Augusts Kirhenšteins
Augusts Kirhenšteins (1872. gada 18. septembris — 1963. gada 3. novembris) bija latviešu veterinārārsts, mikrobiologs un politiķis.[1] Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īsu laiku Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministra v. i.,[2] no 1940. gada 21. jūlija līdz 25. augustam arī Latvijas Valsts prezidenta amata izpildītājs[3] un pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1940—1952). Latvijas Zinātnes akadēmijas un Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta dibinātājs.
| Augusts Kirhenšteins | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Republikas Ministru prezidents | |
|
Amatā 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 25. augusts | |
| Prezidents | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Kārlis Ulmanis |
| Pēctecis | Ivars Godmanis |
| Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1940. gada 25. augusts — 1952. gada 10. marts | |
| Pēctecis | Kārlis Ozoliņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1872. gada 18. septembris Mazsalaca, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1963. gada 3. novembrī (91 gada vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija) |
| Politiskā partija | PSKP |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Olga Kirhenšteine (dz. Jansone) |
| Profesija | mikrobiologs |
| Augstskola | Tērbatas Veterinārais institūts |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1872. gada 18. septembrī Mazsalacā, Valtenbergas muižā,[4] kā vecākais dēls muižas kalpa ģimenē (tēvs gan vēlāk kļuva par kroga nomnieku). Mārtiņam un viņa sievai Baibai Kirhenšteiniem bija 11 bērnu.
1888. gadā uzsāka mācības Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc tam studēja Tērbatas Veterinārajā institūtā (1893—1901). Jau studiju laikā publicēja pirmo zinātnisko darbu. Studentu korporācijas Selonija filistrs, vēlāk pārgāja uz kreiso studentu biedrību Zemgalija. 1901. gadā beidza studijas un strādāja par veterinārārstu Valmierā un Limbažos. Pēc 1905. gada revolūcijas Kirhenšteins emigrēja uz Šveici, kur 1911. gadā sāka strādāt par asistentu pie bakteriologa-ftiziatra K. Šprenglera Cīrihē.
Pirmā pasaules kara laikā Kirhenšteins dienēja Serbijas armijā, 1917. gadā atgriezās dzimtenē. Latvijas brīvības cīņu laikā bija Latviešu nacionālo bruņoto spēku kapteinis, veterinārās pārvaldes priekšnieks.[5]
Kirhenšteins piedalījies Latvijas Universitātes dibināšanā 1919. gadā un tika ievēlēts par Lauksaimniecības fakultātes docentu.[6] 1923. gadā viņš aizstāvēja pirmo Latvijā zinātņu doktora disertāciju, kur bija apskatīta tuberkulozes baktērijas uzbūve, lielāko daļu materiālu tai A. Kirhenšteins bija savācis, pirms Pirmā pasaules kara uzturēdamies Šveicē. Disertācija bija uzrakstīta franciski, jo oponentus vajadzēja meklēt ārzemēs – Latvijā atbilstoša līmeņa šīs jomas zinātnieku nebija.[7]
1923. gadā LU Lauksaimniecības fakultātē A. Kirhenšteins izveidoja seroloģisko laboratoriju (Seruma staciju), kas pēc kara pārtapa Mikrobioloģijas institūtā. Tieši pateicoties A. Kirhenšteinam, Latvija bija progresīva valsts medicīnisko preparātu ražošanas ziņā: serumstacijā ražoja insulīnu eksportam, ka arī preparātus potēšanai. Rīgā ražotā tuberkulozes vakcīna tika uzskatīta par otro labāko pasaulē.[7] Savā zinātnieka darbības laikā deva lielu ieguldījumu zinātnes attīstībā, tieši mikrobioloģijas, virusoloģijas un biotehnoloģiju jomā. A. Kirhenšteins bija pazīstams arī kā populārzinātnisku brošūru un rakstu autors.[7]
Kā Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām biedrs A. Kirhenšteins 1939. gadā kopā ar citiem delegātiem brauca uz Maskavu. Vēsturniece Daina Bleiere uzskata, ka padomju specdienesti jau tolaik bija nolūkojuši personas, kas varētu spēlēt galvenās lomas tālākajos notikumos. A. Kirhenšteina sekretārs 1940. gadā savās atmiņās rakstīja, ka politiskās vientiesības un personīgās godkāres dēļ no viņa bija iespējams izveidot visu, kas Maskavai bija vajadzīgs.[7] Kad pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS, viņš tur paguva apmierināt arī savas zinātniskās intereses. Apskatīja vitamīnu ražošanas rūpnīcu un uz karstām pēdām panāca, ka līdzīgu rūpnīcu dibināja arī Rīgā. Tā vēlāk pārtapa par Organiskās sintēzes institūta eksperimentālo rūpnīcu, uz kuras pamata tika dibināts “Grindeks”.[7]
Uz Seruma stacijas bāzes 1946. gadā tika nodibināts LZA mikrobioloģijas institūts. Strādājot par direktoru, veicis daudzus nozīmīgus pētījumus un atklājumus. Zinātnē Kirhenšteinam bieži vien patika būt opozīcijā. Kad zinātnieki daudz sāka pētīt antibiotikas, profesors tās neatzina neparko un gādāja, lai Mikrobioloģijas institūtā taptu pretantibiotiku pētījumi. Līdz ar to radās pretstāvēšana starp Kirhenšteina institūtu un Organiskās sintēzes institūtu, kas nodarbojās ar jaunu antibiotiku izstrādi. Kad profesors saslima ar plaušu karsoni, institūta darbinieces šļircināja viņam penicilīnu, mānoties, ka tie ir vitamīni. A. Kirhenšteins neatzina arī ziepes – uzskatīja, ka tās iznīcina cilvēkam nepieciešamo tauku aizsargkārtu uz ādas. Tāpēc mazgājās tikai ar ūdeni, kā arī lietoja kādas īpašas eļļas.[7] Miris 1963. gada 3. novembrī Rīgā. Apglabāts Raiņa kapos.
