Raunda
Raunda (franču: Île Ronde — 'Apaļā sala') ir vulkāniskas izcelsmes sala Indijas okeānā, 22,5 km uz ziemeļiem no Maurīcijas. Tās platība 169 ha, maksimālais augstums sasniedz 280 m virs jūras līmeņa. Nelielo saliņu raksturo stāvas nogāzes un klinšaini krasti, kas strauji iesliecas ūdenī. No Maurīcijas cietzemes to nošķir līdz 63 m dziļš šelfs. Raunda ir viena no tā saucamām ziemeļu saliņām. Tāpat šo nelielo "arhipelāgu" veido Ganerskveina, Flata, Gabriela sala, Pižona klints un Sērpenta.[1][2]
Raunda | |
---|---|
Raunda (tuvplānā) kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu | |
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Indijas okeāns |
Koordinātas | 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°EKoordinātas: 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E |
Arhipelāgs | Maskarēnu salas |
Platība | 1,69 km² |
Augstākais kalns | 280 m |
Administrācija | |
Maurīcija | |
Demogrāfija | |
Iedzīvotāji | 0 |
Raunda Vikikrātuvē |
Pirmatnīgo Raundu klāja cietkoku meži, kā arī bagātīgas pandānu un palmu audzes. Salas ekosistēmu katastrofāli iedragāja 19. gadsimta pirmajā pusē ievestās kazas un truši. Šīs invazīvās sugas noganīja veģetāciju, izraisot augsnes eroziju. Raunda kalpoja par pēdējo patvērumu Maskarēnu milzu bruņurupučiem, kas izmira ap 1844. gadu.
Kopš 1957. gada Raunda kopā ar Sērpentu ir pasludināta par dabas rezervātu. 1979. gadā tika izskaustas kazas, bet 1986. gadā — truši. Pateicoties nosacītai nošķirtībai un vēlākiem stingriem aizsardzības pasākumiem, Raunda 20. gadsimtā saglabājās kā pēdējā mājvieta vairākiem augiem, bezmugurkaulniekiem un piecām rāpuļu sugām. Tā ir viens no svarīgākajiem sauszemes bioloģiskās daudzveidības centriem Maurīcijā. Neraugoties uz sasniegtajiem panākumiem un pūlēm, augsnes erozija joprojām ir nopietnākais šķērslis biotopu atjaunošanai un pilnvērtīgas ekosistēmas izveidošanai. Aprakstīto sugu skaita ziņā Raunda proporcionāli tās platībai ir visapdraudētākais planētas nostūris.[1][2][3][4][5][6]
Nosaukums
labot šo sadaļuRaundas nosaukums neatbilst tās siluetam. Apaļa ir blakus esošā Sērpenta jeb Čūsku sala, taču tur nedzīvo neviena čūska. Turpretim Raundā vēl nesenā pagātnē mitinājās divu sugu čūskas. Misēkli radīja pētnieka Edgara Leopolda Leiarda atskaite, kurš 1856. gadā apmeklēja abas salas.
Izpētes vēsture
labot šo sadaļuAgrīnie apmeklējumi
labot šo sadaļuRaundas apgūšanas un kolonizācijas vēsture ļoti atšķīrās no procesiem, kas risinājās Maurīcijas cietzemē un citās piekrastes saliņās. Sīki un detalizēti Raunda un citas ziemeļu saliņas netika aprakstītas līdz pat 19. gadsimta vidum, un par to sākotnējo ekoloģiju iespējams izsecināt no fragmentāriem agrīniem pierakstiem. Mežainās un zaļoksnējās saliņas klāja daudzveidīgs augājs, tāpēc no cietzemes piesaistīja augļēdājsikspārņus, sārtos baložus, Maurīcijas zilos baložus, gredzenkakla papagaiļus, Maskarēnu pelēkos papagaiļus, Maurīcijas bulbulus un citus putnus.
Pirmais atzīmētais mēģinājums izsēsties Raundā notika 1670. gados. Maurīcijas kolonistu vidū klīda baumas, ka Flatas salu apdzīvo lieli bruņurupuču bari, bet piekrastes ūdeņos uzturas dugongi. 1674. gada maijā gubernators organizēja ziemeļu saliņu izpēti. Flatā un Gabriela salā tolaik mitinājās ap 6000 bruņurupuču, un ekspedīcija izveda 320 dzīvniekus. Raundā izsēsties jūrnieki nespēja un ziņoja, ka to klāj palmu un pandānu meži. Atšķirībā no aizvien biežāk apmeklētām blakus saliņām, Raunda 18. gadsimtā kuģiniekiem dēļ grūtās piekļuves saglabājās vienīgi kā orientieris. Vienīgā zināmā izsēšanās notika ap 1750. gadu, kad pēc kuģa Sumatra bojāejas tās apkalpe tur rada glābiņu.
1753. gadā ziemeļu saliņas pētīja franču astronoms un ģeodēzists Nikolā-Luiss Delakails. Viņš atzīmēja, ka "Maurīcijā nav čūsku, savukārt kaimiņu saliņās Isle Ronde, Isle Longue [Flata] un Coin de Mire [Ganaerskveina] milzīgā skaitā mitinās čūskas un ķirzakas... Es redzēju pēdu garas un krietnu collu treknas ķirzakas [Telfēra scinki], kamēr Maurīcijā varēju novērot vienīgi mazas ķirzaciņas tekalējam pāri sienām un klintīm ".
18. gadsimta beigās Flatas, Ganerskveinas un Gabriela saliņu pirmatnīgās ekosistēmas bija pilnībā iznīcinātas. Izmedīti bija visi sauszemes bruņurupuču bari un dugongi, kas ganījās seklajos līčos. Savukārt Raundā grūtās piekļuves dēļ joprojām kuploja pirmatnīgie mūžzaļie cietkoku meži un palmu audzes.[7]
19. gadsimta pētījumi
labot šo sadaļuPirmais detalizētais salas apraksts datējams ar 1844. gada decembri, kad gvano meklējumos Raundu un Sērpentu apmeklēja angļu inženieris un topogrāfs Džons Augusts Loids. Nelielo ekspedīciju pārsteidza negaidīts ciklons, un tās dalībnieki bija spiesti nedēļu uzturēties Raundā. Loids aprakstīja salas floru un faunu, kas kalpoja par pamatu vēlākiem pētījumiem. Tolaik tās lielākajā daļā, īpaši augsnēm bagātās gravās, kuploja biezas palmu un pandānu audzes. Augstāk nogāzēs tos bagātināja melnkoku un citu cietkoku meži, kas sniedzās augšup līdz salas virsotnei. Pētnieks aprakstīja abu tropu jūrasputnu sugu ligzdas, lidošanas spējas un zivju ķeršanas paņēmienus un uzsvēra sarkanastes tropu jūrasputnu pārbagātību. Tāpat Loids pieminēja milzīgo trušu skaitu, kuru bari pārņēmuši visu salu. Nav zināms, kad tieši šie kaitnieki bija izlaisti salā. Iespējams, tas notika gadus trīsdesmit pirms Loida ierašanās. Ekspedīcija uzdūrās pēdējai Maurīcijas milzu bruņurupuču populācijai, kas bija bija radusi patvērumu grūti sasniedzamajā Raundā — acīmredzot tas bija vissvarīgākais ekspedīcijas atklājums. Maurīcijas cietzemē milzu bruņurupuči nebija redzēti kopš 1730. gadiem, un Loidam radās iespēja novērot "dažus ļoti lielus" šīs izzūdošās sugas pārstāvjus. Kāds no viņa biedriem vienā no salas alām notvēra grūsnu bruņurupuču mātīti un pārveda uz Maurīciju, bet jaundzimušos bruņurupucēnus izdāļāja paziņām.
1856. gadā, veicot ceļojumu pa Indijas okeāna rietumu daļu, Raundā un Sērpentā vairāku dienu garus pētījumus veica angļu ornitologs Edgars Leopolds Leiards. Viņš ievāca vairāku jūras putnu izbāžņus un olas.
1860. gada novembrī Raundu apsekoja britu koloniālais administrators un ornitologs Edvards Ņūtons. Lai arī pētnieka publicētajā atskaitē minēti vienīgi putni, viņa dienasgrāmatā paustie novērojami liecina par ievērojamu vides degradāciju salīdzinājumā ar 1844. gadu. Ņūtons atzīmēja: "Salā ir ļoti nabadzīga veģetācija... Vacoa ir parastākais augs, parastas tāpat ir palmu sugas... Bez tam es redzēju vienu vai divas nīkulīgu meža koku sugas, kadiķi, dažus zālaugus, ķērpjus, paparžaugus. Es neatradu ne mazāko augāju simts jardu attālumā no jūras... Turklāt [salā] ir platas joslas ar pilnīgi kailām klintīm bez augāja paliekām. Citviet ir plašas un plakanas tāda pat klintāja joslas, kuras klāj zemi bazalta gabali". Viņš īpaši izcēla milzīgas, tūkstošiem īpatņu lielas sarkanastes tropu jūrasputnu kolonijas, kā arī atstāja atskaiti par svītraino ūbeli – pirmo atzīmēto sauszemes putnu sugu Raundā. Tāpat Ņūtons ir pirmais, kurš pieminēja kazas. Šos dzīvniekus izlaida salā vairākus gadus pirms viņa apmeklējuma.
1867. gadā Maurīcijā ieradās nenogurdināmais amerikāņu dabas pētnieks Nikolass Paiks. Viņš šajā aizjūras zemē pavadīja piecus gadus, kuru laikā pētīja Maurīcijas faunu, floru un ģeoloģiju, radīja teju piecsimt zivju zīmējumus un ievāca plašu zivju, koraļļu, sūkļu un augu kolekciju. 1868. gada decembrī Paiks apmeklēja Raundu . Viņš joprojām varēja novērot pandānu un palmu audzes, bet vairs nespēja atrast cietkoku mežus: "tie visi bija gandrīz pilnībā nopostīti". Paiks konstatēja vien nelielas bijušo mežu stidziņas. Pētnieka vārdiem, "grubuļaino salas virsotni atdzīvināja daži raupjas zāles pleķīši, kas kalpoja par barību daudziem trušiem un kazām". Paiks aizrautīgi pētīja ne vien salas putnus un rāpuļus, bet arī visa veida kukaiņus.
