Maurīcija

Maurīcijas Republika
Maurīcijas Republika Republic of Mauritius
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Motherland;
	Maurīcijas atrašanās vieta Indijas okeāna rietumos
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Portluī; 20°10′S 57°31′E / 20.167°S 57.517°E
Valsts valodas	angļu valoda
Valdība	Parlamentāra republika
Neatkarība
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2014. gada aprēķins
TAI (2013)	▲ (0,771 augsts) (63.)
Valūta	Maurīcijas rūpija (MUR)
Laika josla	MUT (UTC+4)
Interneta domēns	.mu
ISO 3166-1 kods	480 / MUS / MU
Tālsarunu kods	+230

Maurīcija (angļu: Mauritius), oficiāli Maurīcijas Republika (Republic of Mauritius) ir salu valsts Indijas okeāna dienvidrietumos, aptuveni 900 km uz austrumiem no Madagaskaras. No salas uz ziemeļiem atrodas Seišelu salas, bet uz rietumiem atrodas Francijas aizjūras departaments — Reinjona. Maurīcijas platība ir 2040 km², un pēc platības tā ir simtu septiņdesmit devītā lielākā valsts pasaulē. To ietekmē tropu klimatiskā josla. Ar 1,26 miljoniem iedzīvotāju 2013. gadā tā ir simtu piecdesmit sestā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita.

Maurīcija ir parlamentāra republika, kas sastāv no deviņiem rajoniem. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas sala. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Portluī.

VēstureLabot

Pirmie cilvēki, kuri ieradās Maurīcijas salā, bija arābu jūrnieki un tirgotāji. Galvenie jūras ceļi bija no arābu valstīm uz Madagaskaru, Āfrikas Austrumu krastu, Indiju un Indonēziju. Maurīcija esot atklāta, kad viesuļvētras laikā kāds arābu tirgotāju kuģis tika aizpūsts līdz salai. Par to liecina 16. gadsimta portugāļu kartes kopija, kurā ir iezīmētas 3 nelielas salas, kuras nosauktas arābu vārdos.

Aptuveni 1507. gadā portugāļu jūrnieks Diogo Fernandess Pereira piestāja Maurīcijā un nosauca to par "Ilha do Cirne", bet salu grupu, kura atradās Maurīcijas tuvumā, — Reinjonu un Rodrigesu — nosauca par Maskarēnu salām kapteiņa Pero Maskarēna vārdā. Taču portugāļus šī sala neinteresēja un viņi tajā nepalika ilgi.^[1]

Holandieši ieradās šajā salā 1598. gadā un nosauca to par Maurīciju par godu Orānijas princim Moricam. 1638. gadā holandieši uz salas nodibināja nelielu koloniju, no kuras viņi vāca eboniju un kurā viņi ieviesa cukurniedres, mājdzīvniekus un briežus. Tieši no šīs salas holandiešu jūrnieks Ābels Tasmans devās ceļojumā, kura mērķis bija atklāt Austrālijas rietumu pusi. Pirmā holandiešu kolonija palika Maurīcijā divdesmit gadus. Pēc tam šādi mēģinājumi tika vairākkārt atkārtoti, taču kolonija nekad neattīstījās pietiekoši, lai nestu peļņu, tāpēc holandieši 1710. gadā Maurīciju pameta.^[2]

Franči pārņēma salu savā uzraudzībā 1715. gadā un pārsauca to par Francijas salu (Isle de France). 1721. gadā franči dibināja pirmo pastāvīgo koloniju. Tika uzcelti vairāki forti, uzbūvēti ceļi un uzsākta kuģu būvniecība. 1735. gadā salā dzīvoja gandrīz viens tūkstotis cilvēku (ap 200 balto, pārējie — vergi no Āfrikas un Madagaskaras). Ekonomikas galvenais balsts bija cukura ražošana, kurā tika izmantots vergu darbs. Ostas pilsēta Portluī kļuva par jūrniecības un kuģubūves centru.^[1] Franču izloksne vai sarunvaloda, kuru izmantoja sarunās ar vergiem un viņu pēctečiem, kļuva par Maurīcijas kreolu valodu, un to turpmāk izmantoja vairums salas iedzīvotāju. Franču valodu turpināja lietot literatūrā un masu medijos.

