Ērces

Ērces (Acari) ir zirnekļveidīgo helicerātu apakšklase. Ērces ir sīki, 0,1 —10 mm gari zirnekļveidīgie. To lielum lielajam vairumam ķermenī nav skaidri izšķiramu nodalījumu un segmentu. Galva, krūtis un vēders saplūduši, un robežas starp tiem nav izšķiramas. Heliceras un pedipalpas, izvirzoties ķermeņa priekšgalā, veido tā saukto gnatosomu jeb snuķi. Barība un barošanās veids ērcēm ir visai dažāds; tām ir dūrēja-sūcēja tipa žokļu aparāts, pie kam heliceras pārveidojušās par sariem, vai arī grauzēja-sūcēja tipa ar spīļveida helicerām. Pedipalpu pamata posmi un to žokļu izaugumi saplūduši kopā un veido apakšlūpu jeb hipostomu.

Ērces
Suņu ērce (Ixodes hexagonus)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Zirnekļveidīgie (Arachnida)
Apakšklase	Ērces (Acari)
Sinonīmi
Acarina
Iedalījums
Parasitiformes Trombidiformes Sarcoptiformes
Ērces Vikikrātuvē

Attīstība

Ērču attīstībā parasti ir divas fāzes: kāpuru un nimfu fāze. Kāpuram nav ceturtā (pakaļējā) kāju pāra, nav arī elpošanas orgānu (stigmu, traheju), kā arī dzimumatveres.

Nimfai ir visi četri kāju pāri, kā arī elpošanas orgāni, bet dzimumatvere tai var arī nebūt. Nimfālā vecuma stadijas viena līdz trīs. Ārēji tās var būt līdzīgas, bet var arī atšķirties cita no citas.

Tā, piemēram, miltu un siera ērcēm (Tyroglyphidae) atšķirīga ir viena nimfālā vecuma stadija, tā sauktais hipops (hypopus) — miera stadija. Hipopam ķermeņa pakaļgalā ir piestiprināšanās orgāni piesūcekņu un āķu veidā, bet nav mutes piedēkļu; dažkārt nav arī kāju vai tās ir rudimentāras. Ar āķiem un piesūcekņiem hipops piestiprinās pie kāda posmkāja, visbiežāk pie kukaiņa, kas to tādējādi izplata. Ērces pieaug, mainot ādu. Pirms ādas mešanas ērces kļūst nekustīgas.

Ekoloģija

Ērču dzīves un barošanās veids ir ļoti daudzveidīgs: ir ūdenī, augsnē vai zemsegā brīvi dzīvojošas formas, gan dzīvnieku un augu parazīti.

Ūdens ērces ir plēsēji un barojas ar vēzīšiem un kukaiņu kāpuriem. Stāvošos ūdeņos dzīvo ērces — izveicīgas peldētājas, pie kājām tām ir garu peldsaru rindas. Tekošu ūdeņu — upju, strautu ērces ir sīkākas, daļēji zaudējušas spēju peldēt, iegūstot tās vietā citus pielāgojumus — garus nadziņus un sariņu vainagus, ar kuriem var stingri noturēties pie zemūdens priekšmetiem. Parasti spilgti krāsainās olas dēj uz zemūdens priekšmetiem slāņos un piciņās, kuras piestiprina ar īpašu sekrētu.

Skudru pūžņos atrod ļoti daudz ērču, skudru simbiontu, no kurām mirmekofilā ērce — Tyroglyphus wasmanni, kas mitinās Formica sanguinea un Camponotus ligniperdus ligzdās, barojas ar skudru atkritumiem un līķiem. To hipopi dažkārt milzīgā daudzumā (līdz 200 īpatņu) uzmetas uz vienas skudras, apgrūtinot tai kustības un barošanos.

Tīklērces (Tetranuchidae) ir augēdājas, tās barojas ar šūnu plazmu un hlorofila graudiņiem un tāpat kā zirnekļi izdala tīmekļa pavedienu, tikai ne ķermeņa pakaļgalā, bet priekšgalā. No tīmekļa pavediena, ar kuru tās blīvi aptin augu lapu apakšpusi un pa kuru strauji skrien, ērces ceļ arī ziemas paslēptuves uz koku stumbriem utt. Starp augēdājām ne mazums ir tādu ērču, kas barojas ar sēņu micēlijiem. Tādas ir arī siera ērces (Tyroglyphus casei, Tyroglyphus farris), kas barojas speciāli ar sēņu micēliju uz siera mizas.

