Sārtais balodis
Sārtais balodis (Nesoenas mayeri) ir baložveidīgo kārtas putns, kas endēms Maurīcijai. Šī suga bija tuvu izmiršanai, kad 1977. gadā Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests uzsāka tās glābšanas programmu. Pasākumu rezultātā Sarkanajā grāmatā 2000. gadā sārto balodi no kritiski apdraudētas sugas ierindoja apdraudēto sugu sarakstā.[1]
| Sārtais balodis Nesoenas mayeri, (Prevost, 1843) | |
|---|---|
 Sārtais balodis | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Baložveidīgie (Columbiformes) |
| Dzimta | Baloži (Columbidae) |
| Apakšdzimta | Tipiskie baloži (Columbinae) |
| Ģints | Sārtie baloži (Nesoenas) |
| Suga | Sārtais balodis (Nesoenas mayeri) |
| Sinonīmi | |
| |
 Sārtais balodis Vikikrātuvē | |
Izskats
labot šo sadaļu
Sārtais balodis ir vidēja auguma balodis ar proporcionāli garu asti un īsiem spārniem, apmēram klinšu baloža lielumā.[2] Ķermeņa garums aptuveni 36—40 cm, svars tēviņam 315—350 g, mātītei 291 g.[3][4][5] Apspalvojums lielākoties gaiši sārts. Sārtas arī kājas un knābis, tā gals dzeltenīgs. Piere un galva balta, spārni tumši brūni, platā aste sarkanīgi brūna. Acis ieskauj sarkani, kailu ādu loki.
Tēviņi un mātītes ārēji līdzīgi, vienīgi mātītēm apspalvojums nedaudz blāvāks.
Šādi grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" sārto balodi apraksta Džeralds Darels:
"Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slaidākus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sarkanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu izskatu".
"Tuvumā putna krāsa pat mākslīgā apgaismojumā bija ļoti koša un skaista: spārni un mugura palsā šokolādes tonī, pats ķermenis un aste gandrīz lapsas kažoka rudumā, bet uz platajām krūtīm, kakla un galvas pār pelēko spalvojumu vizmoja ciklamenu sārtums".
Izplatība
labot šo sadaļu
Pirms kolonizācijas līdz aptuveni 1500. gadam sārtie baloži apdzīvoja visu Maurīciju, ieskaitot arī zemienes. 19. gadsimtā fragmentāras populācijas bija saglabājušās vienīgi salas kalnainajā daļā. Galvenie izzušanas iemesli bija vietējo mežu izciršana, lielākoties cukurniedru vajadzībām, izmedīšana un tādu invazīvo sugu kā krabjēdājmakaku (Macaca fascicularis), žurku, mazo Āzijas mangustu (Herpestes javanicus) un kaķu ievešana.[6] Nelabvēlīgu efektu izraisīja arī svešzemju augu ieviešana, kuri pamazām izspieda un nomāca vietējo veģetāciju.
Šobrīd sastopams piecās atsevišķās vietās Melnās upes aizas nacionālajā parkā Maurīcijas dienvidrietumos un no plēsējiem brīvā Egretas saliņas dabas rezervātā.
Barība
labot šo sadaļuPārtiek no sēklām, augļiem, pumpuriem, ziediem, lapām, atvasītēm, kā arī kukaiņiem.[7] Barojas galvenokārt kokos, bet arī uz zemes.[2]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Ligzdošana notiek gandrīz visu gadu, izņemot spalvu nomaiņas laikā, tomēr galvenokārt sausajā sezonā. Sārtie baloži veido ilgstošus monogāmus pārus, kopā būvē vaļīgu, no žagariem sakrautu ligzdu, kas atrodas koku lapotnes augšējos zaros. Tēviņš ap ligzdu aizsargā nelielu teritoriju. Dējumā ir 1—2 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst ap 14 dienām. Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Tēviņš perē pa dienu, mātīte pa nakti un no rīta. Jaunie putni ligzdu pamet pēc 7 nedēļām, bet tie paliek kopā ar vecākiem vairākas nedēļas, līdz iemācās patstāvīgi baroties.[2][4][7]
Sezonā ir vairāki perējumi, mātītei izdējot 5—10 olas. Tā kā tēviņu ir vairāk nekā mātīšu, tad var novērot tēviņu pārus, kas būvē ligzdu un kopīgi aizsargā ligzdas teritoriju.[4]
Aizsardzība
labot šo sadaļu1950. gados bija atlicis ap 50 sārto baložu, bet 1970. gadu vidū to skaits jau noslīdēja līdz 20 putniem, kas mitinājās salīdzinoši nelielā Melnās upes aizas nacionālā parka platībā. 1986. gadā savvaļā bija vairs tikai 12 šīs sugas pārstāvju, kuru visus piecu ligzdu perējumus izēda žurkas.[6]
Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests un tā paspārnē izveidotais Maurīcijas savvaļas fonds 1976. gadā uzsāka sugas pavairošanu nebrīvē, un 1987. gadā dabiskajā vidē veiksmīgi pirmo reizi tika atgriezti 42 nebrīvē uzaugušie putni. 2009. gadā Maurīcijā dzīvoja jau ap pieciem simtiem sārto baložu.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Nesoenas mayeri, Sarkanā grāmata
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «WAZA: Pink Pigeon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 15. janvārī. Skatīts: 2018. gada 1. februārī.
- ↑ Birds Île Maurice • Rodrigues. Jacques de Spéville. ISBN 978-999493804-9, page 16, 17
- ↑ 4,0 4,1 4,2 IUCN: Nesoenas mayeri
- ↑ Alive: Pink Pigeon (Nesoenas mayeri)
- ↑ 6,0 6,1 «Mauritian Wildlife Foundation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. janvārī. Skatīts: 2016. gada 1. janvārī.
- ↑ 7,0 7,1 «ARKive: Pink pigeon (Nesoenas mayeri)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. janvārī. Skatīts: 2018. gada 1. februārī.
- ↑ The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5, page 9
Literatūra
labot šo sadaļu- Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981