Ķērpji (latīņu: Lichenes) ir kompleksi simbiotiski organismi, kas ir izveidojušies aļģu un sēņu kopdzīves rezultātā. Tos veido asku sēnes ar zaļaļģēm vai zilaļģēm. Trīs ķērpju ģintīs ietilpst bazīdiju sēnes. Šie koporganismi ir ļoti stabili un vienoti kā morfoloģiski, tā fizioloģiski. Ķērpjos esošās aļģes sauc par gonīdijām. Daži pētnieki to neuzskata par simbiozi, bet par īpašu sēņu parazītisma veidu uz aļģēm: sēne uzsūc ūdeni un minerālvielas, bet aļģe sintezē ogļhidrātus. Vairāki pētnieki atraduši, ka ķērpju lapoņos ir arī baktērijas (Azotobacter), kas saista slāpekli. Botānikas nozari, kas pēta ķērpjus sauc par lihenoloģiju, pētniekus - par lihenologiem.
Tā kā ķērpjiem piemīt īpašības un pazīmes, kas raksturīgas gan sēnēm, gan aļģēm, gan tikai ķērpjiem, tās mēdz izdalīt atsevišķā nodalījumā[1] vai pieskaitīt sēņu (Fungus) valstij un klasificēt atbilstoši ķērpju laponī esošajai sēnei[2].

Dažādi ķērpji.

UzbūveLabot

Ķērpju ķermenis (laponis) sastāv no divām komponentēm - sēnes un aļģes. Pēc anatomiskās uzbūves ķērpji ir ar homomero laponi, kurā aļģes vienmērīgi izkliedētas pa visu laponi, un ar heteromero laponi, kurā izšķir vairākas kārtas, piemēram, augšējā mizas kārta, gonīdiju kārta, serdes slānis un apakšējā mizas kārta. Vairums ķērpju ir pelēki, zaļi pelēki, brūngani, dzelteni, retāk balti vai melni. Pēc lapoņu veida ķērpjus iedala vairākās grupās:

  • Pirmķērpji — primitīvākie, tiem attiecības starp aļģi un sēni ir vēl ļoti nenoteiktas.
  • Pavedienķērpji — vairāk attīstīti.
  • Recekļa ķērpji — tiem sausā laikā plēvītes kļūst tumšas, cietas, bet slapjā — uzbriedušas.
  • Krevu ķērpjiem ir neliels, akmeņiem un koku stumbriem cieši pieguļošs laponis. Dažreiz laponis cieši saaug ar substrātu un virs tā var saskatīt tikai augļķermeņus, piemēram, rakstu ķērpjiem (Graphis scripta) u.c.
  • Lapu ķērpji atgādina vairāk vai mazāk dalītu līdzenu plātni, kas pieguļ substrātam un piestiprinājusies tam ar rizoīdiem. Uz priedēm, eglēm aug Pannello physodes, uz lapu kokiemPannello silicata, Pannello olivacea u.c. Ļoti bieži uz sienām, kokiem, kā arī uz akmeņiem aug spilgti dzeltenais sienas ķērpis (Xanthoria parietina).
  • Krūmu ķērpji atgādina vairāk vai mazāk zarotus krūmiņus. Šinī grupā ietilpst vairāki plaši izplatīti zemsedzes augi sausos priežu mežos: kladoniju ģints (Cladonia) sugas Cladonia rangiļerina, Cladonia sylvatica, Cladonia alpestris, arī Islandes ķērpis. Uz koku stumbriem aug epifīti - Ramallna un Usnea ģinšu ķērpji.

VairošanāsLabot

Vairojas galvenokārt veģetatīvi. Uz lapoņa virsmas izaug mazi kamoliņi (kaudzītes) sorāļi. Tajos attīstās sorēdijas. Tās sastāv no vienas vai vairākām aļģēm, ko ietver sēņu hifu režģis. Līdzīgi veidojumi ir arī izīdijas — matveida izaugumi, kuru vidū ir aļģes, bet ārējā kārtā sēņu hifu pinums. Izīdijas no lapoņa viegli atdalās, un vējš tās iznēsā. Ķērpji izplatās arī laponim salūstot vairākās daļās.
Ķērpji novērojama arī dzimumvairošanās ar sporām. Tās attīstās augļķermeņos - apotēcijos un peritēcijos. No sporām dīgst sēņotne kas, sastopoties ar aļģēm, izveido jaunu ķērpi.