Lielākā daļa pangērču (Eriopfiyidae) veido uz saimniekaugu orgāniem izaugumus — pangas vai matiņu spilventiņus. Šajās pangās ērces parazitē.

Saimnieciskā un medicīniskā nozīme

Miltu, matainā un iegarenā ērce (Tyroglyphidae) ir visbīstamākie graudu, to pārstrādes produktu un skābbarības kaitēkļi. Labības noliktavās, arī elevatoros, bieži vien ir graudu ērces, tomēr tās var ienest arī no tīrumiem, kur tās bieži sastopamas. Graudos ērces mitinās vismitrākajās vietās, kur augsta temperatūra; mitrums ir graudu ērces vairošanās galvenais nosacījums; graudos, kur mitruma mazāk par 13,5%, ērces nevairojas. Graudu noliktavās ērces apkaro divējādi: pirmkārt, graudus žāvē; otrkārt, ērces apkaro ar ķīmisko dezinfekciju. Šim nolūkam lieto benzolu, hlorpikrīnu vai sēroglekli.

Dažas ērces pārnes cilvēka un mājdzīvnieku dažādas slimības, piemēram, vīrusu slimības, ja, ērcei kožot, pārnesti filtrējošie vīrusi, riketsiozes, ja pārnestas riketsijas — baktērijām radniecīgi mikroorganismi, bakteriozes, piemēram, tularēmiju (bez divspārņiem to var pārnest arī dažas ganību ērces) un, beidzot, spirohetozes, kuru ierosinātājas ir spirohetas. Minēto slimību ierosinātāju (spirohetu, baktēriju, filtrējošo vīrusu) primārie saglabātāji ir savvaļas dzīvnieki - grauzēji, kukaiņēdāji, putni; no tiem uzņemtie slimību ierosinātāji ērcēs saglabājas dažkārt pat gadiem ilgi, un tos pārnes tālāk mājdzīvniekiem vai cilvēkam, sūcot to asinis. Sevišķi nozīmīgas infekcijas slimību pārnešanā ir iksodīdu jeb ganību ērces (Ixodidae). Tās ir vislielākās ērces un pieder pie Argasidae un Ixodidae dzimtām. Izsalkušām argazīdu ērcēm ķermenis ir dorsoventrāli saplacināts; paēdušām tas kļūst gandrīz lodveidīgs. Argazīdiem uz ķermeņa nav vairogu. Katra suga mitinās īpaša tipa paslēptuvē, piemēram, zīdītāju alās, sikspārņu apdzīvotās alās utt. Tā kā argazīdi saistīti ar slēptuvi, tiem grūtāk aktīvi uzmeklēt saimnieku, tādēļ šīm ērcēm izveidojusies spēja ilgi iztikt bez barības: argazīdu kāpurs var badoties vairāk nekā gadu, bet pieaugušās ērces 9 gadus un pat vairāk. Šī badošanās paildzina un aizkavē attīstību, kas var ilgt pat 20 — 25 gadus. Sakarā ar ilgo dzīves laiku argazīdi, kas dzīvo cilvēku mītnēs, sastopami pēdējās vēl ilgi pēc tam, kad cilvēks šīs mītnes ir pametis. Argazīdi pārnes ērču atguļas tīfu; cilvēkam šo slimību pārnes Alectorobius (sin. Ornithodorus) ģints ērces. Ar Alectorobius un Argas invazētās telpās šīs ērces izturas tāpat kā blaktis un uzbrūk cilvēkam naktī. Ixodidae ārēji, starp citu ar žokļu aparāta uzbūvi, ir līdzīgas Argasidae. Ixodidae īpatnība ir vairodziņi jeb sklerīti.