Paiks atgriezās Raundā nākamā gada novembrī kopā ar Maurīcijas gubernatoru un zinātnes mecenātu seru Henriju Bārkliju un Pamplemuses botāniskā dārza direktoru Džonu Hornu. Paiks galveno uzmanību veltīja faunai, kamēr viņa biedri pētīja augāju. Tomēr kopumā sala vairāk atgādināja atkailinātas klinšu nogāzes, kur vietām bija izmētāti vārgulīgu palmu un pandānu pudurīši. Kā trāpīgi atzīmēja Bārlijs, truši un kazas ir kļuvuši "par galvenajiem koku kaitēkļiem, kas nogana zāli un nograuž jaunos dzinumus[...] sēklas parasti nepaspēj iesēties, bet, ja augam izdodas sekmīgi uzdīgt, tas nekavējoši tiek nograuzts".
Raundu turpināja apmeklēt arī citi pētnieki, tostarp viens no ekoloģijas zinātnes pamatlicējiem Karls Mēbiuss 1874. gadā un rāpuļu kolekcionāri no Vācijas 1880. gados. 1889. gada novembrī salu apsekoja skotu botāniķis Henrijs Džonstons, kas ir pēdējais fiksētais tās apmeklējums 19. gadsimtā. Vēl salīdzinoši nesen zaļoksnējā sala bija kļuvusi "ļoti neauglīga, un stāvo, brūno klinšu tuksnešaino izskatu atdzīvināja vienīgi mazītiņi izkaisītu palmu un pandānu pudurīši". Tā kā erozijas rezultātā augsne bija ieskalota okeānā, lielākā daļa palmu auga uz kailām klintīm. Džonstons bija pēdējais, kurš novēroja "mazu mežiņu dienvidu puses paugurā 450-550 pēdu augstumā virs jūras līmeņa". Tāpat botāniķis atzīmēja, ka daudzi no Maskarēnu salām endēmiem Fernelia krūmājiem iznīkst sausuma dēļ. Viņa vienīgie pieminētie dzīvnieki bija truši.[7][8][9][10]
20. gadsimta pētījumi
labot šo sadaļu1906. gadā kārtējos gvano meklējumos Raundā piestāja Dienvidāfrikas ģeologi. Klinšu spraugās viņi atrada milzu bruņurupuču un augļsikspārņu kaulus.
1910. gadā salu apmeklēja britu ornitologs Ričards Meinerhāgens. Viņa fotogrāfijās redzamas triju palmu sugu audzes, pandāni un liels skaits sarkanastes tropu jūrasputnu. Zem klinšu dzegām vai augājā viņš atrada svaigus jūrasputnu perējumus, nesen izšķīlušos mazuļus un putnēnus, kas jau bija gatavi pamest ligzdas. Pētnieks piemetināja, ka "neraugoties uz likuma aizsardzību, šos putnus nesaudzīgi medī zvejnieki. Viņi tos bez žēlastības nogalina un pārdod ķīniešu restorāniem Portluī, kur tos uzskata par izcilu delikatesi". Meinerhāgens redzēja pieaugušus baltastes tropu jūrasputnus, tomēr neatrada nevienu ligzdu. Tāpat viņš atzīmēja milzīgo trušu skaitu, kas visi bija "lieli un trekni".
Pagāja vairāk nekā divdesmit gadi, pirms Raundā 1935. gadā ieradās cits zinātnieks – Maurīcijas botāniķis Pauls Oktavs Vjehe. Sala bija "palikusi bez augāja, tomēr joprojām bija atrodamas sākotnējo palmu biežņu atliekas", un vienīgi celmi liecināja par kādreizējiem platlapju 'mežiem'. Vjehe norādīja, ka kazas un truši nograuž asniņus, izraisot strauju augsnes eroziju.
1948. gadā salā ieradās zoologa Žana Vinsona komanda, kas veica pirmos nopietnos pētījumus kopš 1869. gada. Milzīgie sarkanastes tropu jūrasputnu bari medību rezultātā bija sarukuši līdz pusducim pāru. Lielā skaitā joprojām ligzdoja vairāk tramīgu jūras putnu sugas. Vinsons atzīmēja trušu un kazu pārpilnību un, gluži kā Bārklijs 1869. gadā, nespēja atrast "nevienu jaunu palmiņu vai pandānu, jo tie drīz pēc uzdīgšanas tiek nograuzti". Fotogrāfijas liecina, ka saliņas nogāzēs auga vienīgi augstas vecas palmas. Pētnieki noķēra divas boa čūskas un atzīmēja scinku un gekonu bagātību. Vinsona kolekcija veicināja Maskarēnu boa izpēti. Tika atklāts, ka augšžokļa kauls tām sadalīts divās savstarpējās kustīgās daļās — priekšējā un aizmugurējā. No visām čūskām šāda anatomiska īpatnība raksturīga vienīgi Maskarēnu žņaudzējčūskām.[7]
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuKlimats
labot šo sadaļuRaunda atrodas tropu joslā, nedaudz uz ziemeļiem no Dienvidu tropu loka. Visa gada garumā salā valda karsti un vējaini laika apstākļi. Sausākais periods ilgst no septembra līdz novembrim. Mitrākā gada daļa ir periods starp decembri un martu, un šajā laikā apgabalu piemeklē arī tropiskie cikloni ar vēja ātrumu līdz 250 km/h un spēcīgām lietusgāzēm. Maurīcijas kalnainos vidienes reģionos nokrišņu daudzums var sasniegt 4000 mm, salas austrumu daļā tie ir aptuveni 1200 mm, bet rietumu piekrastē mazāk nekā 600 mm. Raundā nokrišņu daudzumu nav pētīts un tiek pieņemts, ka tas varētu atbilst relatīvi sausam Maurīcijas rietumu piekrastes apgabalam.
Gaisa temperatūra ziemas mēnešos svārstās no 22 °C līdz 30 °C, kamēr vasaras svelmē tā var sasniegt pat 50 °C.[11] Raundas rietumu pusē klimats ir karstāks un sausāks, kamēr salas pārējās daļās dienvidaustrumu pasātu ietekmē tas ir vēsāks un mitrāks.[12]
Hidroloģija
labot šo sadaļuLielās bangas un šaltis no atklātās jūras apšļāc piekrasti ar ievērojamu sālsūdens daudzumu, taču porainās klintis, stāvās nogāzes un kraujās notekas pieļauj ļoti nelielu ūdens uzkrāšanos, parasti ātri gaistošu lāmu veidā. Plūdi uzrodas vienīgi spēcīgu lietavu laikā.
Ģeoloģija
labot šo sadaļuRaunda ir otra lielākā Maurīcijas šelfa zonas sala. Pēc izcelsmes tā ir vulkāniska kore. Nogāzes pamatā ir stāvas un klāj vienu trešdaļu salas. Īpaši stāvo austrumu pusi veido viļņu daļēji noārdīts krāteris. Visu salu caurvij klintis, kuras veido vulkānisko pelnu formēti tufa slāņi ar vulkāniskām plēnēm jeb skoriju. Tomēr vietām sastopami arī iespaidīgi bazalta gabali. Salas virsotnē atrodas daži kaļķakmeņi, bet gar klinšu plaisām atrodams kvarcs.
Visu salas piekrasti ieskauj robotas tufa klintis, kas strauji iesniedzas okeānā. Parasti to apskalo augsti viļņi, kas piekļuvi salai ar laivu padara ļoti apgrūtinošu. Relatīvi plakanas klintis atrodas vienīgi saliņas rietumu krastā.
Grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" Džeralds Darels rakstīja: "Visa sala sastāvēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas izklāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārējais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm."
Augsne
labot šo sadaļu19. gadsimtā lielāko salas daļu klāja bagātīga un bieza augsnes kārta, kas bija piemērota palmu un cietkokšņu sugām. Džons Loids 1845. gadā rakstīja, ka augšējās ziemeļu nogāzēs augsne sasniedz triju pēdu (90 cm) biezumu. Kaili bija pamatā pasātiem pakļautie dienvidaustrumi. Augsnes eroziju izraisīja pārmērīgi savairojušās kazas un truši, kas noganīja augāju un nograuza jaunos asniņus. Neraugoties uz nozīmīgiem panākumiem izzūdošo sugu saglābšanā, noplicinātā augsne ir būtiskākais šķērslis vides atjaunošanai un ekosistēmas funkcionēšanai.
Pašreizējo augsni lielākoties veido irdens smilšmāls ar visai vienveidīgu tekstūru un nabadzīgi veidotu struktūru, kas norāda uz iepriekšējās augsnes izzušanu un nesenu tās atjaunošanos. Raundu veido divu tipu augsne: Lithic leptosols rietumu nogāzē un Dystric leptosols ar Dystric regosol pamatā dienvidu areālā.
Augsnes dziļums ievērojami atšķiras. Ēnainos nogabalos tā sniedzas no 11 līdz 30 cm, bet dziļākās ieplakās bieži sasniedz 60 cm dziļumu. Lielākajā salas daļā augsne ir ļoti sekla — vidēji 5 cm dziļa.[4][5]
Flora
labot šo sadaļuSākotnējā flora
labot šo sadaļu19. gadsimta sākumā Raunda bija vienīgā Maurīcijas saliņa, kuras ekosistēmu vēl nebija iedragājusi cilvēku postošā darbība. Neskarti kuploja mūžzaļās cietkoku audzes un skrajie palmu meži, kurus veidoja zilās latānijas,[13][14] Pandanus vandermeeschii, pudeļpalmas,[15] Ganerskveinas alvejas, orkāna palmas conjugatum varietāte[16] un pandāni. Darels rakstīja: "Savulaik visas zemākās salas nogāzes klāja palmu mežs, bet augstākās daļās auga melnkoki un citi cietkoki".[17] Salas ekosistēma līdzinājās t.s. 'palmu savannai' — mežainam un sausākajam Maurīcijas apgabalam, kas šaurā joslā stiepās gar aizvēja rietumu piekrasti. Kolonizācijas laikā cietzemē šis biotops tika pilnībā izcirsts, un tā kādreizējās aprises saglabājušās Raundā un Gvanerskveinā.
