Dezoksiribonukleīnskābe

Šis raksts ir par jēdzienu bioloģijā un ķīmijā. Par citām jēdziena DNS nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

DNS fragments. DNS sastāv no divām savītām spirālēm

Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) ir viena no nukleīnskābēm. Pēc ķīmiskās uzbūves DNS ir dezoksiribonukleotīdu lineārs polimērs. Tā monomēri ir nukleotīdi, t.i., slāpekļa bāzes, oglekļa dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma savienojumi. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu (izņemot daļu no vīrusiem) ģenētiskās informācijas glabātājs (tāda ir tikai 1 no 2 DNS ķēdēm, no kurām viena ir aktīvā ķēde — informācijas glabātāja, bet otra — pasīvā jeb sedzējķēde, no kuras matricas jeb informācijas RNS norakstīs komplementāri DNS). Divpavedienu DNS divi komplementāri DNS pavedieni (polimēri) veido DNS dubultspirāli, ko veido divas savītas spirāles. Abas DNS veidojošās polinukleotīdķēdes ir savienotas ar ūdeņraža saitēm. DNS ir sastopams arī viena pavediena veidā. DNS spirāle var būt pat vairākus milimetrus gara. Eikariotu šūnās lielākā daļa DNS atrodas šūnas kodolā, hromosomās. Prokariotos (baktērijās un arhebaktērijās) DNS brīvi peld citoplazmā. Hromosomās hromatīnu olbaltumviela histons veic DNS organizāciju un kompaktās struktūras nodrošināšanu.

Pētīšanas vēsture

Dubultspirāles modeļa izveidotāji Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks (attēlā pa labi) ar Maklīnu Makkārtiju (attēlā pa kreisi).

1869. gadā šveicietis Fridrihs Mišers no strutās esošajām leikocītu šūnām izdalīja kodolus un atklāja, ka to sastāvā ir no olbaltumvielām atšķirīga viela, kuras sastāvā ir daudz fosfora un maz sēra, un nosauca to par nukleīnu (no latīņu: nucleus — 'kodols'). Tālāk citi ķīmiķi turpināja nukleīna pētīšanu un atklāja tajā skābu vielu, ko nosauca par nukleīnskābi. Vēlāk atklāja, ka t.s. nukleīna sastāvā ir divu veidu nukleīnskābes: dezoksiribonukleīnskābe un ribonukleīnskābe.

1953. gadā dezoksiribonukleīnskābes molekulas struktūru izpētīja Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks, un par to viņi 1962. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā.

DNS bojājumi un mutācijas

Vides faktoru un normālu metabolisma procesu rezultātā notiek DNS bojājumi. Bojājumi svarīgos gēnos var traucēt šūnas funkcijas un palielināt audzēju veidošanās varbūtību. Lielākā daļa bojājumu rada izmaiņas DNS ķēdes primārajā struktūrā, ķīmiski modificējoties bāzēm.

DNS bojājumi var rasties gan endogēno (iekšējo), gan eksogēno (ārējo) faktoru iedarbībā.

Galvenie izraisītie bojājumu veidi ir šādi:

• bāzu oksidēšanās un DNS pavediena pārtraukšana brīvo radikāļu iedarbībā;
• bāzu alkilēšanās (parasti metilēšanās);
• bāzu hidrolīze — deaminēšana, depurinēšana, depirimidēšana;
• bāzu sajaukšana — kļūdas replikācijas procesā, kad tiek pievienota nepareiza bāze vai bāze ir izlaista, vai ievietota nepareizā vietā. Eksogēno faktoru iedarbība var būt dažāda:
• citozīna un timīna bāzu kroslinkings, ko izraisa ultravioletā gaisma, veidojot pirimidīna dimērus;
• DNS pavedienu bojājumi, ko izraisa jonizējošais starojums;
• ķīmikālijas (vinilhlorīds, ūdeņraža peroksīds, policikliskie ogļūdeņraži u. c.) izraisa DNS bāzu ķīmisko modifikāciju.

Šūnās eksistē speciāli mehānismi, lai iespēju robežās novērstu radušos bojājumus DNS. Šo iespēju nodrošina DNS dubultspirāles uzbūve. Ja bojāts ir tikai viens no abiem dubultspirāles pavedieniem, otrs tiek lietots kā šablons, lai veiktu korekcijas.

Skatīt arī

• Ribonukleīnskābe (RNS)
• Bioķīmija

Atsauces un piezīmes

• Dezoksiribonukleīnskābe| Medicīnas termins (latviski)

Ārējās saites

• DNS: grāmata par jums — Džo Hansons (latviski). TED-Ed (2012. gada 26. novembris).