Egreta

Egreta (franču: Ìle aux Aigrettes — ‘balto gārņu sala’) ir neapdzīvota sala Indijas okeānā. Atrodas Maurīcijas dienvidaustrumu piekrastē, aptuveni 850 metrus no krasta. Tās platība 27 ha, augstums virs jūras līmeņa 0—12 m.

Egreta
Egretas salu klāj biezs vietējais augājs, ko vietumis caurvij apmeklētājiem paredzētas taciņas.
Egreta
Ģeogrāfija
Izvietojums	Indijas okeāns
Koordinātas	20°25′0.30″S 57°43′58″E
Arhipelāgs	Maskarēnu salas
Platība	0,27 km²
Administrācija
Maurīcija
Demogrāfija
Iedzīvotāji	0
Egreta Vikikrātuvē

Kopš 1965. gada Egretā izveidots dabas rezervāts, par kuru šobrīd rūpējas Maurīcijas savvaļas fonds. Salu klāj mūžzaļie sausie zemieņu meži, un tā kalpo par nozīmīgu patvēruma vietu vairākām Maurīcijai endēmām augu un dzīvnieku sugām.

Atšķirībā no Maurīcijas, kurai ir vulkāniska izcelsme, Egretu veido koraļļu kaļķakmens.

Nosaukums

Skats uz Egretu no Maurīcijas piekrastes.

Saliņas nosaukums radies no endēmā Maurīcijas nakts gārņa, par kuru francūži ziņoja 1693—1695. un 1735. gadā. Tas vedina domāt, ka Egreta bija sugas pēdējā patvēruma vieta, un tā izmira drīz pēc salas kolonizācijas.

Ekosistēmas atjaunošana

Augāja atjaunošana

Līdz 17. gadsimta sākumam salā bija sastopams ievērojams skaits Maurīcijai endēmu sugu. Taču kolonizācijas laikā meža darbu rezultātā Egretai raksturīgā ekosistēma tika gandrīz pilnībā iznīcināta, bet izcirstos līdumus nomainīja svešzemju augi.

Atjaunošanas darbu sākumposmā izskauda invazīvos augus, tos aizvietojot ar vietējām sugām. Lai Egretu sagatavotu vietējo dzīvnieku reintrodukcijai, saliņu 1993. gadā atbrīvoja no žurkām. Kopumā tur ir reintroducētas aptuveni 30 apdraudētas vietējo augu sugas, ieskaitot pudeļpalmu un orkāna palmu. Pēc žurku izzušanas strauji sāka palielināties Egretas melnkoku stādiņu izplatība.

Dažas citas tur sastopamās sugas ir orhideja Oeoniella polystachys, pandāns Pandanus vandermeeschii, Ganerskveinas alveja, rubiju dzimtas koks Coptosperma borbonicum, Polyscias maraisiana, zilā latānija, orkāna palmas Raundas varietāte.

Salā ieviestais Aldabras milzu bruņupucis aizvieto savulaik iznīcinātos Maskarēnu milzu bruņurupučus

Faunas atjaunošana

Līdz ar dabiskā augāja atjaunošanu saliņā tika atgrieztas vairākas dzīvnieku sugas, kas kādreiz to apdzīvoja. Sekmīgi panākta sārto baložu, Maurīcijas fodiju un Maurīcijas olīvzaļo baltactiņu vairošanās.

Iznīcinātais Maurīcijas seglmuguras milzu bruņurupucis un Maurīcijas kupolveida milzu bruņurupucis aizvietots ar Aldabras milzu bruņurupuci. Ganoties šis zālēdājs izplata sēklas un veicina augu izplatīšanos. Citas salā reintroducētās rāpuļu sugas ir Telfēra scinks un Gintera gekons. Bieži sastopams Maurīcijā plaši izplatītais krāšņais Maurīcijas dienas gekons.

Aviārijos tiek turēti Maurīcijas augļēdājsikspārņi. Sikspārņi ir vienīgie sauszemes zīdītāji, kas pārstāv Maurīciju. Visas pārējās sugas — žurkas, kaķi, makaki, brieži, mežacūkas, mangusti un citas ir cilvēku ievestas. Augļēdājsikspārnis savulaik bija plaši izplatīts visā Maurīcijā, taču dzīvesvietu izzušana, medības un cikloni ļoti stipri samazināja to skaitu.

Ekspozīcijas

Daļa informācijas centra atvēlēta ekspozīcijām, kuras iepazīstina ar Maurīcijas dabu, Maurīcijas savvaļas fonda darbību, kolonizācijas radītajām postošajām sekām vietējai videi.

Gan saliņas mežā, gan nelielā muzeja iekštelpās aplūkojami iznīcināto dodo, Maurīcijas platknābja papagaiļa, Maurīcijas zilā baloža, Maurīcijas pūces, seglmuguras milzu bruņurupuča, Maurīcijas milzu scinka eksponāti to dabiskā lielumā, senu gravīru un ilustrāciju reprodukcijas.

Literatūra

• Lost Land of the Dodo: The Ecological History of Mauritius, Réunion, and Rodrigues. Anthony Cheke and Julian Hume. Yale University Press. 2008. ISBN 978-030-014186-3
• The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritius Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5