Precīzs cietkoku meža sastāvs nav zināms, jo liecības par laika posmu līdz 19. gadsimtam ir skopas. Maurīcijas palmu savannā nozīmīgākie cietkoki bija melnkoki, tambalakokves, Terminalia bentzoe, dracēnas un fikusi. Koku, krūmu un puskrūmu saraksts iekļauj 103 šī Maurīcijas apgabala sugas no 40 dzimtām, kas būtu piemērotas pārstādīšanai un atgriešanai Raundā.[13]
Mūsdienu dzīvotnes
labot šo sadaļuMūsdienās Raunda ir dzīvotņu mozaīka, ko veido kailas klintis, blīvi zālaugu areāli, stādītu cietkoku audzes un ciešas palmu biežņas.[18]
Detalizēti 2003. gada Raundas salas pētījumi liecina par septiņiem atšķirīgiem veģetācijas tipiem: blīvām palmu audzēm, piekrastes biotopu, jauktām zālaugu kopienām, krātera biotopu, klinšu biotopu, virsotnes biotopu, tuksnešaini.[4][11][19]
Blīvās palmu audzes (70,1 ha) aizņem klinšainās nogāzes ar izciļņiem, dziļām plaisām un ieplakām. Areālā dominē zilās latānijas ar vietām augošiem pandāniem un pudeļpalmām. Zem blīvām lapotnēm un zālaugiem izveidojies dziļš lapu slānis.
Piekrastes biotopu (41,9 ha) veido šauri un no veģetācijas gandrīz pilnībā brīvi pamatieži, kas stāvu klinšu veidā ieskauj salas ziemeļu piekrasti.
Jaukto zālaugu biotopu (38,9 ha) raksturo ieplakas un nevienmērīgi sastopami klinšakmeņi. Dominē vīteņaugi: vietējie Ipomoea pes-caprae,[20] Tylophora coriacae un invazīvie Passiflora suberosa,[21] kas kopīgi ar guļošiem augiem, atsevišķām latānijas palmām un pandāniem ieplaku malās veido blīvus noēnotus pleķīšus. Iedzīvojušās dažas cietkoku sugas, kas tika iestādītas atjaunošanas programmas ietvaros. Biotopam ir dziļš augsnes slānis (30-50 cm) un, veicot augu atjaunošanas aktivitātes, šim areālam tiek pievērsta īpaša vērība.[22]
Krātera biotops (34,5 ha) iekļauj pamatiežu stāvas, ieliektas, pusmēnesveida formas nogāzes ar daudzām vertikālām sienām, dziļām plaisām un mazām aliņām. Nelielos, mazāk stāvos laukumiņos sastopamo augāju veido pandāni un dažas latānijas ar jauktu zālaugu kopienām.
Klinšu biotops (13,5 ha) iekļauj krasi stāvus un pamatā no augiem brīvus pamatiežus ar seklām vagām un dažam nelielām aliņām. Tās nodrošina ar barības vielām bagātīgo palmu un zālaugu ieplaku biotopus.
Virsotnes biotopu (12,9 ha) veido pamatieži ar klinšakmeņu krāvumiem un plānu akmeņainu augsni. Nabadzīgā veģetācija iekļauj nelielu zālaugu sugas, tostarp endēmo Phyllanthus mauritianus. Virsotnes rietumu nogāze robežojas ar latānijām, ziemeļu nogāze — nelielu Ganerskveinas alveju areālu.
Tuksnešaini (7,2 ha) veido areāli ar plānu augsni un maziem iežiem. Sastopami nelielu guļošu augu pleķīši, vairāki Scaevola taccada krūmāji un dažas latānijas.
Katra no šīm dzīvotnēm satur kritiski apdraudētas sugas. Iespējams, visatpazīstamākās ir blīvās un skrajās palmu audzes, kuras veido trīs endēmas sugas.
Palmas
labot šo sadaļuPirmo reizi Raundas augu valsti aprakstīja Džons Loids 1844. gadā. Viņš pieminēja trīs palmu sugas, kuras gandrīz vienlīdz bagātīgi klāja salu. Lai arī viņa apraksts ir visai savdabīgs, tas ļauj droši atpazīt orkāna palmu, pudeļpalmu un zilo latāniju. Vairāk nekā trīsdesmit gadus vēlāk arī Nikolā Paiks ziņoja par trim palmu sugām, kuras joprojām auga kuplā skaitā. Tomēr jau gadu vēlāk Džons Horns norādīja uz postošo ietekmi, ko palmām un citiem augiem nodara truši un kazas.
1990. gadā no pēdējās, dienvidrietumu nogāzē guļošās orkāna palmas tika ievākti daži vairoties spējīgi augļi, pirms tā gāja bojā drīz pēc 1994. gada ciklona. No pēdējā brīdī ievāktajiem augļiem izaudzēti vairāk nekā 250 augu. Mēģinājumi šo varietāti reintroducēt Raundā pagaidām nav bijuši sekmīgi, tomēr vairāki desmiti palmu sekmīgi atgriezti Egretas salā.
Pudeļpalma gan Maurīcijā, gan citviet tropos kļuvusi par vienu no dekoratīvākajiem augiem. Tās izcelsmes vieta nav zināma, bet vienīgā savvaļas populācija bija saglabājusies Raundā. 1975. gadā no kādreizējām bagātīgām pudeļpalmu audzēm bija atlikuši piecpadsmit pieauguši koki, seši jauni kociņi un sešdesmit seši stādiņi. Savukārt 1986. gadā salā bija palikuši vairs tikai astoņi pieauguši koki un astoņpadsmit stādiņi, kas brīnumainā kārtā bija paglābušies no trušiem. Tādējādi laika posmā starp 1975. un 1986. gadu kopējais populācijas skaits bija noslīdējis no 87 īpatņiem līdz 26, un bez apņēmīgiem aizsardzības pasākumiem suga drīzumā būtu pilnībā izzudusi no Raundas. Pēc trušu un kazu iznīdēšanas pudeļpalmu audzes pamazām kļūst aizvien blīvākas. 2020. gadā salā zēla un plauka jau vairāk nekā 300 sugas pārstāvju.
Zilā latānija ir visizplatītākā salas palma. Tā var sasniegt iespaidīgu augstumu ar lielu lapotni. Latāniju areāls aptver rietumu un ziemeļu nogāzes, kur tās vietām jau veido palmu mežus. Raundā ir lielākā šīs sugas populācija Maurīcijā. Latānijas palmu un pudeļpalmu atjaunošanās kļuva iespējama tikai pēc invazīvo zīdītāju izskaušanas.[4][23][24][25]
Citi augi
labot šo sadaļuSalā sastopama Pandanus vandermeeschii lielākā populācija, kas ir viena no aptuveni divdesmit Maurīcijai endēmām pandānu sugām. Tas ir vidēja garuma koks, kuras lapojums atgādina palmas. Šauri lineārās lapas pie stumbra veido spirāliskus pušķus, kuru dobie vidi sniedz patvērumu salas gekoniem. Pandāni sastopami krāterī, bagātina palmu audzes un ieskauj virsotni.[18][26][27]
Cits rets augs ir kritiski apdraudētā Ganerskveinas alveja – sukulents ar viegli ieliektām, sulīgām, blīvās piezemes rozetēs augošām lapām un sarkanīgi dzelteniem ziediem. Raundā un netālajā Ganerskveinā saglabājušās vienīgās zināmās sugas savvaļas atradnes. Arī alveju izplatības areāls lēnām palielinās.[18]
Līdz aktīvu atjaunošanas darbu sākumam bija saglabājušās tikai divas vietējās cietkokšņu sugas — Gagnebina pterocarpa[28] un viens vienīgs Fernelia buxifolia[29] jeb bois buis īpatnis. Abas sugas vēl 1868. gadā pieminēja Paiks. Viņš rakstīja, ka koki ir zemi, bet ar iespaidīgu lapotni, kuru zari sāniski plešas no pusotra metra līdz sešiem un pat deviņiem metriem. G. pterocarpa ir neliels, līdz 4 metriem augsts koks ar pelēku stumbru, plūksnaini saliktām lapām un baltiem, mazās "birstītēs" sagrupētiem ziediem. Arī F. buxifolia ir neliels koks vai krūms ar ieapaļām spīdīgām lapām, baltiem ziediem un sarkaniem augļiem. Raundā nozīmīgākie šo sugu apputeksnētāji un sēklu izplatītāji ir gekoni. Mūsdienās salā ir sekmīgi ieviestas vairākas citas cietkokšņu sugas.[9][18][26][30]
1991. gadā salā introducēja Maurīcijai endēmo Dracaena concinna[31] — kokam līdzīgu krūmu ar stāvu stumbru un dzelteniem ziediem, kura palmām līdzīgās lapas bagātīgi izplešas no stumbra virsotnes. Šīs dracēnas pamatā sastopamas ap virsotni un vietās, kur risinās stādījumu atjaunošana. Cits Raundā ieviests augs ir Premna serratifolia[32] — neliels augošs vai ložņājošs koks, kas var sasniegt 5 m garumu. Pārstādītas trīs vietējās ebenkoku sugas — Egretas melnkoks,[33] melnais ebenkoks[34] un Diospyros melanida,[35] kā arī divas fikusu sugas — Ficus reflexa un Ficus rubra. Iespaidīga lapotne raksturo Maskarēnu arhipelāgam endēmo Cassine orientalis jeb bois d'olive, kura augļi ārēji atgādina olīvas. Labvēlīgos apstākļos koks var sasniegt 20 m garumu.[4][18]
Sekmīgi iejuties Scaevola taccada — blīvs krūms ar vaskainām sukulentu lapām, kas plaši sastopams tropu un subtropu piekrastē. Suga ir ļoti izturīga pret sāli un kalpo par vienu no pioniera augiem atjaunojamās platībās. Uz Raundu pārvietoti ārkārtīgi reti endēmi krūmi ar krāšņiem ziediem — Hibiscus fragilis[36] un trohētija Trochetia parviflora. Cietzemē tās apdraud invazīvās augu un dzīvnieku sugas.[18][26]
2020. gadā tika veiksmīgi reintroducēti vairāki simti pret noēnojumu izturīgo muskusa paparžu Microsorum scolopendria stādiņi. Lai arī suga ir parasta Maurīcijā, Raundā tā pilnībā izzuda 1980. gados. Ar papardēm paredzēts samazināt eroziju zem stādītajiem kokiem, veicināt nobirušo lapu satrūdēšanu un nodrošināt aizsardzību pret svešzemju sugu tālāku izplešanos.[37] 2020. gada beigās Maurīcijas piekrastē rūpīgi ievāca un nākamajā gadā Raundas atjaunoto dzīvotņu zemsedzē pārstādīja citu vietējo papardi Phymatosorus scolopendria, kas palīdzēs radīt stādiņiem atbilstošu mikroklimatu un samazinās augsnes eroziju. Suga Raundā pēdējo reizi bija konstatēta 1970. gados.
