Augusts Kirhenšteins

Latvijas politiķis

Augusts Kirhenšteins (1872. gada 18. septembris1963. gada 3. novembris) bija latviešu mikrobiologs un politiķis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īsu laiku Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministra v. i.,[1] no 1940. gada 21. jūlija līdz 25. augustam arī Latvijas Valsts prezidenta amata izpildītājs[2] un pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1940—1952). Latvijas Zinātnes akadēmijas un Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta dibinātājs.

Augusts Kirhenšteins
Augusts Kirchensteins.png
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā
1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 25. augusts
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Ivars Godmanis
LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs
Amatā
1940. gada 25. augusts — 1952. gada 10. marts
Pēctecis Kārlis Ozoliņš

Dzimšanas dati 1872. gada 18. septembris
Mazsalaca, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1963. gada 3. novembrī (91 gada vecumā)
Rīga, Latvijas PSR, PSRS
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija PSKP
Dzīvesbiedrs(-e) Olga Kirhenšteine (dz. Jansone)
Profesija mikrobiologs
Augstskola Tērbatas Veterinārais institūts

DzīvesgājumsLabot

PirmsākumiLabot

Dzimis 1872. gada 18. septembrī Mazsalacā, Valtenbergas muižā,[3] kā vecākais dēls muižas kalpa ģimenē (tēvs gan vēlāk kļuva par kroga nomnieku). Mārtiņām un viņa sievai Baibai Kirhenšteiniem bija 11 bērnu.

1888. gadā uzsāka mācības Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc tam studēja Tērbatas Veterinārajā institūtā (1893—1901).

Zinātniskā karjeraLabot

Jau studiju laikā publicēja pirmo zinātnisko darbu. Studentu korporāciju Selonija filistrs, vēlāk pārgāja uz korporāciju Zemgalija. 1901. gadā beidza institūtu un strādāja par veterinārārstu Valmierā un Limbažos. Pēc 1905. gada revolūcijas Kirhenšteins emigrēja uz Šveici, kur 1911. gadā sāka strādāt par asistentu pie bakteriologa-ftiziatra K. Šprenglera Cīrihē.

Pirmā pasaules kara laikā Kirhenšteins dienēja Serbijas armijā, 1917. gadā atgriezās dzimtenē. Latvijas brīvības cīņu laikā bija Latviešu nacionālo bruņoto spēku kapteinis, veterinārās pārvaldes priekšnieks.[4]

Kirhenšteins piedalījies Latvijas Universitātes dibināšanā 1919. gadā un tika ievēlēts par Lauksaimniecības fakultātes docentu. [5]1923. gadā viņš aizstāvēja pirmo Latvijā zinātņu doktora disertāciju, kur bija apskatīta tuberkulozes baktērijas uzbūve, lielāko daļu materiālu tai A. Kirhenšteins bija savācis, pirms Otrā pasaules kara uzturēdamies Šveicē. Disertācija bija uzrakstīta franciski, jo oponentus vajadzēja meklēt ārzemēs – Latvijā atbilstoša līmeņa šīs jomas zinātnieku nebija.[6]

1923. gadā LU Lauksaimniecības fakultātē A. Kirhenšteins izveidoja seroloģisko laboratoriju (Seruma staciju), kas pēc kara pārtapa Mikrobioloģijas institūtā. Tieši pateicoties A. Kirhenšteinam, starpkaru Latvija bija progresīva valsts medicīnisko preparātu ražošanas ziņā: profesora serumstacijā ražoja insulīnu eksportām, ka arī preparātus potēšanai. Rīgā ražotā tuberkulozes vakcīna tika uzskatīta par otro labāko pasaulē.[6]

Starpkaru Latvijā A. Kirhenšteins bija daudz pazīstamāks par citiem zinātniekiem tāpēc, ka bija populārzinātnisku brošūru un rakstu autors, uzskata akadēmiķis, zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš.[6]

Kā zinātnē aktīvs cilvēks profesors saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairāku ārvalstu apbalvojumus.

Politiskā darbībaLabot

A. Kirhenšteins bija Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrības dalibnieks un 1939. gadā kopā ar citiem delegātiem braucis uz Maskavu, kur Padomju zemi viņam bija radies gana pozitīvs iespaids. Vēsturniece Daina Bleiere uzskata: padomju specdienesti bija nolūkojuši personas, kas varētu spēlēt galvenās lomas talākajos notikumos. A. Kirhenšteina sekretārs 1940. gadā savās atmiņās rakstījis, ka politiskās vientiesības un personīgās godkāres dēļ no viņa bija iespējams izveidot visu, kas Maskavai bija vajadzīgs.[6]