EkoloģijaLabot

Pasaulē pazīstamas apmēram 20 000 ķērpju sugas. Tās ir izplatītas uz visas zemeslodes no arktiskajiem tuksnešiem līdz tropu mežiem. Ir ķērpju sugas, kas aug ūdenī un jūru plūdmaiņu zonā. Ķērpji mēdz būt pionieru sugas, kas pirmās kolonizē jaunas dzīvotnes. Tie spēj augt uz dažādiem substrātiem, gan dabiskiem, gan mākslīgiem. Ķērpji aug visur - uz augsnes, kokiem, krūmiem, citiem augiem, uz koksnes dažādās tās sadalīšanās pakāpēs, uz akmeņiem, iežu atsegumiem, uz citiem ķērpjiem. Ķērpji dominē tādās fitocenozēs, kur citi augi nespēj augt, uz barības vielām nabadzīgiem substrātiem. Tie ir nozīmīgi augu segas veidotāji arktiskajās un augstkalnu tundrās, kur ir zemas temperatūras, daudz nokrišņu un liels gaisa mitrums. Boreālajos skujkoku mežos ķērpji var dominēt zemsedzē (piemēram, silos).

Ķērpji ir nozīmīgi vecu, sugām bagātu un cilvēku saimnieciskās darbības neskartu mežu indikatori. To daudzveidība un atsevišķas indikatorsugas noder vērtīgu mežu biotopu noteikšanai[3]. Tāpat ķērpji ir nozīmīga pelēko kāpu, sauso pļavu, iežu atsegumu un citu aizsargājamo biotopu līdzveidotāji.

Ķērpjus var izmantot arī gaisa piesārņojuma ilgstošas darbības noteikšanai. Tie ir jutīgi pret sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdu, oglekļa dioksīdu, fluorogļūdeņražiem un citiem ķīmiskiem savienojumiem. Piesārņojums traucē ķērpju fotosintēzi, panīkst augļķermeņi. Palielinoties piesārņojumam, pirmie izzūd krūmu ķērpji, pēc tam – lapu un krevu ķērpji. Izturīgāki ir dzeltenais sienas ķērpis un fiscijas, kas sastopami, piemēram, Rīgas centra apstādījumos[4].

Saimnieciskā nozīmeLabot

Ķērpjus izsenis izmanto tautas medicīnā, piemēram Islandes cetrāriju, jeb Islandes ķērpi (Cetraria islandica). Tam piemīt baktericīdas, antiseptiskas, mīkstinošas un organismu spēcinošas īpašības. Bieži sastopamos ķērpjus (klijaino pseideverniju, rievaino parmēliju) var izmantot arī dziju krāsošanai. Atkarībā no izmantotā kodinātāja var iegūt dzeltenas, brūnas, pelēkas, zaļas krāsas dziju[5].

Dažas ķērpju sugas sauc par briežu ķērpjiem (Cladonia rangiferina, Cladonia sylvatica, Cladonia alpestris), jo tās veido ziemeļbriežu ganības Norvēģijā, Somijā un Krievijā. Parasti ķērpju ganības, ko nograuzuši ziemeļbrieži, ataug 10—30 gadu laikā. Ķērpjus Evernia prunastri un Evernia furfuracea izmanto parfimērijā. No dažām ķērpju sugām, piemēram, Rocella linciarla, kas aug uz akmeņiem dienvidu jūru piekrastēs, iegūst lakmusu un krāsvielas. No ķērpju cietes — lihenīna var iegūt alkoholu. Iegūst arī antibiotiskas vielas, piemēram, binānu - no Usnea hirta, Aleatoria ochroleuca un Cladonia deformis.

Augļu dārzos un ogulāju stādījumos epifītiskie ķērpji bojā koka mizu, apgrūtina gāzu apmaiņu caur mizu, un noder par mitekli dažādiem kaitēkļiem. Tie veicina mitruma saglabāšanos uz stumbra un līdz ar to sekmē koku saslimšanu ar sēņu slimībām. Tāpēc tos iesaka apkarot kaļķojot vai ar citiem ķīmiskiem preparātiem.



  1. A. Piterāns, E. Vimba, L. Vulfa Zemāko augu sistemātika. Rīga, 1975.
  2. https://enciklopedija.lv/skirklis/7254
  3. Vadlīnijas aizsargājamo biotopu saglabāšanai Latvijā. 6. sēj. Meži. Sigulda, 2017
  4. https://enciklopedija.lv/skirklis/7254
  5. https://enciklopedija.lv/skirklis/7254