Raundā ilgāku laiku bija vienīgā zināmā Aerva congesta kolonija. Tas ir sīciņš, 08–3,2 cm augsts guļošs augs, kas sastopams uz kailām klintīm. 2013. gadā Maurīcijas dienvidu piekrastē atklāja vēl vienu atradni — aptuveni desmit augus, kuri aptvēra divus 1,8 x 2 cm un 6 x 12,5 cm lielus pleķīšus. Raundā populācija no nepilniem simts indivīdiem 1996. gadā nokritusies līdz sešpadsmit 2016. gadā. Patlaban suga salā ir izmirusi, un vienīgā savvaļas populācija saglabājusies cietzemē.[38]
Daži citi retas salas augi ir Chloris filiformis, Vetivera arguta, Phyllanthus revaughanii, Asparagus umbellulatus un Dichrondra repens. Lai arī šīs sugas sastopamas citviet Maurīcijā, Raundas populācijas varētu pārstāvēt ģenētiski atšķirīgas atradnes.[4]
Sugu uzskaite
labot šo sadaļuPirmo visaptverošo augu uzskaiti 1975. gadā veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Tā atzīmēja 43 sugas.[39] 1986. gadā tika saskaitītas 55, bet 1993. gadā 60 sugas. Patlaban salā zināmas 114 augu sugas, no kurām aptuveni 36 ir svešzemju pārstāves. Sugu pieaugums saistāms ar vietējo augu reintrodukciju.
Raundas augājs saglabājis plašu sākotnējo elementu daudzveidību, lai arī piedzīvoja ļoti nopietni izmaiņas 19. gadsimtā un smagi cieta no ievestiem zālaugiem. Augsti invazīvu kokaugu sēklas līdz salai nav nokļuvušas. Tomēr ievestās nezāles iesāka izplesties pēc kazu un trušu izskaušanas.
Fauna
labot šo sadaļuRāpuļi
labot šo sadaļu1753. gadā Nikolā-Luiss Delakails rakstīja, ka, atšķirībā no Maurīcijas cietzemes, "kaimiņu salās Isle Ronde [Raunda], Isle Longue [Flata] un Coin de Mire [Ganerskveina] ir čūsku un ķirzaku pārpilnība". Pirmos rūpīgos reptiļu pētījumus vairāk nekā 100 gadus vēlāk Raundā veica Paiks. Viņš detalizēti aprakstīja čūskas un četras ķirzaku sugas. Lai arī sala jau bija smagi cietusi no ievestām kazām un trušiem, Paika spilgtais apraksts joprojām liecina par rāpuļu bagātību. Pētnieks tos novēroja "gandrīz ikvienā salas daļā".[9]
Lai arī Raundā tika izlaisti truši un kazas, salā netika ievazātas svešzemju plēsēju un rāpuļu sugas. Pateicoties tam, tur saglabājusies visneskartākā reptiļu ekosistēma Maskarēnu arhipelāgā. Līdz 19. gadsimtam visu Maurīcijas vidi bija pārņēmušas invazīvās sugas, un pēc 1860. gadiem Raunda kļuva par pēdējo patvērumu Gintera gekonam,[40] Telfēra scinkam,[41] Darela nakts gekonam,[42][43] Raundas boa[44] un Raundas alu boa.[45]
Salā saglabājās arī divas citas endēmas sugas — Bodžera scinks,[46] kura areāls ietver vēl dažas citas šelfa saliņas un Maurīcijas dienas gekons,[47] kas apdzīvo Maurīcijas zemieni un nelielās blakus saliņas. Raundā mitinās vēl viena vietējā suga — Boutona scinks,[48] kas tāpat sastopams dažās citās saliņās un Maurīcijas piekrastē.[1][49]
Zālēdāju ievešana izraisīja dabisko dzīvotņu bojāeju. Gandrīz pilnībā izzuda cietkoki un katastrofāli samazinājās palmām bagātie biotopi. 1970. gados niecīgie palmu un pandānu pudurīši kļuva par pēdējām mikrodzīvotnēm izdzīvojušajām rāpuļu populācijām. Tobrīd rāpuļu skaits bija kritiski zems, un šīs unikālās komūnas pastāvēšana kļuva nopietni apdraudēta.
Pēc trušu un kazu izskaušanas iesākās palmu audžu un citu dzīvotņu atjaunošanas darbi, kas veicināja strauju rāpuļu populāciju pieaugumu. Tomēr alu boa glābšanas pasākumi nāca pārāk vēlu. Zemsedzē un starp kritušām lapām dzīvojošā suga izzuda līdz ar augsnes eroziju, un tā nav redzēta kopš 1975. gada. Neraugoties uz rūpīgiem meklējumiem, alu boa tiek uzskatīta par izmirušu.[50]
Palmām bagātās dzīvotnes ir augiem blīvākie un komplicētākie biotopi, kur konstatēta visaugstākais scinku un gekonu skaits. Palmas, pandāni un biezais lapu slānis nodrošina uz zemes un kokos dzīvojošiem rāpuļiem bagātīgu vidi, kur sildīties, baroties, vairoties un rast patvērumu. Nākamie reptiļiem blīvākie biotopi ir krāteris, jauktās zālaugu kopienas un salas virsotne, jo Telfēra scinki, Gintera gekoni, dienas gekoni un Raundas boa spēj vienādi veiksmīgi izdzīvot arī no palmām brīvās audzēs. Endēmo sugu areāli kopumā aptver visu salu, taču to klātbūtne piekrastē pamatā ir īslaicīga. Telfēra scinku mātītes izdēj olas ne tikai mīkstajā zemē, bet arī jūrasputnu alās, kuras bagātīgi klāj vairākas salas vietas. Darela nakts gekons pamatā apdzīvo mitro sienu plaisas un klinšu atsegumus, tomēr visai bieži sastopams arī starp palmām. Sīciņais Boutona scinks ir tipisks piekrastes iemītnieks, kas nelielās lāmās vai viļņu šļakatām pakļautās vietās tvarsta vēžveidīgos un zivtiņas. Savukārt virsotnes dzīvotnē novērojams augsts Bodžera scinku blīvums. Tas ir salīdzinoši atklāts biotops, un klinšu krāvumi ir to iecienīta dzīvesvieta.[18][19][23]
Raundā visilgāk izdzīvoja viena vai abas pēdējās zināmās Maskarēnu milzu bruņurupuču sugas — Maurīcijas seglmuguras bruņurupucis[51] un/vai Maurīcijas kupolveida bruņurupucis.[52] Acīmredzot abas sugas aizņēma atšķirīgas ekoloģiskas nišas – izmēros mazākais kupolveida bruņurupucis ganījās zālē, kamēr seglmuguras suga pamatā pārtika no lapām. Šie zālēdāji izplatīja sēklas un mēsloja augsni, nodrošinot veselīgu augāju. Milzu bruņurupuči Raundā izmira pēc 1844. gada — gandrīz 100 gadus vēlāk, nekā pārējā Maskarēnu arhipelāgā. Noķerto grūsno mātīti Loida ekspedīcija pārveda uz Maurīciju, bet mazuļus vēlāk uzdāvināja paziņām. Salas gubernators un zinātnes mecenāts Henrijs Bārklijs vēlāk tikās ar šīs ekspedīcijas dalībnieku un 1870. gadā ar nožēlu rakstīja, ka tika zaudēta jaunatklāta suga, kuras "karapaksi un citas atliekas lielā skaitā atrodamas šīs zemes purvos".[19][53]
Lai aizsargājamās Maurīcijas teritorijās nodrošinātu ekoloģisko līdzsvaru, 1990. gadu sākumā Egretā no Seišelām tika izlaisti brīvībā pirmie Aldabras milzu bruņurupuči. Attīstot veiksmīgo eksperimentu, 2007. gadā divpadsmit nepieaugušus milzu bruņurupučus no Lavanilas Maskarēnu rezervāta un divpadsmit Madagaskaras starainos bruņurupučus pārveda uz Raundu. Tos sākumā izlaida iežogotā platībā, bet vēlāk ļāva brīvi ganīties visā salā. Populācija tika papildināta, un 2016. gada beigās Raundā brīvi klīda 463 milzu bruņurupuču īpatņu, kuru lielāko daļu veidoja jaunuļi un 15 starainie bruņurupuči. Pēdējie patlaban no salas aizvākti. Savukārt Seišelu milzeņi taksonomiski un pēc dzīvesveida līdzinās Maskarēnu milzu bruņurupučiem. Dzīvnieki sekmīgi izkaisa endēmo palmu sēklas, veicinot unikālās dzīvotnes izplatīšanos. Tādējādi bruņurupuču klātbūtne labvēlīgi ietekmē arī citu rāpuļu populācijas, kurām bagātīgās audzes sniedz lielisku patvērumu.[5][54][55][56][57]
2022. gada novembrī Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests sadarbībā ar Maurīcijas savvaļas fondu, Londonas zooloģijas biedrību un citām dabas aizsardzības organizācijām Raundā no Ganerskveinas salas 1400 īpatņu lielās populācijas reintroducēja 120 mazos nakts gekonus. Sīciņās ķirzaciņas ielaida četros nelielos iežogojumos ar piemērotām mikrodzīvotnēm, ļaujot tām iejusties jaunajā dzīvesvietā. Projekts ļaus ne tikai nostiprināt apdraudētās sugas populācijas, bet tāpat padarīs noturīgāku visu salas ekosistēmu.