Pašam A. Kirhenšteinam piedāvājums kļūt par Ministru prezidentu 1940.g. jūnijā nācis negaidīts. J. Stradiņš dzirdējis, kā savās 90 gadu jubilejas svinībās A. Kirhenšteins stāstījis, ka sēdējis Otto Švarca kafejnīcā, kad Rīgā nākuši iekšā tanki. Kāds pienācis un uzaicinājis uz PSRS sūtniecību, kur viņam prasīts, vai grib kļūt par Ministru prezidentu. A. Kirhenšteins uzreiz atbildējis, ka grib gan. Profesors J. Stradiņš domā, ka viņu "pievīla, solot, ka kaut kādu patstāvību Latvijai tomēr atstās. Latviešu tautas ienaidnieks viņš noteikti nebija.”[6]

Kad 1940. gada jūlujā A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS, viņš tur paguva apmierināt arī savas zinātniskās intereses. Apskatīja vitamīnu ražošanas rūpnīcu un uz karstām pēdām panāca, ka līdzīga tiek dibināta Rīgā. Tā vēlāk pārtapa par Organiskās sintēzes institūta eksperimentālo rūpnīcu, uz kuras pamata tika dibināts “Grindeks”.[6]

Pēc tam bija LPSR AP prezidija priekšsēdētājs (1940—1952), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents (1951—1958).

Mikrobioloģijas institūtsLabot

Uz Seruma stacijas bāzes 1946. gadā tika nodibināts LZA mikrobioloģijas institūts. Strādājot par direktoru, veicis daudzus nozīmīgus pētījumus un atklājumus.

Zinātnē Kirhenšteinam bieži vien patika būt opozīcijā. Kad zinātnieki daudz sāka pētīt antibiotikas, profesors tās neatzina neparko un gādāja, lai Mikrobioloģijas institūtā taptu tādi kā pret­antibiotiku pētījumi. Līdz ar to radās pretstāvēšana starp Kirhenšteina institūtu un Organiskās sintēzes institūtu, kas nodarbojās ar jaunu antibiotiku izstrādi. Kad profesors saslima ar plaušu karsoni, institūta darbinieces šļircināja viņam penicilīnu, mānoties, ka tie ir vitamīni. A. Kirhenšteins neatzina arī ziepes – uzskatīja, ka tās iznīcina cilvēkam nepieciešamo tauku aizsargkārtu uz ādas. Tāpēc mazgājās tikai ar ūdeni, kā arī lietoja kādas īpašas eļļas.[6]

Savā zinātnieka darbības laikā deva lielu ieguldījumu zinātnes attīstībā, tieši mikrobioloģijas, virusoloģijas un biotehnoloģiju jomā.

Miris 1963. gada 3. novembrī Rīgā. Apglabāts Raiņa kapos.

Uzruna pirmajā Ministru kabineta sēdēLabot

Par A. Kirhenšteina naivo priekšstatu par politisko situāciju pēc 1940. gada Latvijas okupācijas liecina viņa atbildes runa Valsts prezidenta K. Ulmaņa apsveikumam Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē 1940. gada 21. jūnijā: Augsti godāts kungs Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu — Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība ir sākuši.[7]

Personīgā dzīveLabot

Vairākos avotos un atmiņās uzsvērtas profesora aristokrātiskās manieres. Tajā pašā laikā viņš spējis izteikties arī diezgan prasti. Savulaik pārslimotas balsenes tuberkulozes dēļ viņš runāja spalgā balsī un, kad kāds reiz A. Kirhenšteinam vaicājis, vai viņš varot parunāt rupjāk, profesors atbildēja: “Varu gan. Ej dirst!”.[6]

Gadā A. Kirhenšteins rīkojis divas lielas pieņemšanas – 3. augustā, vārda dienā, un 18. septembrī – dzimšanas dienā. Uz tām lielākoties aicināti darbabiedri un citi zinātnieki, kā arī inteliģences pārstāvji: fotogrāfijās redzami režisore Vera Baļuna, operdziedātāji El­frīda Pakule un Aleksandrs Daškovs, skatuves karalienes Anta Klints un Velta Līne, dzejniece Mirdza Ķempe, mākslinieki no Skulmju dzimtas. Fotogrāfijās redzams, ka ballēs valdījusi jautrība un atraisītība. Profesoram paticis pašam arī diriģēt dziedāšanu. To darot, viņš kāpis uz krēsla vai pat uz galda. Mīļākā dziesma bijusi “Pūt, vējiņi!”.

A. Kirhenšteins pats mājās brūvēja liķierus, slavenākais no tiem tapa no spirta, cukura, upeņu pumpuriem un tika saukts par “Zaļo čūsku”. R. Kukaine no Mikrobioloģijas institūta krājumiem regulāri profesoram piegādāja četrus litrus spirta[6].

Piecdesmitajos gados, kad Mikrobioloģijas institūtam trūka naudas bērnu eglītēm, A. Kirhenšteins ik gadu no paša kabatas ziedojis 1000 rubļu saldumiem un arī uz vietas baudāmo cienastu, kā arī teicis tēvišķīgu runu.[6]

ĢimeneLabot

1934. gadā Bernē apprecējās ar Olgu Jansoni.

