Voldemārs Salnais
Voldemārs Salnais (arī Salnājs; 1886. gada 20. maijs — 1948. gada 4. augusts) bija Latvijas politiķis un diplomāts, 1. Saeimas deputāts. Bijis Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes ārlietu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas darba ministrs (1925) un ārlietu ministrs (1933—1934).
| Voldemārs Salnais | |
|---|---|
 | |
| Latvijas darba ministrs | |
|
Amatā 1925. gada 1. aprīlis — 1925. gada 23. decembris | |
| Prezidents | Jānis Čakste |
| Premjerministrs | Hugo Celmiņš |
| Priekštecis | Ādams Krieviņš |
| Pēctecis | Vladislavs Rubulis |
| Latvijas ārlietu ministrs | |
|
Amatā 1933. gada 24. marts — 1934. gada 1. marts | |
| Prezidents | Alberts Kviesis |
| Premjerministrs | Ādolfs Bļodnieks |
| Priekštecis | Kārlis Reinholds Zariņš |
| Pēctecis | Kārlis Ulmanis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1886. gada 20. maijā Lubānas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1948. gada 4. augustā (62 gadu vecumā) Stokholma, Zviedrija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
Mazinieku partija (1921—1929) Progresīvā apvienība (1929—1934) |
|
 Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis | |
Biogrāfija labot šo sadaļu
Izglītība un sabiedriskā darbība labot šo sadaļu
Dzimis 1886. gada 20. maijā Cēsu apriņķa Lubānas pagasta "Pauros" zemtura ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, iesaistījās nelegālos skolēnu pulciņos. Piedalījās 1905. gada revolūcijā, 1907. gadā tika deleģēts uz Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresu Londonā. Pēc atgriešanās arestēts par darbošanos revolucionārajā kustībā, Rīgas pagaidu kara tiesa viņam piesprieda sešus gadus spaidu darbos. Sodu izcieta Rīgas un Aleksandrovskas katorgās. Pēc ieslodzīguma beigām 1913. gada martā V. Salnais tika uz mūžu nometināts Kosaja Stepj ciemā Irkutskas guberņā, bet jau maijā viņš no turienes aizbēga un emigrēja uz ASV.[1]
ASV viņš strādāja par krāsotāju un apmeklēja ekonomikas kursus Lovela institūtā. Aktīvi darbojās Bostonas latviešu biedrībās un sociāldemokrātiskajā presē — laikrakstā "Strādnieks" un mēneša žurnālā "Darba Balss". Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Salnais pameta ASV un gada beigās ieradās Harbinā Ķīnā, kur rediģēja krievu valodā iznākošo dienas laikrakstu "Darba Balss" (krievu: Голос Труда).[1] 1918. gada jūnijā Harbinā nodibināja Latvijas pašnolemšanas biedrības nodaļu, kas pieņēma protesta rezolūciju pret Brestļitovskas miera līgumu un prasību par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām. 1918. gada vasarā viņš pārcēlās uz Vladivostoku, kur kādu laiku bija Sibīrijas pagaidu valdības ārlietu ministrijas preses departamenta vicedirektors, pēc tam Centrosojuza statistiskās nodaļas vadītājs.[2] 1918. gada septembrī viņu ievēlēja par Tālo Austrumu Latviešu Centrālā biroja sekretāru, 1919. gada martā — par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes Centrālā biroja priekšsēdētāja biedru, Juridiskās komisijas un Ārlietu komisijas vadītāju,[1] viņš piedalījās latviešu Imantas pulka organizēšanā.
Politiskā un diplomātiskā darbība labot šo sadaļu
1920. gada aprīlī V. Salnais atgriezās Latvijā un kļuva par Valsts statistiskās pārvaldes vicedirektoru. Amatā bija līdz 1921. gadam, taču pēc tam tajā vairākkārt atgriezās.[1] 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur pārstāvēja Mazinieku partiju. Darbojās ārlietu un budžeta komisijās, kā arī bija ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs.[3] 1925. gada aprīlī kļuva par darba ministru Hugo Celmiņa vadītajā valdībā, amatā bija līdz valdības demisijai gada beigās. No 1933. gada marta līdz 1934. gada martam bija ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka valdībā. Salnā demisija izraisīja valdības krīzi, kuras rezultātā Ministru kabinets bija spiests demisionēt.[4]
1937. gada 1. maijā Salnais tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Zviedrijā, Dānijā (līdz 1939. gada 22. septembrim) un Norvēģijā, ar rezidenci Stokholmā. Neatzina 1940. gada Latvijas okupāciju un Augusta Kirhenšteina vadīto valdību. Tā paša gada 23. jūlijā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai protesta notu sakarā ar Baltijas valstu okupāciju, neatbildēja uz Kirhenšteina valdības rīkojumu nodot sūtniecību PSRS iestādēm un atteicās atgriezties Latvijā. 1943. gadā dibināja sakarus ar Latvijas Centrālo Padomi, kuras informāciju un savāktās ziņas par vācu okupēto Latviju nosūtījis Latvijas vēstniekiem Londonā, Vašingtonā un citur, uz kuru pamata tie izstrādāja Rietumu valstu valdībām iesniegtos memorandus.[1]
Miris 1948. gada 4. augustā Stokholmā. Pēc nāves kremēts, pelnu urna novietota Stokholmas Hēgalidas baznīcas kolumbārijā.[1]
Apbalvots ar Latvijas Triju zvaigžņu ordeņa 3. un 2.šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa 1.šķiru, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1.šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa 1.šķiru, Beļģijas Leopolda II ordeņa 1.šķiru, Polijas Polonia Restituta ordeņa 2. un 1.šķiru, Ēģiptes Nīlas ordeņa 3.šķiru un Lietuvas Ģedimina ordeņa 3.šķiru.[5]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Salnais, Voldemārs». historia.lv. 2004.02.04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. augustā. Skatīts: 2012.01.05.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XIX sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 37 417. sleja.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
- ↑ Rihards Treijs. Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
- ↑ «Salnais, Voldemārs». Historia (latviešu). Skatīts: 2020-11-16.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ādams Krieviņš |
Latvijas darba ministrs 1925. gada 1. aprīlis — 1925. gada 23. decembris |
Pēctecis: Vladislavs Rubulis |
| Priekštecis: Kārlis Reinholds Zariņš |
Latvijas ārlietu ministrs 1933. gada 24. marts — 1934. gada 1. marts |
Pēctecis: Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis: Pēteris Sēja |
Latvijas sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā 1937—1940 |
Pēctecis: Imants Gross |