Putni
labot šo sadaļuRaunda ir jūrasputniem nozīmīga sala, kur ievērojamā skaitā ligzdo vairākas putnu sugas.[1] Lielākās ligzdojošu putnu kolonijas veido ķīļastes vētrasputns,[58] Trindadas vētrasputns,[59] sarkanastes tropu jūrasputns,[60] baltastes tropu jūrasputns.[61] Tropu jūrasputni ligzdo salas lielākajā daļā, bet īpaši ievērojama ligzdu koncentrācija novērojama stāvās, grūti aizsniedzamās nogāzēs. Baltastes sugas ligzdas atrodamas tāpat starp atklātām saknēm vai kritušām palmu lapām, kamēr sarkanastes suga ligzdo arī zem klinšainām nokarēm vai starp akmeņiem. Raunda ir vienīgā sala Indijas okeānā, kur uzturas vairoties spējīga Trindadas vētrasputnu kolonija.[62]
Mazākā skaitā ligzdo vai retumis ieklīst Baro vētrasputns,[63] melnspārnu vētrasputns,[64] Persijas vētrasputns,[65] mazais vētrasputns,[66] bālkāju vētrasputns,[67] Bulvera vētrasputns,[68] Kermadeku vētrasputns[69] un Pterodroma heraldica.[70] Acīmredzot saistošākais salas putns ir Raundas vētrasputns. Visticamāk tas ir Trindadas vētrasputna, Kermadeka vētrasputna un Pterodroma heraldica hibrīds.[30][71][72]
Nelielā skaitā salā ligzdo svītrainais gārnis,[73] bet gar piekrasti un klinšainām nogāzēm pārlidojumu laikā bieži novērojams akmeņtārtiņš.[74] Katru gadu Raundu apmeklē arī dažas citas migrējošas sugas. Tāpat manīta Maskarēnu salangāna.[75][76] Laiku pa laikam salā ieklīst svītrainā ūbele[77] un sarkanvaigu bulbuls.[30][78] 1980. gados dabisku koloniju izveidoja mājas zvirbuļi. Centieni pilnībā izskaust mājas zvirbuļus un to vietā reintroducēt Maurīcijas fodijus pagaidām nav bijuši sekmīgi.[1][79] [80]
Bezmugurkaulnieki
labot šo sadaļuRaundā atzīmēta bezmugurkaulnieku pārpilnība, kas nodrošina ar barību tur mītošos rāpuļus.[81][82] Darels rakstīja, ka izdzīvojušās palmu birzītēs "mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sarkanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, kuras tie nemitīgi kustināja."
Pirmos rūpīgos agrīnos pētījumus 1868. un 1869. gadā veica Nikolass Paiks. Viņš aprakstīja vairāku sugu zirnekļus un triju sugu skorpionus. Pirmā apmeklējuma laikā Paiks uz palmas lapām notvēra "spoži zaļu skorpionu [ar] iespaidīgi garu asti". Tomēr suga bija kļuvusi reta, un visi turpmākie tās meklējumi beidzās nesekmīgi. Tāpat pētnieks norādīja uz gliemežu, skolopendru un zarkukaiņu pārbagātību. Uz Ipomoea pes-caprae zieda viņš noķēra vienu vienīgu biti tumši sārtā krāsā un gaiši dzeltenām joslām. Plašajā muzeja kolekcijā Paiks nespēja atrast nevienu līdzīgu eksemplāru. Tāpat viņš novēroja vienu Maurīcijā bieži sastopamu platspāri, kas acīmredzami bija atpūsta no cietzemes.[9]
1985. gadā aprakstīta jauna sulu sūcoša bruņuts suga Asterolecianum dictyospermae, kas mitinās uz orkāna palmas. 1993. gadā Raundas un Sērpentas salā aprakstīta skolopendra Scolopendra abnormis, 1995. gadā Raundā — Rhysida jonesi un Cryptops decoratus, pēdējā no kurām iepriekš atzīmēta arī Madagaskarā. [1][83]
2002. gadā aprakstīta endēma zarkukaiņu suga Apterograeffea marshallae, kas zināma no 1868. gadā ievāktās Nikolasa Paika kolekcijas. Pētnieks savulaik atzīmēja, ka tas ir parasts Raundas faunas pārstāvis. Zarkukaiņi pamatā barojas uz zilo latāniju lapām, tomēr atsevišķos gadījumos tie novēroti arī uz pudeļpalmām, kā arī Dracaena concinna un Cassaena orientalis koku lapām. Ģints otra suga, kas mitinās Reinjonā, mitinās apdraudēto orkāna palmu lapotnē. Raundā saglabājušies tikai viens šīs palmas īpatnis, kas acīmredzot rada nopietnus šķēršļus zarkukaiņu plašākai izplatībai.[9][84]
2014. gadā tika atklāta agrāk nezināma sienāžu suga Odontomelus ancestrus. Tā apdzīvo atklātas palmu audzes un zālājus un nav sastopama ar veģetāciju nabadzīgās salas dzīvotnēs, tāpēc sugas kopīgais areāls nepārsniedz 1 km². Sienāži ir piemērojušies lielam rāpuļu blīvumam, un lielāko potenciālo apdraudējumu tiem rada invazīvās sugas.[30][85][86] Acīmredzot visas šīs dažādās bezmugurkaulnieku sugas bija sastopamas arī Maurīcijas cietzemē, kur kolonizācijas laikā sākotnējie endēmie meži gandrīz pilnībā izzuduši un izmainītā veidā klāj aptuveni 1% salas teritorijas.[4]
Vismaz līdz 1869. gadam Raundā dzīvoja liela izmēra vabole Fregates dižmelnulis, kas patlaban saglabājies tikai vienā Seišelu salā — nelielajā Fregates salā. Dižmelnuļa izmiršanas iemesls bija kokaudžu un sauso koku izzušana, uz kuriem barojās vaboļu kāpuri.[87]
Salas piekrastē zināmas trīs sauszemes krabju sugas — bieži sastopamā Geograpsus grayi,[88] reti atzīmētā Geograpsus stormi[89] un kāda vientuļniekvēžu suga.[4]
Tikai Raundā sastopama sauszemes gliemežu sugas Tropidophora fimbriata pasuga T. fimbriata haemostoma.[30][90][91] Divas citas gliemežu sugas Quickia concisa[92] un Gastrocopta microscopica[93] atzīmētas arī citās Maskarēnu salās.[4]
Aizsardzība
labot šo sadaļuEdvarda Ņūtona darbība
labot šo sadaļu1878. gadā Edvards Ņūtons uzskaitīja sešas Maurīcijas putnu sugas, kurām nepieciešamība aizsardzība. Piecas no tām iekļāva endēmos sauszemes putnus, bet sestā bija sarkanastes tropu jūrasputns — "Phoethon phoenicurus, Paille en Quene — Ile Ronde". Ornitologu darīja bažīgu, ka "bezprātīgi mednieki laiku pa laikam tos izšauj" un uzvēra nepieciešamību pasargāt sugu no izskaušanas. Ap 1880. gadu Raundā sarkanastes tropu jūrasputni joprojām ligzdoja milzīgā skaitā, un 1886. gadā izdota proklamācija paredzēja "droši aizsargāt jūrasputnus Flatā un Gabriela salā". Nākamā gada proklamācija bija vērsta uz sarkanastes tropu jūrasputnu aizsardzību Raundā. Tomēr putnu medības no varasiestāžu puses netika kontrolētas.[7]
Agrīnie pasākumi
labot šo sadaļuPirmās aizsardzības aktivitātes saistāmas ar Maurīcijas gubernatora Roberta Ņūtona un zoologa Žana Vinsona darbību. 1954. gada oktobrī Ņūtons pievērsa uzmanību, ka "uzšķērsto [sarkanastes tropu jūrasputnu] kaudzes ir satraucošs skats ikvienam Raundas salas apmeklētājam". Putnu ligzdošanas periods no oktobra līdz janvārim nelaimīgā kārtā sakrita ar laika apstākļiem, kas bija vislabvēlīgākie laivinieku nokļūšanai līdz salai. Lai gan salīdzinājumā ar 1948. gadu sugas īpatņu skaits bija nedaudz palielinājies, gubernators uzskatīja, ka zvejnieki varētu pilnībā izskaust gan tropu jūrasputnus, gan vētrasputnus. 1957. gadā Ņūtons pasludināja Raundu par dabas rezervātu. Viņš pārlieku optimistiski cerēja, ka tas spēs apturēt malumedniekus. Vēl 1976. gada ekspedīcijas laikā Džeralds Darels rakstīja, ka sarkanastes tropu jūrasputni "ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aizved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos".