Pretstatā argazīdiem iksodīdu ērces nedzīvo slēptuvēs, bet atklātās vietās, tāpēc tām grūtāk pieejams laupījums. Tādēļ iksodīdu ērces lielā vairumā iet bojā, bet to savukārt kompensē milzīgā auglība (viena mātīte var izdēt līdz 17000 olu). Nepieciešamība producēt lielu pēcnācēju skaitu ir par cēloni iksodīdu milzīgai rijībai, kas savukārt ir par iemeslu tam, ka ērces ilgi paliek uz saimnieka (parasti dažas dienas). Iksodīdu attīstībā ir trīs fāzes: kāpura, nimfas un pieauguša īpatņa, pie tam katras fāzes laikā tie piesūcas ar asinīm tikai vienu reizi. Tādā kārtā katra ērce savas dzīves laikā trīs reizes meklē saimnieku. Tomēr ir gadījumi, kad iksodīdu ērce visu mūžu paliek uz viena saimnieka. Iksodīdi ir dažādu mikroorganismu saimnieki un tāpēc pārnēsā dažādas slimības. Piemēram, pavasara un rudens ērču encefalītu pārnes Ixodes persulcatus un Ixodes ricinus. Hyalomma marginatum pārnes Krimas hemorāģisko drudzi; Ziemeļāzijas ērču izsitumu tīfu pārnes stepju ērce Dermacentor nuttali utt. Pret daudzām no ērču pārnēsātajām slimībām vēl nav vakcīnu, piemēram, Laimas slimību un ērlihiozi.

Demodekoze ir cilvēka ādas iekaisums, ko izraisa nosacīti patogēna ērce Demodex folliculorum. Trombikulozi izraisa sarkanās ērces (Trombiculidae). Citas cilvēka ādas slimības, kuras rada ādas kairinājumus jeb dermatītus izraisa vistu ērces (Dermanyssus gallinae), peļu ērces (Liponyssoides sanguineus), žurku ērces (Bdelonyssus bacati); pēdējās ar savu kodienu cilvēkam var inokulēt arī žurku izsitumu tīfu. Mājas putekļu ērcītes (Dermatophagoides farinae un Dermatophagoides pteronyssinus) izraisa dermatofagoidozi — akariāzi (ērču izraisītu saslimšanu), kas izraisa alerģisku reakciju. Cilvēka ādas slimība kašķis rodas, ja invazējas ar kašķa ērci — Acarus siro. Kašķa ērces mātīte ir apmēram 0,3 mm gara un gandrīz divas reizes lielāka par tēviņu. Tēviņi un mazuļi dzīvo uz ādas virsmas un slēpjas zem epidermas zvīņām; apaugļotās mātītes iespiežas epidermas slānī un izgrauž tajā taisnu vai izliektu 3 mm — 2 cm garu eju, kas atrodas zem pašas ādas virsmas; ejas samanāmas ādā kā baltas vai pelēcīgas līnijas. Mātīte atrodas ejas galā; tās atrašanās vietu norāda apmēram 0,3 mm liels puslodes veida izspīlējums ādā. Mātīte ejā dēj olas, no kurām īsā laikā izšķiļas seškājaini kāpuri. Kāpuri turpat izgrauž sev izeju uz ādas virsmu, kur arī turpina attīstīties līdz pusaugu stadijai, barojoties ar ādas izdalījumiem. Ar kašķi aplīp, saskaroties ar kašķa slimnieku, pie kam pārnesti tiek mazuļi un apaugļotās mātītes; saskaroties ar slimnieka drānām, kašķis pielīp tikai retos gadījumos. Uz cilvēku pāriet arī mājdzīvnieku kašķa ērces, piemēram, suņa, zirga un cūkas kašķa ērces.

Sistemātika

Ērču sistemātika vēl pagaidām ir vāji izstrādāta, un daudzas grupas ir vēl maz pētītas. Pagaidām ir zināmas ap 20000 ērču sugu, taču reālais sugu skaits varētu būt daudz lielāks. Latvijā ir zināmas ap 800 ērču sugām. Ērces reizēm tiek izdalītas arī kā atsevišķā apakšklasē. Bet vēl pašlaik vienotas sistemātikas nav.

• apakšklase Ērces (Acari)
  • virskārta Parasitiformes
  • virskārta Trombidiformes
  • virskārta Sarcoptiformes

Ārējās saites

• Latvijas ērču sugas 1
• Latvijas ērču sugas 2
• Latvijas ērču sugas 3
• Ērces | Medicīnas termins (latviski)