Politiskā darbība
labot šo sadaļuPašam A. Kirhenšteinam piedāvājums kļūt par Ministru prezidentu 1940. gada jūnijā nācis negaidīts. J. Stradiņš dzirdējis, kā savās 90 gadu jubilejas svinībās A. Kirhenšteins stāstījis, ka 1940. gada 17. jūnijā sēdējis restorānā "Otto Švarcs", kad Rīgā nākuši iekšā tanki. Kāds pienācis un uzaicinājis uz PSRS sūtniecību, kur viņam prasīts, vai grib kļūt par Ministru prezidentu. A. Kirhenšteins uzreiz atbildējis, ka grib gan. J. Stradiņa ieskatā viņu "pievīla, solot, ka kaut kādu patstāvību Latvijai tomēr atstās. Latviešu tautas ienaidnieks viņš noteikti nebija.”[7]
Pēc tam bija LPSR AP prezidija priekšsēdētājs (1940—1952), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents (1951—1958).
Uzruna pirmajā Ministru kabineta sēdē
labot šo sadaļuPar A. Kirhenšteina naivo priekšstatu par politisko situāciju pēc 1940. gada Latvijas okupācijas liecina viņa atbildes runa Valsts prezidenta K. Ulmaņa apsveikumam Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē 1940. gada 21. jūnijā:
Augsti godāts kungs Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu — Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība ir sākuši.[8]
Personīgā dzīve
labot šo sadaļuVairākos avotos un atmiņās uzsvērtas viņa aristokrātiskās manieres. Tajā pašā laikā viņš spējis izteikties arī diezgan prasti. Savulaik pārslimotas balsenes tuberkulozes dēļ viņš runāja spalgā balsī un, kad kāds reiz A. Kirhenšteinam vaicājis, vai viņš varot parunāt rupjāk, profesors atbildēja: “Varu gan. Ej dirst!”.[7]
Gadā A. Kirhenšteins rīkojis divas lielas pieņemšanas – 3. augustā, vārda dienā, un 18. septembrī – dzimšanas dienā. Uz tām lielākoties aicināti darbabiedri un citi zinātnieki, kā arī inteliģences pārstāvji: fotogrāfijās redzami režisore Vera Baļuna, operdziedātāji Elfrīda Pakule un Aleksandrs Daškovs, skatuves karalienes Anta Klints un Velta Līne, dzejniece Mirdza Ķempe, mākslinieki no Skulmju dzimtas. Fotogrāfijās redzams, ka ballēs valdījusi jautrība un atraisītība. Profesoram paticis pašam arī diriģēt dziedāšanu. To darot, viņš kāpis uz krēsla vai pat uz galda. Mīļākā dziesma bijusi “Pūt, vējiņi!”.
A. Kirhenšteins pats mājās brūvēja liķierus, slavenākais no tiem tapa no spirta, cukura, upeņu pumpuriem un tika saukts par “Zaļo čūsku”. R. Kukaine no Mikrobioloģijas institūta krājumiem regulāri viņam piegādāja četrus litrus spirta.[7]
1950. gados, kad Mikrobioloģijas institūtam trūka naudas bērnu eglītēm, A. Kirhenšteins ik gadu no paša kabatas ziedojis 1000 rubļu saldumiem un arī uz vietas baudāmo cienastu, kā arī teicis tēvišķīgu runu.[7]
Ģimene
labot šo sadaļu1934. gadā Bernē apprecējās ar Olgu Jansoni, vēlāk apprecējies otro reizi, tomēr nevienā no laulībām nebija dzimuši bērni. A. Kirhenšteins uzņēmās rūpes par brāļu bērniem, bija adoptējis brāļameitu Elvīru.[7] Augusta Kirhenšteina brālis bija padomju virsnieks Rūdolfs Kirhenšteins (1891—1938), Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldes (Razvedupra) 2. (aģentūras) nodaļas priekšnieka vietnieks. 1924.-1937. gadā darbojies Vācijā, Itālijā, Austrijā, Lielbritānijā.[9] Lielā terora laikā tika arestēts un nošauts.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, IV un III šķira,
- Francijas Goda Leģiona ordenis,
- seši Ļeņina ordeņi.