Vinsons no 1948. līdz 1975. gadam apmeklēja salu deviņas reizes, veicot floras un faunas pētījumus. Viņš jutās satriekts, kad 1960. un 1962. gada cikloni izgāza lielāko daļu palmu un pandānu, gandrīz pilnībā nopostīja latānijas un citas augu sugas. Vinsons uzskatīja, ka trušu un kazu izskaušana būtu vienīgais ceļš, lai saglabātu saliņas unikālos iemītniekus. Viņš apceļoja starptautiskas vides aizsardzības pārvaldes un iesniedza īpašu ziņojumu par stāvokli Raundā Starptautiskai dabas un dabas resursu savienībai. Sākotnēji vienīgie pasākumi iekļāva sporādisku kazu un trušu izšaušanu. Vinsons nomira 1966. gadā, tomēr viņa pirmie soļi pamazām sāka nest augļus. Vietējā aizsardzības pārvalde centās novērst tropu jūrasputnu medības, savukārt zālēdāju skaita samazināšana ļāva nedaudz atkopties nelielajām latāniju un pandānu audzītēm. Vinsona darbu turpināja viņa dēls Žans-Mišels. Viņš no 1966. līdz 1975. gadam vairāk nekā trīs simts stundas veltīja Raundas pētījumiem un aprakstīja rāpuļu sugas.[94]
Starptautiskās intereses rats pamazām sāka griezties, kad, pēc valdības uzaicinājuma, 1973. gada janvārī Maurīciju apmeklēja Pasaules Dabas Fonda pirmais vadītājs Pīters Skots. Pēc viņa ieteikuma notika mēģinājumi ar strihnīnu iznīdēt trušus. Tomēr tie beidzās neveiksmīgi, jo nākamām trusēnu paaudzēm izveidojās imunitāte pret šo indi.
1975. gadu pirmos visaptverošos ekoloģiskos pētījumus veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Lai uzraudzītu augāja izmaiņas, tika izveidoti vairāki pastāvīgi sektori. Šīs ekspedīcijas laikā pēdējo reizi bija novērota alu boa. Tika aplēsts augu, rāpuļu, trušu un kazu populāciju lielums. Ekspedīcija mēģināja izskaust zālēdājus, nošaujot 883 trušus un divas kazas.[7]
Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta darbība
labot šo sadaļu1976. gadā Maurīciju, Rodrigesu un Raundas salu pirmo reizi apmeklēja Džeralds Darels un Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta personāls. Tas ievadīja ilglaicīgu tresta aktīvu iesaistīšanos vides saglabāšanas projektā Maurīcijā. Lī Darela četrdesmit gadus vēlāk rakstīja: "Dabas aizstāvju vidū salas sirdīs ieņem īpašu vietu, un Džeraldam Darelam tās bija īpaši dārgas. Korfu, Džērsija, Maurīcija un Madagaskara iedvesmoja viņu rakstīt grāmatas un organizēt dabas aizsardzības pasākumus. Atstātais bagātais mantojums ļauj trestam iegūt atpazīstamību un attīstīt jaunu stratēģiju [..] Bēdīgais Raundas salas stāvoklis vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem pārliecināja Džeriju izstrādāt 'ekoloģiskās atjaunošanas' idejas."[95]
Pirmie aizsardzības soļi skāra Maurīcijas sārtos baložus, Maurīcijas gredzenkakla papagaiļus, Rodrigesas augļedājsikspārņus un Raundu. Lai garantētu sugu izdzīvošanu trušu pārņemtajā salā, pavairošanai nebrīvē Džērsijas zooloģiskajā dārzā divās Darela vadītās ekspedīcijās tika ievākti vairāki Telfēra scinki, Bodžera scinki, Gintera gekoni un Raundas boa. Pēc otrā salas apmeklējuma Darels rakstīja: "Pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu... aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pusmēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk šķiet tas, ka sešas no turienes sugām nav sastopamas nekur citur pasaulē. Kad cēlāmies arvien augstāk un sala tirkīza krāsas jūrā saruka pavisam maziņa, es cieši apņēmos, ka jādara viss iespējamais, lai to glābtu."
Plašā atskaitē, kas veltīta Maurīcijas pirmai ekspedīcijai, Darels par Raundas salas apmeklējumu piezīmēja: "Galvenā salas problēma ir kazu un trušu postošā darbība [..] Raundas salu ir iespējams pasargāt, ja tiks izskaustas kazas un truši. Mēģinājums tos izšaut cieta neveiksmi. Centieni īstenot indēšanas kampaņu pieredzēja iejaukšanos no sabiedrības puses (labu nodomu motivētas, bet maldinātas), un patlaban ir apturēta. Es ceru, ka, atgriežoties Maurīcijā, trests ar Maurīcijas valdības palīdzību varēs izstrādāt metodi, kas ļaus atrisināt problēmu un saglabāt salas bioloģiski unikālo vidi."[96]
Tresta vadībā 1979. gadā Raundu atbrīvoja no kazām, 1986. gadā triju mēnešu operācijas laikā — trušiem, ļaujot salai pamazām atkopties.[97][98] 1988. gada ekspedīcijas laikā tika izstrādāts pirmais Raundas aizsardzības darbības plāns.
1989. gadā Darels gadagrāmatā rakstīja: "Īpaša uzmanība tiek pievērsta Raundas salai. Trests vada šīs ārkārtīgi interesantās Maskarēnu salas glābšanu un atveseļošanu. Pēc ievesto kaitēkļu izskaušanas parādījusies cerība, ka sala tiks atjaunota un pamazām atgūs izskatu, kāds bija 18. gadsimta sākumā. Tas būs lēns process, tomēr lauka pētījumos mēs esam ievākuši vērtīgu informāciju, kas var būt noderīga visā pasaulē salās, kuras atrodas tikpat bēdīgā stāvoklī".[99]
Grāmatā "Šķirsta jubileja" (angliski izdota 1990. gadā) Darels šādi apraksta salas stāvokli gadu pēc trušu izskaušanas:
"Nekur nebija ne miņas no trušiem... bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja."
Tresta izpilddirektore Leslija Dikija pēc Raundas apmeklēšanas 2018. gadā rakstīja: "Mūsu darbs skar salas visā pasaulē. Jūs varat redzēt Darela projektu plešamies no Floreanas Galapagu salās, Montserratas un Sentlūsijas Karību jūrā līdz Madagaskarai un Maurīcijai Indijas okeānā un Sumatrai Dienvidaustrumāzijā. Vēl jo vairāk, mēs dzīvojam Džērsijas salā, tamdēļ salas pulsē mūsu asinīs. Neapšaubāmi, mēs esam salinieki [..] Mēs uzturējāmies Raundā divas neatkārtojamas dienas un naktis un redzējām dabiskās veģetācijas un endēmo rāpuļu komūnu sekmīgu atjaunošanu [..] Vērojām apmierināti čāpojam pārvietotos Aldabras bruņurupučus, kas kalpoja apkārtējai videi kā dzīvi, elpojoši inženieri. Bija iepriecinoši redzēt, kā savulaik kailā klints lēnām atkal kļūst par funkcionējošu ekosistēmu."[100]
Maurīcijas savvaļas fonda darbība
labot šo sadaļuMaurīcijas savvaļas fondu izveidoja pēc Džeralda Darela iniciatīvas 1984. gadā.[101] Attiecībā uz Raundu fonds izvirzīja trīs pamatmērķus:
- Atjaunot salas palmu un cietkoku audzes un bruņurupuču ganību augāju.
- Aizsargāt apdraudētos augus un dzīvniekus.
- Izmantot salu kā patvērumu apdraudētām Maurīcijas augu un dzīvnieku sugām, kā arī par avotu rāpuļu un jūrasputnu ieguvei, lai atjaunotu citas ekosistēmas.[102]
Fonda īstenotie pasākumi iekļauj:
- Invazīvo sugu kontrole: strikti karantīnas pasākumi, kas novērstu svešzemju sugu ievazāšanu, problemātisko sugu kontrole un izskaušana un izravēšana apstādītās platībās.
- Augsnes erozijas pētīšana, dzīvotnes atjaunošana un reto sugu aizsardzība.
- Pētījumu stacijas atjaunošana, lai uzlabotu tās kapacitāti.
- Mežu atjaunošana: mežu stādīšana un kopšana, reto vietējo sugu pārstādīšana un piemērotas dabiskās vides atjaunošana, lai reintroducētu vietējo faunu.
- Ekosistēmas izveidošana, kas ļautu piesaistīt putnus, rāpuļus un bezmugurkaulniekus.
- Apdraudēto rāpuļu un jūrasputnu populāciju uzraudzība.
- Analogu zālēdāju (bruņurupuču) ieviešana un uzraudzība, lai kontrolētu zālaugus.
- Projekta publiskas apspriedes un plašsaziņas līdzekļu iesaistīšana.[102]
Invazīvo sugu kontrole
labot šo sadaļuStarp 1990. un 1998. gadu notika regulāri fonda organizēti izbraucieni uz salu, lai iznīdētu potenciāli invazīvos augus. Pirmkārt tie bija Desmanthus virgatus un Desmodium incanum. 1998. gadā šo abu sugu izskaušanas pasākumus pārtrauca, uzskatot to par neizpildāmu pasākumu.
2000. gadā Raundā vairākās vietās atklāja Chromolaena odorata — Rietumu puslodes augu un vienu no problemātiskākajām invazīvām sugām aizsargājamos Āfrikas lietusmežos. Augus izravēja, ierobežojot tā tālāku izplatīšanos. 2020. gadā tika izravēts 1781 pieaudzis šīs sugas augs un 4235 stādiņi. Pūles bija attaisnojušās, un 2021. gadā tika atklāti un iznīdēti jau tikai 109 pieauguši augi un 15 stādiņi. 2006. gadā salā tika konstatēts jau pieaudzis citas ārkārtīgi invazīvas nezāļu sugas Mikana micrantha stāds. Sugas augšanas ātrums labvēlīgos apstākļos var sasniegt 80—90 mm diennaktī, nomācot pat krūmus un kokus. Stāds tika noslāpēts karstumā zem biezas melnas plēves, daži jaunie asniņi izravēti, un šis augs salā vairs nav bijis novērots.[4][103]
Par draudu rāpuļu, putnu un augu populācijām var kļūt arī invazīvās dzīvnieku sugas. Salu sasniegt tie spētu vienīgi nepiesardzīgu vizīšu reizēs vai gadījumā, ja netālu no salas notiktu kuģa avārija. Tā, piemēram, blakus esošajā Flatas saliņā ievazātais Āzijas mājas cirslis aptuveni gada laikā pilnībā izmedīja visu saliņai endēmo oranžastes scinka populāciju. Līdz Raundai pagaidām nokļuvis vienīgi parastā mājas gekona parstāvis, kurš tika nonāvēts. Mājas gekoni ir ļoti agresīvi pret Nactus ģints sugām, un tā invāzija spētu izraisīt Darela nakts gekonu izzušanu. Žurku un citu grauzēju nokļūšana salā varētu kļūt par iemeslu trauslās ekosistēmas sabrukumam, kā tas noticis Maurīcijas cietzemē un citās saliņās. Tāpat plēsēji samazinātu putnu skaitu un ietekmētu augstvērtīgā gvano mēslojuma krājumus, kas negatīvi atsauktos uz augsnes auglību un bezmugurkaulnieku faunu.[4][104]
1993. gadā pirmo reizi veica plašu Raundas vētrasputnu novērošanu, kopumā apgredzenojot vairāk nekā 250 putnu. Tika ievākti Raundā un citās saliņās dzīvojošo rāpuļu DNS paraugi. Rezultātā bija izdalīta atsevišķa nakts gekona Raundas pasuga. Tajā pat gadā tālāku attīstību ieguva visaptverošs piekrastes saliņu aizsardzības plāns. Darbības rezultātā, piemēram, Ganerskveinā tika izskaustas pelēkās žurkas un Indijas zaķi, Gabriela salā — melnās žurkas, Flatā — peles un melnās žurkas, Rodrigesā 1995. gadā kaķi.
