Upmale (zeme)
Upmale (latīņu: Opemele) bija seno zemgaļu zeme Lielupes baseinā, tagadējo Ķekavas novada Baldones pagasta, Bauskas un Jelgavas novadu, kā arī Lietuvas Pasvales rajona teritorijā.
| |||||||||||||||||||||||||
Robežojās ar Tērvetes, Dobeles, Silenes zemgaļu zemēm, sēļu Medenes zemi un Daugavas līvu zemēm. Mežotnes pilskalns bija Upmales zemes galvenais cietoksnis, vēlāk Zemgales bīskapijas bīskapa, prāvesta un kapitula rezidences vieta. 13. gs. Upmales zemgaļi naidojās ar kaimiņos esošajiem Salas līviem un Tērvetes zemgaļiem.
Vēstures hronoloģija
labot šo sadaļu- 1219. gadā pirmo reizi rakstos minēta Mežotne, kas bija Upmales zemes administratīvais centrs, sakarā ar viņu vēlmi pāriet Rīgas bīskapa aizsardzībā pret citiem zemgaļiem un lietuviešiem.
- 1219. gadā pēc zemgaļu kristīšanas Mežotnes pilī nometināja krustnešu garnizonu, kuram uzbruka Viestarda vadītais kaimiņnovadu zemgaļu karaspēks. Krustneši atstāja Mežotni un zemgaļi atkrita no kristietības un savienības ar Rīgas bīskapu.
- 1220. gadā krustneši devās lielā karagājienā pret "Mežotnē sapulcējušos atkritēju tautu", kurā piedalījās 4000 vāciešu un vēl 4000 līvu un letgaļu. Pēc ilgstošām cīņām pils tika ieņemta, izlaupīta un nodedzināta.
- 1225. gadā uz Mežotni pārcēla 1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas administratīvo centru.
- 1226. gadā ar Rīgas bīskaps Alberts pieņēma lēmumu par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Par Zemgales pirmo bīskapu kļuva Sēlijas otrais bīskaps Lamberts, kas atsacījās no Sēlijas zemēm par labu Rīgas bīskapam.
- 1231. gadā pēc ķēniņa Viestarda nāves Mežotnes un Upmales teritoriju pievienoja Rīgas diacēzei.
- 1232. gadā Romas pāvests Gregorijs IX anulēja Rīgas bīskapa lēmumu un par Zemgales bīskapu tika apstiprināts Alnas Balduīns. Mežotne kļuva par Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli.
- 1233. gadā pāvests deva Mežotnes kapitulam Premonstriešu ordeņa satversmi. 1233. gada 20. aprīlī Balduīns pārņēma Zemgali savā personīgajā aizsardzībā.
- 1236. gadā Alnas Balduīns Zemgales diacēzi nodeva atpakaļ pāvestam.
- 1237. gadā Maincas virsbīskaps ar pāvesta piekrišanu par Zemgales bīskapu kļuva Licelburgas Heinrihs (Heinrich von Lützelburg). Zemgales bīskaps turpmāk materiālā ziņā kļuva atkarīgs no Rīgas bīskapa Nikolaja.
- 1251. gadā pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai.
- 1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Rīgas bīskapija ieguva zemes Lielupes labajā krastā līdz pat sēļu zemei Medenei un zemes Lielupes augštecē līdz pat Upītei un Saules zemei tagadējā Lietuvas teritorijā. Savukārt Livonijas ordenis ieguva Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai,
- 1265. gadā uz Garās salas Lielupes vidustecē tika uzcelta Jelgavas pils, kas kļuva par bāzi Zemgales iekarošanai.
- Pateicībā par Rīgas pilsoņu palīdzību Zemgaļu sacelšanās apspiešanā arhibīskaps Alberts II 1272. gada 21. septembrī nodeva Rīgas domkapitulam pusi no Zemgales provinces Upmales zemes (latīņu: terra dicta Oppelmele, que est pars quedam seu provincia Semigallie) Lielupes labajā krastā, sākot no vietas, kur Iecavas upe ietek Lielupē līdz Pūteļu ciemam tagadējā Codes pagastā.[1][2] Vēlāk daļu no šīm zemēm ieguva Livonijas ordenis.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture: 1180-1290 Krusta kari, Rīga, 2002, 459 lpp.
- ↑ Vienošanās teksts latīniski no Herdera institūta dokumentu datubāzes Datenbank Kurländische Güterurkunden
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Altements, A. Zemgales novadu sadalīšana 1254.gadā. Senatne un Māksla. 1936. Nr.2, 165.-168.lpp
- Oriģināldokuments par Upmales zemes sadalīšanu un tā vācu tulkojums no www.herder-institut.de
- Latvijas teritorija 12. gs. beigās Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- Marius Bartašius. Lietuvos Žiemgalos kultūrinis regionas Žiemgala, 2012 - Nr. 1, 15-25 lpp. (lietuviski par zemgaļu zemēm Lietuvas ziemeļos)