Piemiņa
labot šo sadaļuViņa vārdā bija nosaukta iela Rīgā, noliktas piemiņas plāksnes pie namiem Limbažos, Mazsalacā un Daugavpilī. Dzimtās Mazsalacas centrālajā laukumā 1986. gadā atklāja A. Kirhenšteina pieminekli, kurš četrus gadus vēlāk kādā naktī no postamenta pazuda un nākamā rītā atradās Velna alā Salacas krastā.[6]
Viņa vārdā bija nosaukts Rīgas Stradiņa universitātes Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts. Mikrobiologu biedrības vadītāja Vaira Saulīte stāsta, ka pēc neatkarības atgūšanas nācies atkauties no daudziem uzbrukumiem par A. Kirhenšteina vārda nešanu, tomēr nosaukums saglabāts, jo A. Kirhenšteina politiskā darbība nemazina viņa kā zinātnieka devumu. “Politiskā situācija 1940. gadā bija tāda, ka bija pilnīgi vienalga — vai Ministru prezidents būtu Kirhenšteins, Bērziņš vai Ivanovs. Nekas nebūtu mainījies,” ir pārliecināta V. Saulīte. “Daudzi no tiem bļāvējiem, ka jāņem Kirhenšteina vārds no nosaukuma ārā, paši ne kripatas nav zinātnē izdarījuši.”[7]
Mūza Indulēna uzskata: ja A. Kirhenšteinam būtu bijis vairāk laika attīstīt savas zinātniskās ieceres, viņš būtu pasaulē daudz zināmāks. Piemēram, Kirhenšteins atklājis, ka vitamīnam C ir liela nozīme slimību novēršanā, taču pētījumus pietiekami neizvērsa, bet vēlāk Lainuss Polings ar šo tēmu kļuvis populārs visā pasaulē.[7]
Institūta esošie un bijušie darbinieki joprojām 18. septembrī dodas uz Raiņa kapiem, kur profesors apglabāts, un paši apmaksājuši profesora kapa plāksnes latviskošanu. Piemiņas brīdī gan piedalās daudz mazāk cilvēku, jo, kā saka V. Saulīte, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pēkšņi atklāja, ka “Kirhenšteins bijis tautas ienaidnieks”.[7] Līdz 1992. gadam Latvijas Zinātņu akadēmija pasniedza arī A. Kirhenšteina vārdā nosaukto prēmiju bioloģijā.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Gunārs Preinbergs. Latvijas veterinārārstu biogrāfiskā enciklopēdija. Rīga : Pārtikas un veterinārais dienests, 2004. 29–30. lpp. ISBN 9984-19-539-1.
- ↑ Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940: Dokumenti un materiāli. / Sastādītāji: I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. — Rīga, 1995. ISBN 9984-9085-0-X — 387.-388. lpp.
- ↑ «Valsts Prezidenta 1940. gada 21. jūlija 395. paziņojums.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 6. septembrī.
- ↑ «Latvijas izcilie biologi. - Augusts Kirhenšteins.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. septembrī. Skatīts: 2013. gada 8. janvārī.
- ↑ Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 249. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- ↑ 6,0 6,1 «Ievērojamie mediķi - Kirhensteins Augusts». www.ieverojamiemediki.lv. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. 2018. Skatīts: 2021-05-28.
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 Ilze Kuzmina. «Ne īsti kungs, ne biedrs. Aizmirstais Augusts Kirhenšteins». LA.LV (latviešu), 2017-09-18. Skatīts: 2021-05-27.
- ↑ Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.167, 387.-392.lpp. Arhivēts 2008. gada 21. martā, Wayback Machine vietnē. LVVA, 3235.f., 1/6.apr., 711.l., 37lp.
- ↑ Igors Šuvajevs. «Vēstures privātā dzīve - Rīgas Laiks». www.rigaslaiks.lv (latviešu), 2000-03-01. Skatīts: 2021-05-27.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Augusts Kirhenšteins.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Kārlis Ulmanis |
Latvijas valdības vadītājs 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 25. augusts (kā LR Ministru prezidents) |
Pēctecis: Vilis Lācis (kā LPSR MP priekšsēdētājs) |
| Priekštecis: |
LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs 1940. gada 25. augusts — 1952. gada 10. marts |
Pēctecis: Kārlis Ozoliņš |