Sugu aizsardzība
labot šo sadaļuRaundas aizsardzību nevar aplūkot izolēti no pārējām Maurīcijas piekrastes saliņām. Apdraudēto sugu pasargāšanai tās tiek uzlūkotas kā papildus dzīvotnes. Tajā pašā laikā šīs saliņas var kalpot par avotu, kur iegūt jaunus īpatņus atjaunošanas darbībai Raundā. Tā, piemēram, Psiadia arguta no Gabriela salas tika izmantots kā viens no "pionieraugiem" veģetācijas atjaunošanai Raundā. Vienā vai vairākās saliņās gūtai pieredzei ir ārkārtīgi būtiska nozīme aizsardzības pasākumiem blakus saliņās.
Mežu atjaunošana
labot šo sadaļuPētniecības stacijas darbība
labot šo sadaļuPētniecības stacija tika atklāta 2002. gadā salā, kas deva iespēju Maurīcijas savvaļas fondam un tās partneriem uzsākt intensīvāku darbību, lai aizsargātu un atjaunotu dabisko vidi, ierobežotu invazīvās nezāles, apstādītu lielākas platības un uzraudzītu endēmo faunu. Personāla tieša līdzdalība ļāva 2006. gadā no Lavanilas Maskarēnu rezervāta uz Raundu pārvietot vairākus Aldabras milzu bruņurupučus un Madagaskaras staraino bruņurupuci. 2007. gadā no Darela zoodārza uz salu pārveda vēl 12 katras sugas pārstāvjus. Rezultāti bija sekmīgi, un savvaļā tika izlaisti jau vairāk nekā 100 bruņurupuču.
Dabiskās vides atjaunošana un invazīvo dzīvnieku izskaušana ļāvusi uzplaukt salas rāpuļu sugām. Dažas no šīm populācijām ir pietiekami lielas, lai vairākus to īpatņus pārvietotu uz citām Maurīcijas piekrastes saliņām. Piemēram, Raundas boa ir lieliski iejutusies Ganerskveinā, bet Raundas scinks — Ganerskveinā un Egretā. Savukārt augu pārstādīšana un atgriezto bruņurupuču darbība ļauj Raundā lēnām atjaunoties tās izzudušajam krāšņumam.
Galerija
labot šo sadaļu-
Raundas sākotnējās pētījumu stacijas fragments Darela zoodārzā
-
Aldabras milzu bruņurupuči Lavanilas Maskarēnu rezervātā, no kurienes daļu tās populācijas pārvietoja uz Raundu
-
Starainie bruņurupuči Lavanilas Maskarēnu rezervātā, kas organizēja sugas introdukciju Raundā
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Round Island. BirdLife International
- ↑ 2,0 2,1 Sticks and stones: notes on the ecology and conservation of an endemic stick insect (Apterograeffea marshallae) and the restoring of an island ecosystem. Phelsuma 24 (2016); 72-79
- ↑ Controlling Invasive Species. How does Durrell control invasive predators in order to protect native animals and plants? Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 A Management Plan for the Restoration of Round Island (2008—2012). Main Contributors Ashok Khadun, Visnuduth Bachraz, Ehsan Dulloo, Rachel Atkinson, Vikash Tatayah, Christine Griffiths, John Mauremootoo
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Land Degradation & Development. A comprehensive study of erosivity and soil over a small tropical islet: Round Island, Mauritius. Vol 31, Issue 3. 15 October 2019
- ↑ Land Degradation & Development. A comprehensive study of erosivity and soil erosion over a small tropical islet: Round Island, Mauritius. Volume 31, Issue 3. 15 February 2020. Pages 372–383
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 Cheke A. & Hume J. Lost Land of the Dodo. Chapter 9. "A Miraculous survival. The curious story of Round Island and the other islets off northern Mauritius". T & AD Poyser, London. 2008.—ISBN 978-0-7136-6544-4.
- ↑ Lloyd, Lieutenant Colonel. Extract from a letter from Lieutenant Colonel Lloyd to the Secretary of Natural History of Mauritius. 19.04.1845
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Nicolas Pike. Sub-tropical Rambles in the Land of Aphanapteryx: Personal Experience, Adventures, and Wanderings in and around the Island Mauritius. New York: Harper & Brothers. 1873. Pages 141-167.
- ↑ Henry Halcro Johnston. Report on the Flora of Round Island, Mauritius. Reprinted from the Transactions of the Botanical Society of Edinburgh. 1894.
- ↑ 11,0 11,1 Markus A. Roesch. Understanding demographic limiting factors to species recovery: Nest-site suitability and breeding ecology of Phelsuma guentheri on Round Island, Mauritius. Global Ecology and Conservation. Volume 30, October 2021
- ↑ Erosion phenomena on Round Island, Mauritius. Tamsyn Anne Bean. University or Pretoria. February 2015, page 18
- ↑ 13,0 13,1 Wood anatomy of twelwe species with potential for reintroduction on Round Island, Mauritius. IAWA Journal, Vol. 19 (4), 1998: 393–413
- ↑ Latania loddigesii. Sarkanā grāmata
- ↑ Hyophorbe lagenicaulis Sarkanā grāmata
- ↑ Dictyosperma album var. conjugatum Sarkanā grāmata
- ↑ Ark on the Move. The Dying Island. Gerald Durrell. Coward-McCann, Inc. New York. 1983. Page 41
- ↑ 18,0 18,1 18,2 18,3 18,4 18,5 18,6 Ecology and conservation of an endangered reptile on Round Island, Mauritius. University of Zurich. 2009
- ↑ 19,0 19,1 19,2 Relative density of Round Island's reptiles. September 2018. ResearchGATE
- ↑ Ipomoea pes-caprae. Plants of the World Online. Kjū karaliskais botāniskais dārzs
- ↑ Passiflora suberosa. Plants of the World Online. Kjū karaliskais botāniskais dārzs
- ↑ Elsevier. Bedrock-incised gully erosion phenomena on Round Island, Mauritius. CATENA. Vol. 151, April 2017, Pages 107-117
- ↑ 23,0 23,1 Veitch,C.R. and Clout,M.N. (eds.). Turning the tide: the eradication of invasive species. The impact of rabbit and goat on the ecology of Round Island, Mauritius. Publisher: IUCN SSC Invasive Species Group. Pages 53-63. IUCN.
- ↑ Andy Hurwitz. A Virtual Tour of Mauritius. The International Palm Society. August 2020
- ↑ Building robust, practicable counterfactuals and scenarios to evaluate the impact of species conservation interventions using inferential approaches. Biological Conservation. Elsevier. Volume 261, September 2021
- ↑ 26,0 26,1 26,2 Giles Atkinson. The Barachois Project – A Baseline Study – Native and Endemic Species – Terrestrial Plants. Biological Sciences University of Bristol Intern for the Barachois Project from June-September 2017
- ↑ The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5, page 42
- ↑ Gagnebina pterocarpa. Plants of the World Online. Kjū karaliskais botāniskais dārzs
- ↑ [https://web.archive.org/web/20220419190203/https://wcsp.science.kew.org/namedetail.do?name_id=84422 Arhivēts 2022. gada 19. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Fernelia buxifolia. World Checklist of Selected Plant Families. Kjū karaliskais botāniskais dārzs]
- ↑ 30,0 30,1 30,2 30,3 30,4 Round Island Restoration Programme. Maurīcijas savvaļas fonds. 06 August 2018.
- ↑ Dracaena concinna. Plants of the World Online. Kjū karaliskais botāniskais dārzs
- ↑ Premna serratifolia. Plants of the World Online. Kjū karaliskais botāniskais dārzs
- ↑ Diospyros egrettarum Sarkanā grāmata
- ↑ Diospyros tessellaria Sarkanā grāmata
- ↑ Diospyros melanida Sarkanā grāmata
- ↑ Hibiscus fragilis Sarkanā grāmata
- ↑ Success Story: Ferns growing. 22 January 2002. Maurīcijas savvaļas fonds
- ↑ Journal of Threatened Taxa. Conservation Status of Mascarene Amaranth Aerva Congesta Balf.F.Ex.Baker (Eudicots:Caryophyllales:Amaanthaceae): a Critically Endangered Endemic Herb of ghe Mascarenes, Indian Ocean. 26 July 2018, Vol. 10, No. 8
- ↑ Bullock, D. & North, S. Report of the Edinburg University expedition to Round Island, Mauritius, July and August 1975.
- ↑ Round Island Day Gecko Phelsuma guentheri. Sarkanā grāmata
- ↑ Telfair's Skink Leiolopisma telfairii. Sarkanā grāmata
- ↑ Durrell's Night Gecko Nactus durrellorum. Sarkanā grāmata
- ↑ Dodo: Journal of Durrell Wildlife Conservation Trust - 1994. The Night Geckos of the genus Nactus in the Mascarene Islands a description of the distinctive population on Round Island. Pp. 119-131. Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests.
