Plašsaziņas līdzekļi

Plašsaziņas līdzekļi vai masu saziņas līdzekļi ir jebkurš rīks, kuru izmantojot var veikt plašsaziņu — ziņojumi tiek nogādāti no sūtītāja plašai auditorijai. Tos var iedalīt divās lielās grupās — drukātajos plašsaziņas līdzekļos un elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Nozīmīgākie plašsaziņas līdzekļi ir internets, televīzija, radio, prese un kino. Tos galvenokārt izmanto, lai sabiedrībai nodotu informāciju, ziņas. Var izmantot arī izglītībā, komercijā, izklaidē. Nereti plašsaziņas līdzekļus izmanto propagandai un masu kultūras izplatīšanai. Reliģijā vai politikā par plašsaziņas līdzekli var uzskatīt arī publisko runu un pasākumu organizēšanu.

Sūtītājs izmanto televīziju, lai nogādātu ziņojumu skatītājiem

Vēsture

Plašsaziņas līdzekļu vēsture lielā mērā caurvijas ar saziņas līdzekļu vēsturisko attīstību. Sākotnēji tā galvenokārt bija saistīta ar presi, radio un televīziju. Termins "plašsaziņas līdzekļi" ar mūsdienu izpratni izveidojās 1960. gados.

Agrīnie plašsaziņas līdzekļi

Masu saziņas līdzekļu vēsture aizsākās jau senajās kultūrās, kurās cilvēki uzveda dažādas izrādes. Tas bija pirmais gadījums, kad kāda medija forma tika “pārraidīta” plašākai auditorijai. Pirmā zināmā iespiestā grāmata, kurai ir skaidri nosakāms izdošanas datums, ir “Dimanta sūtra”, kas tika iespiesta Ķīnā 868. gadā, lai gan ir skaidrs, ka grāmatas tika drukātas arī agrāk. Vienkārša grāmatu un ilustrāciju iespiešanas tehnika, kuras pamatā tik izmantoti pārvietojami māla burti un simboli, tika izgudrota Ķīnā 1041. gadā. Tomēr, ņemot vērā joprojām apjomīgo darba daudzumu, kas bija nepieciešams šai grāmatu iespiešanas metodei, par agrāko masu mediju formu uzskatāmi Eiropas populārie iespieddarbi, kas parādījās ap 1400. gadu. Lai gan tie tika ražoti lielā skaitā, ir saglabājušies tikai ļoti daži agrīnie piemēri, un lielākā daļa iespieddarbu, kas zināmi kā izdoti pirms 1600. gada, nav līdz mūsdienām saglabājušies.

Grāmatu iespiešanas izgudrošana 15. gadsimtā (Johana Gūtenberga prese) radikāli mainīja informācijas pieejamību. Tā ļāva masveidā ražot grāmatas un vēlāk arī avīzes, ievērojami veicinot lasītprasmes izplatību. Termins “masu mediji” radās līdz ar drukātās preses attīstību, kas tiek uzskatīta par pirmo masu mediju piemēru, kā šo jēdzienu saprotam mūsdienās. 17.–19. gadsimtā attīstījās laikraksti, kas kļuva par galveno informācijas avotu pilsētu sabiedrībai. Preses brīvības ideja nostiprinājās kopā ar demokrātijas un cilvēktiesību attīstību. Laikrakstu tirāžas palielinājās līdz ar industrializāciju, izglītības reformām un lasītprasmes izplatību.

Radio un televīzijas ēra

Amerikāņu ģimene klausās radio 1920. gados

20. gadsimta sākumā parādījās elektroniskie mediji – vispirms radio, kas komerciāli kļuva pieejams 1920. gados. Tā pieejamība, vienkāršība un spēja sasniegt lielu auditoriju padarīja to par būtisku rīku sabiedrības saliedēšanai un mobilizācijai, īpaši kara un krīžu laikā, kad tas kalpoja kā ātrs un efektīvs saziņas līdzeklis. Valstis izmantoja radio ne tikai informatīviem mērķiem, bet arī kā propagandas instrumentu, piemēram, Otrā pasaules kara laikā.

20. gadsimta vidū elektronisko mediju attīstību turpināja televīzija, kas kļuva par dominējošo mediju formu. Atšķirībā no radio, televīzija piedāvāja gan skaņu, gan kustīgu attēlu, radot jaunu, daudzpusīgāku komunikācijas formu un tā būtiski mainīja cilvēku informācijas uztveri, kļūstot par galveno sabiedrības informētības un izklaides avotu.

Televīzijai bija izšķiroša loma politiskajos procesos, piemēram, vēlēšanu kampaņās un valsts līderu tēla veidošanā. Tā kļuva arī par globālu kultūras izplatītāju, ietekmējot valodas, modi, uzvedības normas un vērtības dažādās pasaules daļās. Līdz ar televīzijas tīklu attīstību un starptautiskām programmām, mediji sāka darboties pāri valstu robežām, veicinot globalizācijas procesus.

Televīzijas attīstība turpinājās ar krāsu televīzijas ieviešanu, satelītapraidi un vēlāk kabeļtelevīzijas un maksas kanālu rašanos, kas pavēra ceļu mediju komercializācijai un auditorijas sadrumstalotībai.

