Maurīcija

Maurīcijas Republika
Maurīcijas Republika Republic of Mauritius; République de Maurice; Repiblik Moris
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Motherland;
	Location of Mauritius Maurīcijas atrašanās vieta Indijas okeāna rietumos
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Portluī; 20°10′S 57°31′E / 20.167°S 57.517°E
Valsts valodas	nav: de facto angļu, franču, Maurīcijas kreolu
Valdība	Parlamentāra republika
Neatkarība
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2014. gada aprēķins
TAI (2013)	▲ (0,771 augsts) (63.)
Valūta	Maurīcijas rūpija (MUR)
Laika josla	MUT (UTC+4)
Interneta domēns	.mu
ISO 3166-1 kods	480 / MUS / MU
Tālsarunu kods	+230

Maurīcija (angļu: Mauritius), oficiāli Maurīcijas Republika (Republic of Mauritius, franču: République de Maurice, Maurīcijas kreolu: Repiblik Moris) ir salu valsts Indijas okeāna dienvidrietumos, aptuveni 900 km uz austrumiem no Madagaskaras. No salas uz ziemeļiem atrodas Seišelu salas, bet uz rietumiem atrodas Francijas aizjūras departaments — Reinjona. Maurīcijas platība ir 2040 km², un pēc platības tā ir 179. valsts pasaulē. To ietekmē tropu klimatiskā josla. Ar 1,26 miljoniem iedzīvotāju 2013. gadā tā bija 156. valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Portluī.

Maurīcija ir parlamentāra republika, kas sastāv no četrām teritorijām jeb salu grupām (no kurām viena – Rodrigesa sala – ir autonoma). Maurīcijas salas teritorija sīkāk iedalās deviņos distriktos.^[1] Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas sala.

2024. gada 3. oktobrī Apvienotās Karalistes (AK) valdība piekrita Maurīcijai atdot Britu Indijas Okeāna Teritoriju, kurā ietilpst Čagosu arhipelāgs, saglabājot savā pārvaldībā AK-ASV stratēģisko karabāzi Djego Garsijas salā.^[2]

Vēsture

Maurīcija esot atklāta, kad viesuļvētras laikā kāds arābu tirgotāju kuģis tika aizpūsts līdz salai, gar kuru tolaik veda jūras ceļi no arābu valstīm uz Madagaskaru, Āfrikas Austrumu krastu, Indiju un Indonēziju. Par to liecina 16. gadsimta portugāļu kartes kopija, kurā ir iezīmētas 3 nelielas salas, kuras nosauktas arābu vārdos. Aptuveni 1507. gadā portugāļu jūrnieks Diogo Fernandess Pereira piestāja Maurīcijā un nosauca to par "Ilha do Cirne", bet salu grupu, kura atradās Maurīcijas tuvumā, — Reinjonu un Rodrigesu — nosauca par Maskarēnu salām kapteiņa Pero Maskarēna vārdā. Taču portugāļus šī sala neinteresēja un viņi tajā nepalika ilgi.^[3]

1598. gadā ieradās holandieši un nosauca to par Maurīciju par godu Orānijas princim Moricam. 1638. gadā holandieši uz salas nodibināja nelielu koloniju, kurā viņi vāca eboniju un ieviesa cukurniedres, mājdzīvniekus un briežus. Tieši no šīs salas holandiešu jūrnieks Ābels Tasmans 1642. gadā devās ceļojumā uz Austrālijas rietumu pusi. Pirmā holandiešu kolonija palika Maurīcijā divdesmit gadus. Pēc tam šādi mēģinājumi tika vairākkārt atkārtoti, taču kolonija nekad neattīstījās pietiekoši, lai nestu peļņu, tāpēc holandieši 1710. gadā Maurīciju pameta.^[4]

1715. gadā salu savā uzraudzībā pārņēma franči un pārdēvēja to par Francijas salu (Isle de France), kurā 1721. gadā nodibināja pirmo pastāvīgo koloniju. Tika uzcelti vairāki forti, uzbūvēti ceļi un uzsākta kuģu būvniecība. 1735. gadā salā dzīvoja gandrīz viens tūkstotis cilvēku (ap 200 balto, pārējie — vergi no Āfrikas un Madagaskaras). Ekonomikas galvenais balsts bija cukura ražošana, kurā tika izmantots vergu darbs. Ostas pilsēta Portluī kļuva par jūrniecības un kuģubūves centru.^[3] Franču izloksne vai sarunvaloda, kuru izmantoja sarunās ar vergiem un viņu pēctečiem, kļuva par Maurīcijas kreolu valodu, kuru izmantoja vairums salas iedzīvotāju. Franču valodu turpināja lietot literatūrā un masu medijos.