- ↑ Keel-scaled Boa Casarea dussumieri Sarkanā grāmata
- ↑ Round Island Burrowing Boa Bolyeria multocarinata Sarkanā grāmata
- ↑ Bojer's Skink Gongylomorphus bojerii Sarkanā grāmata
- ↑ Ornate Day Gecko Phelsuma ornata Animal Diversity Web. University of Michigan Museum of Zoology
- ↑ Bouton's Skink Cryptoblepharus boutonii Sarkanā grāmata
- ↑ Islands of Reunion and Mauritius, east of Madagaskar. Pasaules Dabas Fonds
- ↑ On the Edge. Islands in peril: Round island. Wildlife Preservation Trust. No. 22. Spring 1983. Pp.9–10
- ↑ Cylindraspis inepta Sarkanā grāmata
- ↑ Cylindraspis triserrata Sarkanā grāmata
- ↑ Osteological finds on Trois Mamelles mountain extends the know ecological range of the extinct endemic Mauritian tortoise Cylindraspis sp. F.B.V Florens. University of Mauritius. January 2002
- ↑ Tortoise Project. Maurīcijas savvaļas fonds
- ↑ Saving Mauritius's rare species. By Gabby Salazar. BBC, 13 September 2015
- ↑ Impacts of herbivory by ecological replacements on an island ecosystem. Journal of Applied Ecology. British Ecological Society. 10 December 2021
- ↑ Tortoise rewilding. Our Projects. Maurīcijas savvaļas fonds
- ↑ Wedge-tailed Ardenna pacifica. BirdLife International
- ↑ Trindade Petrel Pterodroma arminjoniana. BirdLife International
- ↑ Red-tailed Tropicbird Phaethon rubricauda. BirdLife International
- ↑ White-tailed Tropicbird Phaethon lepturus. BirdLife International
- ↑ Frank B. Gill, Christian Jouanin. Notes on the Seabirds of Round Island, Mauritius. The Auk: Ornithological Advances 87:514-521. July 1970.
- ↑ Barau's Petrel Pterodroma baraui. BirdLife International
- ↑ Black-winged Petrel Pterodroma nigripennis. BirdLife International
- ↑ Persian Shearwater Puffinus persicus. BirdLife International
- ↑ Little Sheawater Puffinus assimilis. BirdLife International
- ↑ Flesh-footed Shearwater Ardenna carneipes. BirdLife International
- ↑ Bulwer's Petrel Bulweria bulwerii. BirdLife International
- ↑ Kermadec Petrel Pterodroma neglecta. BirdLife International
- ↑ Herald Petrel Pterodroma heraldica[novecojusi saite]. BirdLife International
- ↑ Ruth M. Brown, Carl G. Jones. Range expansion and hybridization in Round Island petrels (Pterodroma spp.): Evidence from microsatellite genotypes. Molecular Ecology 19(15):3157-70. August 2010.
- ↑ Distribution and gene-flow in a hybridising population of Pterodroma petrels. Katherine Alice Booth Jones. Zoological Society of London. 10 August 2016
- ↑ Green-backed (Butorides striata). BirdLife International
- ↑ Ruddy Turnstone (Arenaria interpres). BirdLife International
- ↑ Mascarene Swiftlet (Aerodramus francicus). Sarkanā grāmata
- ↑ Mascarene Swiftlet (Aerodramus francicus). BirdLife International
- ↑ Zebra Dove (Geopelia striata). BirdLife International
- ↑ Red-whiskered Bulbul (Pycnonotus jocosus). BirdLife International
- ↑ Tatayah, R.R.V. The breeding biology of the Round Island petrel (Pterodroma arminjonia) and factors determining breeding success. University of Mauritius, Mauritius. 2010.
- ↑ Bednarczuk,E., Feare,C.J., Lovinbond,S., Tatayah,V & Jones,C.G. Attempted eradication of house sparrows Passer domesticus from Round Island (Mauritius), Indian Ocean. Conservation Evidence, 7, 75-86. 2010.
- ↑ Bullock, D., North, S., & Greig, S. (1982) Round Island Expedition 1982 Final Report.
- ↑ Bullock, D.J. & North, S. (1991) Round Island Expedition 1989. Final Report.
- ↑ Williams, D.J. & Mamet, J.R. (1986) A new species of Asterolecanium Targioni Tozzeti (Homoptera:Asterolecaniidae) on a palm in Round Island, Mauritius: A conservation puzzle. Systematic Entomology, Volume 11, Issue 1; 129-132
- ↑ Sticks and stones: notes on the ecology and conservation of an endemic stick insect (Apterograeffea marshallae) and the restoration of an island ecosystem. Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests. Maurīcijas savvaļas fonds. Phelsuma 24 (2016); 72-79
- ↑ Endemic grasshoppers from the Macarene Islands: a critically endangered island fauna. Sylvain Hugel. Journal Insect Conervation (2015) 19:87-96
- ↑ Grasshoppers of the Mascarene Islands:New species and new records (Orthoptera, Caelifera). Sylvain Hugel. ResearchGATE. December 2014
- ↑ Lost Land of the Dodo: An Ecological History of Mauritius, Réunion & Rodrigues. Anthony S. Cheke, Julian Pender Hume. T & AD POYSER. London. 2008. Page 254
- ↑ Geograpsus grayi. SeaLifeBase
- ↑ Geograpsus stormi. World Register of Marine Species
- ↑ Tropidophora fimbriata. MolluscaBase
- ↑ A Field Guide to the Non-Marine Molluscs of the Mascarene Islands (Mauritius, Rodrigues and Réunion) and the Northern Depencies of Mauritius. Owen L. Griffiths, Vincent F. B. Florens "Variety haemastoma confined to Round Island where it is moderately common; the largest living T. fimbriata."
- ↑ Quickia (Quickia) concisa. MolluscaBase
- ↑ Gastrocopta (Falsopupa) microscopica. MolluscaBase
- ↑ A. Wahab Owadally. Herpetology in Mauritius. A History of Extinction, Future Hope for Conservation. Conservator of Forests, Forestry Service, Curepipe, Mauritius 1989.
- ↑ Wild Life Autumn/Winter 2018. Durrell. Welcome to Wild Life Autumn/Winter 2018. Lee Durrell. Honorary Director. P. 1
- ↑ Dodo: The Jersey Wildlife Preservation Trust. Thirteen Annual Report. 1976. The Mauritius Expedition. Round Island. By Gerald Durrell. Durrell Wildlife Conservation Trust. Pp.7–11
- ↑ Dodo: Journal of Durrell Wildlife Conservation Trust – 1987. Eradication of rabbits from Round Island, Mauritius: a conservation success story. New Zealand Department of Conservation. Jersey Wildlife Preservation Trust. 24: 19–43
- ↑ !t's time. 50th Anniversary Commemorative Plate. "Durrell has been working to save the rare species reptiles of Round Island since 1976, including one of the larger gecko species, the Guenther's gecko (Phelsuma guentheri), which was brought to Jersey for breeding, as well as the Telfair's skink and Round Island boa. To save species, however, Durrell has long recognised that their habitats must be saved, too. Therefore, Durrell also began the long and challenging task to restore the unque habitat of Round Island, which had been destroyed by the goats and rabbits released there in the 19th century as a food supply for passing sailors. Gerald Durrell once described the Round Island project as the most important conservation effort with which the Trust had been involved. The knowledge gained from working on Round Island has since been to restore many other islands and their ecosystems. To acknowledge the siginifance of the original work, another gecko discovered on Round Island has been named in honour of Gerald Durrell and Lee Durrell — the Durrell's night gecko Nactus serpeninsula durrelli". Durrell Wildlife Conservation Trust
- ↑ Dodo: Journal of Durrell Wildlife Conservation Trust – 1989. The Dodo Journal. Gerald Durrell. Jersey Wildlife Preservation Trust. 26:5
- ↑ Wild Life Autumn/Winter 2018. Durrell. Treasured Islands. Dr. Lesley Dickie. Pp.2–3
- ↑ Your Guide. "In pantnerhip with the Mauritian Wildlife Foundation and the Island's National Parks and Conservation Service, Durrell has made a long-term commitment to the recovery of the remaining reptile species on Mauritius, restoring habitat on offshore islets, moving animals from one islet to another to establish new populations and reintroducing captive-bred individuals. This has involved close partnerships between the team in Mauritius and our staff back in Jersey". Durrell Wildlife Conservation Trust. Page 13.
- ↑ 102,0 102,1 Round Island Restoration Project. Mauritian Wildlife Foundation. 2017
- ↑ Annual Report. On the activities of the Mauritian Wildlife Foundation. Year 2021. Maururian Wildlife Foundation
- ↑ The Durrell Guidebook. Saving Species From Extinction. Reptiles of Mauritius — Orange-tailed skink. "Just one single predator, like a rat or shrew, reaching one tiny islet around Mauritius that has provided homes for several reptile species, can destroy an entire population of skinks or geckos in days". Durrell Wildlife Conservation Trust. Page 27.
Literatūra
labot šo sadaļu- Extinct and Vanishing Birds of the World. James C. Greenway, Jr. Dover Publications, New York. 1967. 0-486-21869-4
- Zooģeogrāfija. Nora Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979
- Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
- Ark on the Movie. Gerald Durrell. Coward-McCann, Inc. New York. 1983. ISBN 0-698-11211-3
- Flora of Mauritius and Seychelles. J. G. Baker. Asian Educational Services. New Delhi. Madras. 1999. XDH5-L7W-OUKS
- Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0
- Dodo. The Bird Behind the Legend. Alan Grihault. Mauritius. 2005. ISBN 99903-38-15-9
- Lost Land of the Dodo. An Ecological History of Mauritius, Reunion & Rodrigues. Anthony Cheke, Julian Hume. T & AD Poyser. London. 2008. ISBN 978-0-7136-6544-4.
- Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. Apgāds Zvaigzne ABC, 2009. ISBN 978-9934-0-0829-0
- The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritius Wildlife Foundation. Third edition 2014. ISBN 978-99949-38-02-5
Ārējās atsauces
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Raunda.