Napoleona karu laikā Maurīcija kļuva par bāzi, no kuras franču korsāri uzbruka britu tirdzniecības kuģiem. Reidi turpinājās līdz 1810. gadam, kad britu karaliskās flotes ekspedīcija tika nosūtīta, lai sagrābtu salu. Vara pārgāja pie britiem, taču kapitulācijas vienošanās noteica, ka iedzīvotāji saglabā savu zemi un īpašumus, franču valodu un franču likumdošanu kriminālajās un civilprāvās. Sala tika pārdēvēta atpakaļ par Maurīciju.^[1]

Šai laikā Maurīcijā jau dzīvoja ap 70 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 50 tūkstoši bija vergi. 1835. gadā verdzību atcēla. Lauksaimniecībā nepieciešamo lēto darbaspēku sāka ievest no Indijas un citām Āzijas valstīm. 1861. gadā Maurīcijā dzīvoja gandrīz 300 tūkstoši indiešu izcelsmes imigrantu. Salā strauji pieauga cukura ražošana un tika uzsākta arī tējas un tabakas kultivēšana.

1968. gadā Maurīcija kļuva par suverēnu valsti Lielbritānijas sastāvā. 1992. gadā tā tika pasludināta par republiku, kas ietilpst Nāciju Sadraudzībā.^[1]

ĢeogrāfijaLabot

Maurīcijas satelītattēls

Maurīcija ir salu valsts Maskarēnu salu grupā, kas atrodas Indijas okeāna rietumdaļā, 800 kilometrus uz austrumiem no Madagaskaras. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas sala.

Maurīcijas salas reljefu veido augstiene. Salas centrā atrodas plato ar nelielu kalnu virkni. Lielākā salas daļa ir līdzena, ziemeļos un austrumos galvenokārt atrodas lauksaimniecības lauki. Gar piekrasti stiepjas plaša baltu smilšu pludmaļu josla, izrobota nelieliem līčiem un apbūvēta ar greznām viesnīcām.

KlimatsLabot

Maurīcijas salā valda tropu klimats. Vidējā temperatūra piekrastē ir no 23 °C, bet augstākajos punktos no 19 °C. Relatīvais mitrums svārstās starp 70% piekrastēs līdz 90% vai pat 100% kalnos. Ziemas periods ilgst no maija līdz novembrim un ir relatīvi sauss, savukārt vasaras ilgst no novembra līdz maijam un pārsvarā ir diezgan mitras.

Aptuveni reizi sešos gados vasarā Maurīcijā uznāk lieli cikloni, kas aiz sevis atstāj lielus dabas postījumus.

Bioloģiskā daudzveidībaLabot

Maurīcija ir vienīgā zināmā vieta, kur mita dodo putni.

Maurīcija ir dzimtene lielam skaitam endēmu augu un dzīvnieku sugu, no kurām cilvēku darbības dēļ vairāk nekā 100 sugas ir izzudušas, bet vēl lielāks skaits atrodas uz iznīcības robežas. Kolonizācijas laikā tropu mežus izcirta, lai iegūtu kokmateriālus, atbrīvotu zemi lauksaimniecībai, ciematu un pilsētu būvniecībai. Pirmatnējo augāju arī nomāca un izspieda liels skaits svešzemju augu. Mūsdienās dabiskie sākotnēji meži klāj mazāk nekā 2% no salas teritorijas, galvenokārt Melnās upes aizas nacionālajā parkā.

Katastrofālās vides izmaiņas un nesaudzīgās medības katastrofāli iespaidoja vietējo faunu — izzuda iespaidīgās milzu bruņurupuču populācijas, sikspārņi, vismaz 20 putnu sugas, ieskaitot dodo, Rodrigesas dronto, Maurīcijas zilo papagaili, Maurīcijas pūci. No rifiem izzuda dugongi, smagi cieta arī vietējā bezmugurkaulnieku fauna.