Napoleona karu laikā Maurīcija kļuva par bāzi, no kuras franču korsāri uzbruka britu tirdzniecības kuģiem. Reidi turpinājās līdz 1810. gadam, kad salu sagrāba britu karaliskā flote, taču kapitulācijas vienošanās noteica, ka iedzīvotāji saglabā savu zemi un īpašumus, franču valodu un franču likumdošanu kriminālajās un civilprāvās. Salu atkal pārdēvēja par Maurīciju.^[3] Šai laikā Maurīcijā jau dzīvoja ap 70 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 50 tūkstoši bija vergi. 1835. gadā verdzību atcēla. Lauksaimniecībā nepieciešamo lēto darbaspēku sāka ievest no Britu Indijas un citām Āzijas valstīm. 1861. gadā Maurīcijā dzīvoja gandrīz 300 tūkstoši indiešu izcelsmes imigrantu. Salā strauji pieauga cukura ražošana un uzsāka arī tējas un tabakas kultivēšanu.

1968. gadā Maurīcija kļuva par Lielbritānijas domīniju, bet 1992. gadā par republiku, kas ietilpst Nāciju Sadraudzībā.^[3]

Ģeogrāfija

Maurīcijas satelītattēls

Maurīcija ir salu valsts Maskarēnu salu grupā, kas atrodas Indijas okeāna rietumdaļā, 800 kilometrus uz austrumiem no Madagaskaras. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas sala.

Maurīcijas salas reljefu veido augstiene. Salas centrā atrodas plato ar nelielu kalnu virkni. Lielākā salas daļa ir līdzena, ziemeļos un austrumos galvenokārt atrodas lauksaimniecības lauki. Gar piekrasti stiepjas plaša baltu smilšu pludmaļu josla, izrobota nelieliem līčiem un apbūvēta ar greznām viesnīcām.

Klimats

Maurīcijas salā valda tropu klimats. Vidējā temperatūra piekrastē ir no 23 °C, bet augstākajos punktos no 19 °C. Relatīvais mitrums svārstās starp 70% piekrastēs līdz 90% vai pat 100% kalnos. Ziemas periods ilgst no maija līdz novembrim un ir relatīvi sauss, savukārt vasara ilgst no novembra līdz maijam un pārsvarā ir diezgan mitra.

Aptuveni reizi sešos gados vasarā Maurīcijā uznāk lieli cikloni, kas atstāj lielus dabas postījumus.

Bioloģiskā daudzveidība

Maurīcija ir vienīgā zināmā vieta, kur mita dodo putni.

Maurīcija ir dzimtene lielam skaitam endēmu augu un dzīvnieku sugu, no kurām cilvēku darbības dēļ vairāk nekā 100 sugas ir izzudušas, bet vēl lielāks skaits atrodas uz iznīcības robežas. Kolonizācijas laikā tropu mežus izcirta, lai iegūtu kokmateriālus, atbrīvotu zemi lauksaimniecībai, ciematu un pilsētu būvniecībai. Pirmatnējo augāju arī nomāca un izspieda liels skaits svešzemju augu. Mūsdienās dabiskie sākotnēji meži klāj mazāk nekā 2% no salas teritorijas, galvenokārt Melnās upes aizas nacionālajā parkā.

Katastrofālās vides izmaiņas un nesaudzīgās medības katastrofāli iespaidoja vietējo faunu — izzuda iespaidīgās milzu bruņurupuču populācijas, sikspārņi, vismaz 20 putnu sugas, ieskaitot dodo, Rodrigesas dronto, Maurīcijas zilo papagaili, Maurīcijas pūci. No rifiem izzuda dugongi, smagi cieta arī vietējā bezmugurkaulnieku fauna.

Situāciju ievērojami pasliktināja cilvēku ievestās invazīvās sugas — žurkas, truši, makaki, mežacūkas, kaķi, mangusti, ciršļi un citas. Tika introducētas arī čūskas un svešzemju putni, kuru skaits daudzkārt pārsniedz dažu izdzīvojušo vietējo putnu sugu skaitu. Kā rakstīja britu dabas aizstāvis un rakstnieks Džeralds Darels, "no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas".

Salas dienvidaustrumos esošajā Blūbejas līča jūras parkā ir novērojama unikāla fauna. To apdzīvo 38 koraļļu sugas, 72 zivju sugas, kā arī apdraudētais zaļais jūras bruņurupucis (Chelonia mydas). 2020. gadā netālu no parka uz koraļļu rifa uzskrēja japāņu kuģis MV Wakashio, kā rezultātā jūrā netālu no parka noplūda 1000 tonnas degvielas.^[5]

Demogrāfija

Etniskais sastāvs

Maurīcijas iedzīvotāji ir dažādas izcelsmes migrantu pēcteči, kuru senči ieradušies no Indijas, Āfrikas, Eiropas un Ķīnas.

