4,1 «Rubidium» (angliski). Lenntech. Skatīts: 2013-02-04.

Ārējās saites labot šo sadaļu