Situāciju ievērojami pasliktināja cilvēku ievestās invazīvās sugas — žurkas, truši, makaki, mežacūkas, kaķi, mangusti, ciršļi un citas. Tika introducētas arī čūskas un svešzemju putni, kuru skaits daudzkārt pārsniedz dažu izdzīvojušo vietējo putnu sugu skaitu. Kā rakstīja britu dabas aizstāvis un rakstnieks Džeralds Darels, "no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas".

DemogrāfijaLabot

Etniskais sastāvsLabot

Visi Maurīcijas iedzīvotāji ir dažādas izcelsmes migrantu pēcteči — to senči ieradušies no Indijas, Āfrikas, Eiropas un Ķīnas.

Aptuveni 30% no iedzīvotāju kopskaita veido kreoli — franču un āfrikāņu pēcnācēji ar eiropiešu kultūras un reliģijas dominanci. Lielākā iedzīvotāju daļa ir indomaurīcieši. Viņu patlaban ir vairāk nekā 68%. Sinomaurīcieši jeb ķīniešu izcelsmes maurīcieši veido aptuveni 3%. Liela sinomaurīciešu kopiena dzīvo galvaspilsētā, taču kā veikalnieki un mazumtirgotāji viņi sastopami visā salā. Franču maurīcieši veido 2%, un viņi pamatā kontrolē veselības aprūpi un biznesa sfēru.

Rodrigesas salā iedzīvotāju sastāvs ir izteikti viengabalains, un to veido Maurīcijas kreoli.

ValodasLabot

Valsts parlamenta valoda ir angļu. Valsts iestādēs izmanto gan franču, gan angļu valodu, taču aptuveni 80% iedzīvotāju dzimtā ir franču valodas Maurīcijas kreolu forma. Tā izveidojās 18. gadsimtā, vergiem komunicējot ar franču saimniekiem, kuri nesaprata dažādos Āfrikas dialektus. Lai arī Maurīcijas kreolu valodu pārvalda visi maurīcieši, tā nav populāra kā rakstu valoda. Izglītība tiek iegūta angliski vai franciski.

Lielākā minoritātes valoda ir hindu, kas ir ģimenes valoda aptuveni 100 000 iedzīvotājiem. Tamilu valodā runā ap 35 000 maurīciešu. Citas Indijas valodas ir urdu, telugu, marathu, bhojpuru un gudžaratu.

Tiek lietota arī arābu valoda, tomēr mošejās ceremonijas pamatā tiek izpildītas Maurīcijas kreolu. Ķīniešu valodās runā mazāk nekā trešdaļa no ķīniešu kopienas.

ReliģijaLabot

Reliģijas ģeogrāfiskā izplatība

Lielākā reliģija ir hinduisms, pie kura pieder 48% valsts iedzīvotāju. Tā sāka attīstīties kopš 1771. gada, kad franči deva atļauju vietējiem tamiliem celt templi Portluī.

Kristietību pārstāv aptuveni 33% maurīciešu. Katolicisms 18. gadsimta sākumā kļuva par pirmo oficiālo Maurīcijas reliģiju. Tas izplatījās starp frančiem un vergiem un attīstījās arī pēc britu ierašanās. Kristietību pieņēma arī daļa indomaurīciešu. Bez katolicisma citas izplatītākās kristīgās konfesijas ir anglikāņi, presbiterāņi, adventisti, Jehovas liecinieki, metodisti, Dieva asamblejas.

Pie islāma pieder ap 17% iedzīvotāju. Lielāko daļu veido sunnīti.

Budismu un konfūcismu joprojām praktizē aptuveni 2% procenti. Pirmo ķīniešu templi atklāja Portluī 1846. gadā. Liela daļa sinomaurīciešu ir pieņēmuši kristietību.

Rodrigesā 97% iedzīvotāju ir katoļi.

AtsaucesLabot

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «History». Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-16. Skatīts: 2016-09-30.
↑ «History of Mauritius». Ministry of Art & Culture, Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-22. Skatīts: 2016-09-30.

Ārējās saitesLabot

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maurīcija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[govt-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «History». Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-16. Skatīts: 2016-09-30.

[cul-2] «History of Mauritius». Ministry of Art & Culture, Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-22. Skatīts: 2016-09-30.

[1]

[2]