Aptuveni 30% no iedzīvotāju kopskaita veido kreoli — franču un āfrikāņu pēcnācēji ar eiropiešu kultūras un reliģijas dominanci. Lielākā iedzīvotāju daļa ir indomaurīcieši. Viņu patlaban ir vairāk nekā 68%. Sinomaurīcieši jeb ķīniešu izcelsmes maurīcieši veido aptuveni 3%. Liela sinomaurīciešu kopiena dzīvo galvaspilsētā, taču kā veikalnieki un mazumtirgotāji viņi sastopami visā salā. Franču maurīcieši veido 2%, un viņi pamatā kontrolē veselības aprūpi un biznesa sfēru.

Rodrigesas salā iedzīvotāju sastāvs ir izteikti viengabalains, un to veido Maurīcijas kreoli.

Valodas

Maurīcijas konstitūcija nenosaka oficiālu valsts valodu. Valsts parlamenta valoda ir angļu. Valsts iestādēs izmanto gan franču, gan angļu valodu, taču aptuveni 80% iedzīvotāju dzimtā ir franču valodas Maurīcijas kreolu forma. Tā izveidojās 18. gadsimtā, vergiem komunicējot ar franču saimniekiem, kuri nesaprata dažādos Āfrikas dialektus. Lai arī Maurīcijas kreolu valodu pārvalda visi maurīcieši, tā nav populāra kā rakstu valoda. Izglītība tiek iegūta angliski vai franciski.

Lielākā minoritātes valoda ir hindu, kas ir ģimenes valoda aptuveni 100 000 iedzīvotājiem. Tamilu valodā runā ap 35 000 maurīciešu. Citas Indijas valodas ir urdu, telugu, marathu, bhojpuru un gudžaratu.

Tiek lietota arī arābu valoda, tomēr mošejās ceremonijas pamatā tiek izpildītas Maurīcijas kreolu valodā. Ķīniešu valodās runā mazāk nekā trešdaļa no ķīniešu kopienas.

Reliģija

Reliģijas ģeogrāfiskā izplatība

Lielākā reliģija ir hinduisms, pie kura pieder 48% valsts iedzīvotāju. Tā sāka attīstīties kopš 1771. gada, kad franči deva atļauju vietējiem tamiliem celt templi Portluī.

Kristietību pārstāv aptuveni 33% maurīciešu. Katolicisms 18. gadsimta sākumā kļuva par pirmo oficiālo Maurīcijas reliģiju. Tas izplatījās starp frančiem un vergiem un attīstījās arī pēc britu ierašanās. Kristietību pieņēma arī daļa indomaurīciešu. Bez katolicisma citas izplatītākās kristīgās konfesijas ir anglikāņi, presbiterāņi, adventisti, Jehovas liecinieki, metodisti, Dieva asamblejas.

Pie islāma pieder ap 17% iedzīvotāju, lielāko daļu veido sunnīti.

Budismu un konfūcismu praktizē aptuveni 2% procenti. Pirmo ķīniešu templi atklāja Portluī 1846. gadā. Liela daļa sinomaurīciešu ir pieņēmuši kristietību.

Rodrigesā 97% iedzīvotāju ir katoļi.

Atsauces

↑ «Maurīcija | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2024-09-17.
↑ UK-Mauritius deal to protect national security – safeguarding the operation of strategic military base from Foreign, Commonwealth & Development Office, Prime Minister's Office, 10 Downing Street and The Rt Hon David Lammy MP. Published 3 October 2024
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 «History». Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-16. Skatīts: 2016-09-30.
↑ «History of Mauritius». Ministry of Art & Culture, Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-22. Skatīts: 2016-09-30.
↑ «Mauritius facing environmental crisis as shipwreck leaks oil». The Guardian (en-GB). 2020-08-07. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2023-07-10.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maurīcija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] «Maurīcija | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2024-09-17.

[2] UK-Mauritius deal to protect national security – safeguarding the operation of strategic military base from Foreign, Commonwealth & Development Office, Prime Minister's Office, 10 Downing Street and The Rt Hon David Lammy MP. Published 3 October 2024

[govt-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 «History». Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-10-16. Skatīts: 2016-09-30.

[cul-4] «History of Mauritius». Ministry of Art & Culture, Government Portal of Mauritius. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-22. Skatīts: 2016-09-30.

[5] «Mauritius facing environmental crisis as shipwreck leaks oil». The Guardian (en-GB). 2020-08-07. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2023-07-10.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]