Augusta Kirhenšteina brālis bija padomju virsnieks Rudolfs Kirhenšteins (1891—1938), Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldes (Razvedupra) 2. (aģentūras) nodaļas priekšnieka vietnieks. 1924.-1937. strādājis Vācijā, Itālijā, Austrijā, Lielbritānijā[8]. Lielā terora laikā tika arestēts un nošauts.

Kirhenšteins bija divas reizes precējies, tomēr nevienā no laulībām nebija dzimuši bērni. A. Kirhenšteins uzņēmās rūpes par brāļu bērniem, bija adoptējis brāļameitu Elvīru, kura gan nomira vēl pirms profesora.[6]

ApbalvojumiLabot

PiemiņaLabot

Profesors miris 1963. gada 3. novembrī Rīgā un apbedīts Raiņa kapos. Viņa vārdā bija nosaukta iela Rīgā, noliktas piemiņas plāksnes pie namiem Limbažos, Mazsalacā un Daugavpilī. Dzimtās Mazsalacas centrālajā laukumā 1986. gadā tika atklāts A. Kirhenšteina pieminekli, kurš četrus gadus vēlāk kādā naktī no postamenta pazuda un nākamā rītā atrasts Velna alā Salacas krastā.[5]

Viņa vārdā nosaukts Rīgas Stradiņa universitātes Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts, kuru viņš nodibinājis. Mikrobiologu 
biedrības vadītāja Vaira Saulīte stāsta, ka pēc neatkarības atgūšanas nācies atkauties no daudziem uzbrukumiem par A. Kirhenšteina vārda nešanu, tomēr nosaukums saglabāts, jo A. Kirhenšteina politiskā darbība nemazina viņa kā zinātnieka devumu. “Politiskā situācija 1940. gadā bija tāda, ka bija pilnīgi vienalga – vai Ministru prezidents būtu Kirhenšteins, Bērziņš vai Ivanovs. Nekas nebūtu mainījies,” ir pārliecināta V. Saulīte. “Daudzi no tiem bļāvējiem, ka jāņem Kirhenšteina vārds no nosaukuma ārā, paši ne kripatas nav zinātnē izdarījuši.”[6]

Profesore Mūza Indulēna uzskata: ja A. Kirhenšteinam būtu bijis vairāk laika attīstīt savas zinātniskās ieceres, viņš būtu pasaulē daudz zināmāks. Piemēram, Kirhenšteins atklājis, ka vitamīnam C ir liela nozīme slimību novēršanā, taču pētījumus pietiekami neizvērsa, bet vēlāk Lainuss Polings ar šo tēmu kļuvis populārs visā pasaulē.[6]

Institūta esošie un bijušie darbinieki joprojām 18. septembrī dodas uz Raiņa kapiem, kur profesors apglabāts, un paši apmaksājuši profesora kapa plāksnes latviskošanu. Piemiņas brīdī gan piedalās daudz mazāk cilvēku, jo, kā saka V. Saulīte, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pēkšņi atklāja, ka “Kirhenšteins bijis tautas ienaidnieks”.[6]

Līdz 1992. gadam Latvijas Zinātņu akadēmija pasniedza arī A. Kirhenšteina vārdā nosaukto prēmiju bioloģijā. To pārtraukts pasniegt it kā tāpēc, ka atcerējās, ka A. Kirhenšteins nemaz nav bijis biologs, bet gan veterinārārsts.[6]

AtsaucesLabot

  1. Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940: Dokumenti un materiāli. / Sastādītāji: I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. — Rīga, 1995. ISBN 9984-9085-0-X — 387.-388. lpp.
  2. «Valsts Prezidenta 1940. gada 21. jūlija 395. paziņojums.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 6. septembrī.
  3. Latvijas izcilie biologi. - Augusts Kirhenšteins.[novecojusi saite]
  4. Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 249. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  5. 5,0 5,1 «Ievērojamie mediķi - Kirhensteins Augusts». www.ieverojamiemediki.lv. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. 2018. Skatīts: 2021-05-28.
  6. 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 6,14 Ilze Kuzmina. «Ne īsti kungs, ne biedrs. Aizmirstais Augusts Kirhenšteins». LA.LV (latviešu), 2017-09-18. Skatīts: 2021-05-27.
  7. Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.167, 387.-392.lpp. Archived 2008. gada 21. martā, Wayback Machine vietnē. LVVA, 3235.f., 1/6.apr., 711.l., 37lp.
  8. Igors Šuvajevs. «Vēstures privātā dzīve - Rīgas Laiks». www.rigaslaiks.lv (latviešu), 2000-03-01. Skatīts: 2021-05-27.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Ulmanis
Latvijas valdības vadītājs
1940. gada 20. jūnijs1940. gada 25. augusts
(kā LR Ministru prezidents)
Pēctecis:
Vilis Lācis
(kā LPSR MP priekšsēdētājs)
Priekštecis:
LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs
1940. gada 25. augusts1952. gada 10. marts
Pēctecis:
Kārlis Ozoliņš