Interneta un digitālās revolūcijas ietekme

1990. gados interneta attīstība būtiski pārveidoja globālo mediju ainavu, radot jaunu komunikācijas vidi. Parādījās jauni plašsaziņas kanāli – ziņu portāli, emuāri, vēlāk arī sociālie mediji un video straumēšanas platformas, kas ļāva lietotājiem ātri iegūt, dalīties un pašiem radīt saturu. Informācijas izplatīšana un žurnālistika kļuva decentralizēta – ikviens interneta lietotājs varēja kļūt par satura veidotāju un satura patērētāju.

Šīs pārmaiņas samazināja tradicionālo mediju monopolu informācijas izplatīšanai un mainīja sabiedrības mediju lietošanas paradumus. Liela daļa auditorijas pārgāja uz digitālajiem kanāliem, īpaši jaunākās paaudzes vidū, samazinot drukāto laikrakstu un televīzijas nozīmi. Tajā pašā laikā šī attīstība radīja virkni izaicinājumu, tostarp:

• Dezinformācijas un viltus ziņu izplatību, ko veicināja satura nekontrolēta aprite un algoritmiskā izplatīšana sociālajos medijos;
• Informācijas burbuļus un atbalss kameras, kas pastiprina viena viedokļa dominanci un samazina viedokļu daudzveidību;
• Mediju uzticamības un satura kvalitātes problēmas, jo informācija tiek radīta un izplatīta arī bez profesionāliem standartiem.

Digitālajā laikmetā notika pāreja uz mobilajiem medijiem – viedtālruņiem un planšetēm –, kas ļāva lietotājiem piekļūt jaunākajai informācijai jebkurā laikā un vietā. Paralēli tam attīstījās algoritmos balstīta satura kūrēšana, kur lietotājam tiek piedāvāts personalizēts saturs, pamatojoties uz viņa uzvedību un interesēm. Šādas tehnoloģijas būtiski ietekmē to, kā un kādu informāciju sabiedrība patērē.

Tāpat arvien lielāku nozīmi iegūst datos balstīta žurnālistika un multimediju stāstniecība, kur teksta formāts tiek papildināts ar interaktīviem elementiem, infografikām, video un audio saturu. Šī attīstība veicina jaunu žurnālistikas žanru parādīšanos, piemēram, datu žurnālistiku un pilsonisko žurnālistiku.

Interneta un digitālo tehnoloģiju attīstība radikāli pārveidoja arī mediju biznesa modeļus – no reklāmām ieņēmumi pārsvarā tiek iegūti digitālajās platformās, piespiežot tradicionālos medijus meklēt jaunus ienākumu avotus, piemēram, abonēšanas modeļus, ziedojumus vai satura sponsorēšanu.

Plašsaziņas līdzekļu ietekme

Plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti liela ietekme uz mūsdienu sabiedrību, tāpēc šo sfēru mēdz saukt arī par “ceturto varu”. Šo rīku galvenokārt izmanto, lai sabiedrībai nodotu informāciju un ziņas, kā arī izglītībā, komercijā un izklaidē. Lai piesaistītu klientus, reklāmas un sludinājumi tiek izplatīti ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību.

“Ceturto varu” izmanto arī propagandas nolūkos, jo daudzi cilvēku izplatītajai informācijai tic uz vārda, tādā veidā panākot valdībai vai citiem progagandas izplatītājiem sev vēlamo. Kā piemēru var minēt 1991. gada Augusta puču, kad 19. augusta vakarā OMON kaujinieki vispirms iebruka Preses namā, lai pārtrauktu Latvijas Televīzijas translētos raidījumus. Viena no pēdējo gadu plašsaziņas līdzekļu problēmām ir viltus ziņu izplatīšana.

Plašsaziņas līdzekļu uzskaitījums

drukātie plašsaziņas līdzekļi

Meitene ar avīzi, kas vēsta par Apollo 11 misiju

• brošūra
• buklets
• grāmata
• pasts
  • vēstule
• plakāts
• preču katalogs
• prese
  • laikraksts
  • žurnāls
• paziņojums presei
• skrejlapa

elektroniskie plašsaziņas līdzekļi

• internets
  • raidieraksts
  • elektroniskais pasts
  • interneta forums
  • interneta televīzija
  • tiešsaistes sociālais tīkls
  • tīmekļa vietne
  • tīmekļa žurnāls (blogs)
• kino
• radio
• telefons
  • mobilais telefons
• televīzija

citi plašsaziņas līdzekļi

• pasākumu organizēšana
• publiskā runa

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: plašsaziņas līdzekļi.
• «Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums». Likumi.lv – Latvijas Republikas tiesību akti.
• Latvijas Universitāte Latviešu un vispārīgās valodniecības katedra. Valoda: nozīme un forma. Plašsaziņas līdzekļu valoda. LU Akadēmiskais apgāds, 2009. ISBN 978-9984-45-079-7.
• Artis Nīgals (17.05.2000.). "Par plašsaziņas līdzekļu ietekmi un atbildību". Latvijas Vēstnesis (vestnesis.lv) 176/177 (2087/2088).